“Pasaki, Pelle, kas ir ar tevi,” Kastors čukstēja. “Kāpēc tu neesi tāda kā citi?”
“Neviens nav tāds pats kā citi,” Pelle strauji teica. Tad viņa paskatījās augšup uz Nīnu, saspringti pasmaidīja un aizvirzījās tālāk no uguns tuvāk teltij, tuvāk mežam. “Jūs vēl neesat ēduši?” Nīna prasīja.
“Nē,” Kastors teica, vienlaikus aizkaitināts un atvieglots par viņas ierašanos. Viņš un Pelle viņš nemēdza tik daudz runāt, un viņam likās, ka vīri vispār daudz nerunā, ka viņi tikai medī, ēd un guļ, un atkal gatavojas medībām. Bet viņam patika runāt ar Pelli, un Pelles klātbūtne bija labāka nekā Nīnas.
“Un tu licies tik izsalcis,” Nīna teica.
“Es varbūt gribēju pagaidīt, ja nu tu esi pārdomājusi,” Kastors atteica. “Smaržo patiešām garšīgi, vai ne?” “Jā. Un nē. Es neēdīšu laumu gaļu,” Nīna teica.
“Tā nav laumu gaļa,” Kastors atteica. Viņš noņēma trusi no uguns un asām kustībām sadalīja to gabalos. “Bet, protams, tu jau zini labāk.”
“Es zinu labāk,” Nīna atcirta. “Bet par to tu pārliecināsies pats.”
• Kastors paņēma sev truša kāju un otru pasniedza Pellei. Viņa, degunu saraukusi, piesardzīgi paberzēja nost apdegumu.
“Tikai nesaki, ka tu arī neēdīsi, Pelle,” Kastors teica.
Pelle paskatījās uz viņu, pasmaidīja Kastors varētu apzvērēt, ka viņš zina, ko Pelle domā protams, neteikšu, es taču nerunāju -, un iecirta zobus gaļā.
Viņi ēda klusēdami (kā jau tas bija pierasts; nedrīkst ēst, kad runā, tad visus vārdus var apēst, un Kastors domāja varbūt tieši tā bija noticis ar Pelli, varbūt viņa bija runājusi ēdot un palikusi bez valodas). Nīna skatījās uz viņiem tik auksti, ka kumoss spiedās rīklē. Bet par tādām lietām arī nedrīkst domāt, kad ēd. Un Kastors ēda.
Viņš ēda tik ilgi, līdz viņam kļuva nelabi.
Ne tā, ka būtu jāvemj, bet tā, ka sāp galva un acis un ausīs džinkst.
Viņš mirkli apsvēra, tad saprata, ka nedrīkst ēst vairāk, jo ja nu tomēr paliek pavisam nelabi.
Galva reiba, un ugunskura gaisma izplūda, kļuva dzeltena un neskaidra.
“Kastor?” Pelles balss.
“Nu?”
“Tev ir slikti?”
“Jā.”
“Iedzer tēju.”
Viņš gribēja kaut ko iebilst, bet siltais māla kauss jau bija pie viņa lūpām, un nekas cits neatlika kā pieturēt to un dzert.
Ja Nīna bija ne tikai izskatīga un gudra, bet arī mācēja labi gatavot, tad Pelle pat tēju neprata izvārīt. Kastors gribēja to pateikt, bet pārāk sāpēja galva un bija slikti, un patiesībā neko nevar pateikt, ja ir pilna mute ar riebīgu tēju, kas jānorij, un pēc tam tev dod dzert vēl riebīgu tēju. Viņš bija laimīgs par katru mirkli, kurā viņa mute bija tukša, bet, tikko viņš to atvēra, lai protestētu, Pelle atkal tajā ielēja tēju.
Pelle nekad tā nav uzvedusies, Kastors nodomāja. Lai viņa kādam ar kaut ko šitā uzmāktos… Viņš saņēmās, satvēra Pelles rokas un nolaida krūku zemāk. Paskatījās uz Pelli. Viņa paskatījās pretī. Parasti miegainās acis šķita ļoti asredzīgas, bet Kastoram droši vien tā tikai likās un tad Pelle iemalkoja savu riebīgo brūvējumu. Kastors ar gandarījumu pamanīja, ka arī viņa saviebās.
“Nu, kā jūtaties?” Nīna jautāja.
“Slikti,” Kastors atbildēja. Un tad saprata, ka vairs nav tik slikti kā pirms mirkļa. Tomēr pie gaļas viņš vairs neķērās.
“Man šķiet, es mirstu,” Pelle vārgi teica.
“Nu redziet,” Nīna teica. “Tā notiek, ja neklausa tam, ko es saku.”
Kastors izslējās un sazvārojās, jo acu priekšā viss sagriezās.
“Ko mums tagad darīt?” Pelle jautāja. Viņa bija pagriezusies pret Nīnu, ar roku aizsegusi seju.
“Varbūt man ir kaut kas tāds, ar ko jums palīdzēt,” Nīna teica un atvēra savu somu.
. Kastors vēroja Nīnu un juta, ka paša nelabums pamazām izgaist. Pelle iedzēra vēl vienu malku tējas.
“Nīna, ko tu tur meklē?” Kastors prasīja.
“Vai drīz atradīsi?” Pelles balss vēl joprojām bija vārga.
“Tepat kaut kur bija jābūt..Nīna nomurmināja, tad strauji ievilka elpu.
“Kas noticis?”
“Zāles. Tās ir… pazudušas.” Nīna pacēla tukšu maisiņu. To pašu maisiņu, no kura Pelle bija iebērusi savu tēju.
“Varbūt laumas to paņēmušas,” Pelle teica. “Par sodu, ka mēs ēdām laumu trusi.”
“Nerunā muļķības,” Nīna nikni atteica. Tad viņa paskatījās uz Pelli, un Kastors redzēja, ka Nīna sastingst un nobāl.
“Jā, Nīna, es zinu,” Pelle teica. “Ne jau laumas saindēja trusi. To izdarīji tu.”
“Ko?” Kastors ar šausmām paskatījās uz Pelli vai viņa būtu sajukusi prātā? un tad uz Nīnu. Nīna izskatījās pārbijusies un nikna vienlaikus, viņas seja bija bāla un vaigu galos izsitušies sārti pleķi.
“Es redzēju, ar ko tu ierīvēji trusi. Ar čūsku nātri. Un nojautu, ka tad jau tev būs līdzi ari sauleszāle. Negaršo labi, toties nelabumu kā ar roku atņem.”
“Vai tā ir taisnība, Nīna?” Kastors teica. “Tu tiešām saindēji mūsu ēdienu?”
Kādu mirkli valdīja klusums. Kastors dzirdēja, kā Nīna sakož zobus tik cieši, ka tie nošņirkst kā akmens pret akmeni.
“Es jau varētu teikt, ka ne, bet tu man tāpat neticēsi,” Ņina teica. “Tu vienmēr tici tikai tam… laumu izdzimtenim.”
“Bet viņai ir taisnība,” Kastors teica. “Tu domāji, ka mēs neko nepamanīsim un es arī nebūtu pamanījis, es būtu noticējis tev -, bet viņa pamanīja.”
Nīna izslējās pavisam taisna, rokās sažņaugusi tukšo maisiņu savas vainas pierādījumu. “Jā,” viņa teica. “Jā, es saindēju jūsu ēdienu. Un ko jūs tagad man padarīsiet?”
*
Nīna stāvēja, atbalstījusies pret koku, un vēroja Kastoru un-Pelli. Tie abi sarunājās tikai viens ar otru un raidīja Nīnu prom katrreiz, kad viņa mēģināja tiem tuvoties. īsā rudens diena jau tuvojās beigām, un mežs bija pielijis ar garām ēnām un sārtu gaismu. Nīna skatījās uz pusapēsto trusi pie ugunskura. Viņai ļoti gribējās ēst. Viņa domāja, varbūt, ja paņemtu gaļas gabalu no vidus, varbūt tad viņa nesaindētos. Bet tas būtu muļķīgi un šausmīgi.
Tas bija laumu trusis.
Bet tas jau bija miris, Kastors un Pelle bija to ēduši, ļaunums jau bija nodarīts.
Tomēr Nīna sažņaudza rokas dūrēs. Viņa pastāvēs par sevi.
Pelle pamāja, un Kastors pagriezās uz Nīnas pusi. Pelle stāvēja viņam blakus un nenovērsdamās skatījās uz Nīnu.
. Pelle izskatījās pamodusies. It kā visu mūžu viņa būtu bijusi tāda nekāda, un tikai tagad pēkšņi sapnis būtu beidzies un viņa būtu pamodusies šajā pasaulē. Un tūlīt pat visu sabojājusi. Nīna ar pūlēm valdījās, lai nesāktu uz Pelli kliegt.
Varbūt tieši tāpēc Pelle bija laumu bērns, varbūt tieši tāpēc viņa bija jāizraida. Varbūt laumu bērni bija tādi cilvēki, kas visu laiku guļ un tad pamostas, un, kad pamostas, tad izdara kaut ko tik neiedomājamu, kaut ko tik šausmīgu un reizē īstu, ka pēc tam dzīve nekad vairs nav tāda kā agrāk.
“Nīna. Nāc šurp,” Kastors teica. Viņa balss bija stingra un stipra, gandrīz kā lielam cilvēkam. Viņš bija ievilcis ugunskura pelnu līnijas sev sejā. Tā, it kā būtu vecākais mednieks, kas varēja spriest tiesu pār savu cilti.
“Kas ir?” Nīna noņurdēja un tuvojās Kastoram un Pellei. Viņai nepatika apņēmība to abu sejās.
“Mēs tevi tiesāsim par to,'ko tu izdarīji,” Kastors teica. “Un piespriedīsim tev sodu.”
Nīna iesmējās. “Kas tu tāds esi, lai mani tiesātu?”
“Es esmu Kastors, kas sagādā jums ēdienu un patvērumu,” viņš atbildēja gluži tā, it kā šī būtu īsta tiesa.