Bet tā nevar dzīvot, ar sēnēm un ogām nepietika ne jau trijiem bērniem, un ne jau ar to nelielo daudzumu, ko viņi atrada, dodoties arvien dziļāk un dziļāk laumu mežā. Kastors pārlaida acis apkārtnei. Šajā vietā cilvēks vēl nekad nebija spēris kāju. Dzīvnieki bija savādi, tie nebaidījās no viņa un droši ganījās pie pašas telts. Arī laumas bija citādas; tās atšķīrās no Kastoram pazīstamajām laumām, tāpat kā vilki atšķiras no suņiem. Kastors nebija dzirdējis nevienu no tām ne runājam, ne dziedam katrā ziņā ne viņam saprotamā valodā.
“Tev jāiemācās viņu valoda, Kastor,” Pelle bija teikusi. “Mēs šeit esam viesi.” Un viņa mācījās runāt laumiski savādas klakšķošas, čirpstošas skaņas savienojumā ar dīvainu guldzēšanu un smiekliem. Nīnai riebās šī valoda, un viņa vienmēr dzina Pelli prom, teica, lai iet ākstīties kaut kur citur, kur viņai nav jāklausās. Un Pelle arī gāja. Katru reizi, kad viņi apstājās, Pelle pagāja tālāk mežā, un Kastoram bija ļoti jāieklausās, lai dzirdētu viņu čalojam.
Dīvaini, ka Pelle runā ar laumām, bet ar mani ne, Kastors nodomāja un nīgri paspēra zemē iegrimušu akmeni. Tad paspēra to vēlreiz. Akmens izkustējās. Kastors notupās un izraka to no mitrās augsnes. Tā bija pelēka akmens šķemba, kas tagad, zemē savilgusi, izskatījās tumši brūna. Kastors pasvārstīja akmeni rokās. Tas iegūla plaukstā ass un smags.
Ar Kastoru tagad runāja tikai Nīna, un viņa runāja tikai par to, kādi ir viņas plāni un kur viņiem jāiet, un kas viņiem jādara, un ko viņi nedrīkst darīt. Piemēram, ka nedrīkst medīt dzīvniekus, jo tie ir laumu zvēri.
“Tie nav nekādi laumu zvēri,” Kastors teica.
“Viņi dzīvo laumu zemēs. Protams, tie ir laumu zvēri.”
“Vai tad tie zvēri, kas dzīvo mūsu zemēs, ir cilvēku zvēri? Ne taču. Zvēri pieder paši sev, gan vienā upes pusē, gan otrā.”
“Un-tu domā, ka laumas tā vienkārši atļaus mums viņus medīt?”
“Lai tikai pamēģina aizliegt,” Kastors nomurmināja. Viņš pasvārstīja rokā akmeni. Nīnas šeit nebija, viņa nevarēja neko iebilst. Pati vainīga, nav ko tik daudz gulēt.
Kā atbildot Kastora domām, krūmos kaut kas iečabējās. Kastors paskatījās. Trusis. Laumas nemēdza čabināties, viņas vienkārši parādījās parasti tikai ar acs kaktiņu ieraugāmas, bet reizēm, ilgi skatoties, viņas varēja pamanīt ari tieši acu priekšā, kur tās tupēja un blenza pretī, it kā viņām būtu grūti ieraudzīt cilvēkus. Bet trusis nebija lauma viņš čabinājās un rušinājās pa zāli, un kaut ko krimšķināja.
Manis pēc tu vari mirt badā, Nīna, Kastors nodomāja, atvēzējās un meta akmeni. Tas svilpdams aizlidoja pa gaisu un ar miklu būkšķi iekrita krūmos.
. Spalgs, necilvēcīgs zvēra kliedziens, tad klusums. Trusis bija pagalam.
Kastors pasmīnēja.
Viņš bija mednieks.
*
Ugunskurs silti sprakšķēja, iekurts akmeņu lokā uz brūnas, noblietētas zemes. Kastors skatījās liesmās, kur sadega sīki zariņi un sens koka stumbenis. Šeit sen nebija bijis miera, sen nebija bijis siltuma. Un, lai arī ugunskurs bija muļķīgs un lieks tik agrā rītā kad viņiem būtu jādodas dziļāk laumu zemēs, nevis jāpaliek vakardienas nometnē, tomēr tas sniedza viņam to, kā jau dienām ilgi bija pietrūcis.
Klusumu. Siltumu. Sajūtu, ka esi mājās.
Nīna rosījās ap Kastora nomedīto trusi, rūpīgi novilka tam ādu un atlika to malā, lai vēlāk izkaltētu. Kastors pats laiku pa laikam pabakstīja ugunskuru, cerot, ka drīz liesmas noplaks pietiekami, lai varētu ķerties pie cepšanas. Pelle sēdēja pie pašas telts, pievilkusi ceļus pie krūtīm, un vēroja viņus. Kā parasti, viņa klusēja, bet šoreiz tas bija labs klusums, maigs un sirsnīgs. Kastors juta, ka viņa patiešām ir šeit, nevis kādā citā sapņu pasaulē. Un ar to viņam pietika.
“Uguns drīz būs gatava,” Kastors teica. Viņš paņēma koku zarus, kuri sazarojās glītā žāklē, un stingri iedzina tos zemē abpus ugunskuram, tad uzasināja vēl vienu garu un taisnu zaru par iesmu, uz kura uzspraust trusi.
Nīna jau bija sasējusi asiņaino ķermeni un tagad iesmērēja to ar garšvielām.
“Tikai tu būtu iedomājusies paņemt līdzi visu ēdiena gatavošanai,” Kastors teica. Viņš jutās pateicīgs Nīnai par to, ka viņa nevis strīdējās un dusmojās, bet gatavoja trusi. Un, ja viņš īpaši neiedziļinājās, tad gandrīz vai šķita, ka viss ir tā, kā tam jābūt ka pat šeit, tālu no mājām, viņi ir saglabājuši savas ierastās dzīves atspulgu.
Nīna piecēlās un piegāja pie Kastora, lai kopīgi uzspraustu trusi uz iesma. Viņas seja bija skarba, pierē ievilkusies grumba. “Es neēdīšu ne kumosa no laumu truša,” viņa teica. “Es neļaušu jums mani pazudināt.”
Kastors paraustīja plecus un uzlika trusi uz uguns. Jēlā gaļa pamazām sasila, un Kastors domāja: interesanti, vai viņiem pietiks pacietības gaidīt, līdz tā būs pavisam gatava.
“Ja negribi, neēd,” Kastors teica. “Mums paliks vairāk.” Tagad, kad maltīte bija tik tuvu, viņš pēkšņi saprata, cik izsalcis ir. Viņam būs grūti dalīties pat ar Pelli, kur nu vēl ar Nīnu.
Nīna rūpīgi slaucīja asiņainās rokas zālē, tad piecēlās. “Aiziešu pēc ūdens,” viņa strupi teica. Avotiņš bija tepat netālu, tas čaloja tumšajā zālē. Kastors pat nepaskatījās uz Nīnas pusi. Viņš vēroja Pelli, kā viņa caurskatīja Nīnas krājumus un izvēlējās vienu no maisiņiem, pasmaržoja to un pamāja.
“Ko tu dari?” Kastors jautāja.
Pelle iebēra maisiņa saturu šķiet, smalki saberztas lapas māla kausā ar ūdeni un pa vienam meta tajā karstus akmeņus no ugunskura malas. Ūdens pamazām uzsila.
“Tēja?” Kastors minēja.
Pelle pamāja.
“Tu taču vēl zini cilvēku valodu, Pelle? Laumas to nav vēl atņēmušas?”
Pelle paskatījās uz Kastoru un pasmaidīja.
“Es nopietni, Pelle.”
“Es māku runāt,” Pelle teica.
“Tad runā.”
Pelle kādu laiku apdomājās. “Jūs runājat,” viņa beidzot sacīja.
“Un tad? Arī tu taču vari runāt. Citādi kā tad tu ceri, ka mēs tevī ieklausīsimies, ja tu neko neteiksi? Tāpēc jau cilts tevi izraidīja, ka tu viņiem neko neteici. Viņi baidījās no tevis jo tu biji tik citāda.”
“Tu domā ja es runātu, es būtu tāda pati kā jūs?” Pelle iebāza roku siltajā ūdenī, izvilka akmeni un saviebusies nolika to atpakaļ pie ugunskura, tad ietina roku trušādā un iemeta ūdenī jaunu, sveloši karstu akmeni.
“Tu varētu vismaz pacensties būt tāda kā citi. Tev ir divas rokas, divas kājas, divas acis un mute tu esi tāda pati kā mēs, Pelle. Tad kāpēc tev jāizturas citādi?”
Pelle paskatījās uz Kastoru, pavēra muti, it kā gribētu kaut ko teikt, tad pasmaidīja un atkal pievērsās savam brūvējumam.
“Nu, kas ir?” Kastors pat pievirzījās viņai tuvāk. Pelle jau bija sākusi runāt pateikusi vairāk nekā parasti -, un tagad viņa atkal noslēdzās savā pasaulē. “Saki, kas tev kaiš?”
Pelle ilgi klusēja, bet Kastors turpināja skatīties uz viņu, cerēdams, ka šis skatiens meiteni neliks mierā. Pagāja labs bridis, un Kastors jau dzirdēja, kā nobrakšķ zariņi zem Nīnas kājām, viņai nākot atpakaļ, un gaiss smaržoja pēc truša, un Pelle uzlika koka dēlīti uz māla poda kā vāciņu, lai neatdziest tik ātri.