Džošs atkal pagrieza galvu, pūlēdamies nedzirdēt braucam mašīnas un neskaitāmus citus pilsētas trokšņus. Pēkšņi viņš atskārta, ka, koncentrējoties uz abiem vīriešiem, spēj atšķirt atsevišķus vārdus. Dzirde bija tik asa, ka varēja saklausīt pat metāliskās balsis savienojumu otrā galā. Ne miņas no angļu valodas. — Kā tu spēj saprast? — viņš brīnījās.
— Tās ir Endoras Raganas zināšanas, — bilda Nikolass, kas, nule iznācis no veikala, bija sadzirdējis Džoša jautājumu. No papīra turzas izvilcis divus vienādus lētu saulesbriļļu pārus, viņš tos pasniedza dvīņiem. — Diemžēl firma — nekāda.
Sofija uzlika melnās brilles. Acumirklī kļuva daudz vieglāk, un, spriežot pēc Džoša sejas, viņš jutās tāpat. — Pastāsti, — viņa
lūdza. — Iedomājos, ka viņa man devusi tikai lēveni senlaiku gudrību. Nezināju, ka tas var izrādīties noderīgi.
Nikolass izsniedza abiem pa pudelei ūdens un steidzās uz Merelebonas baznīcu. Dvīņi tagad turējās viņam cieši nopakaļ.
— Ragana atdeva visas savas zināšanas brīdī, kad tevi ietina vēja šķidrautā. Jāatzīst, tāda slodze tev bija daudz par lielu. Bet man nebija ne jausmas, ka viņai kas tāds padomā. — Pēdējos vārdus alķīmiķis nobēra, pamanījis Džošu saraucam pieri. — Neviens neko tādu negaidīja, parasti tā nenotiek. Senāk priesterienes mācījās pie Raganas augu mūžu, tiekot pie niecīgas kripatas no visa, kas viņai zināms.
— Kāpēc viņa man atdeva visu? — Sofija apjuka.
— Tas ir noslēpums, — Nikolass atzinās. Pamanījis mašīnu straumi uz mirkli apsīkstam, viņš skubināja dvīņus šķērsot Merelebonas Haistrītu. Baznīcas elegantā fasāde slējās priekšā nu jau pavisam tuvu. — Zinu, ka Zanna tev palīdzējusi Raganas zināšanas sašķirot.
Sofija pamāja. Parīzē, kamēr viņa gulēja miegā, Zanna d'Arka bija iemācījusi, kā vadīt un valdīt mistiskās un miglainās informācijas jūkli, kas brāzās cauri smadzenēm.
— Es teiktu, ka pašlaik Endoras Raganas atmiņas un zināšanas pamazām ieaužas tevis pašas atmiņās. Tu ne tikai vienkārši zināsi to, ko zina Ragana, bet arī to, kā viņa zina. Faktiski — viņas atmiņas kļūs par tavējām.
Sofija sapurināja galvu. — Nesaprotu.
Beidzot baznīca bija klāt. Pakāpies divus pakāpienus augšup, Nikolass noskatīja ielu, pārlaida zibenīgu skatu gājēju drūzmai un pagriezies pavērās uz Rīdžentsparka pusi, pirms ko atbildēja.
— Vari spēlē noskatīties vai pati spēlēt. Atšķirība apmēram tāda pati. Kad tu pirmoreiz ieraudzīji Senžermēnu, — viņš turpināja,
— tu acumirklī zināji visu, kas par viņu zināms Raganai, vai ne?
Sofija pamāja. Toreiz vienā mirklī bija skaidrs, ka Endoras Raganai grāfs Senžermēns nepatīk un viņa tam neuzticas.
— Iedomājies Senžermēnu tagad, — alķīmiķis vedināja.
Viņa paskatījās uz brāli., tas paraustīja plecus, acis aiz tumšajiem stikliem nebija saskatāmas. Sofija pagrieza uz augšu labo apakšdelmu. Delma apakšpusē vīdēja zelta aplis ar sarkanu punktu vidū. To tur gluži nesāpīgi bija ietetovējis Senžermēns, kad viņu apmācīja Uguns maģijā. Doma par Senžermēnu piepeši pasprūdīja vaļā veselu atmiņu gūzmu: atmiņas bija neparasti spilgtas, sajūtu iespaidiem pārpilnas. Sofija aizvēra acis un tūliņ nonāca citā laikā, citā vietā.
Londona, 1740. gads.
Viņa stāvēja milzīgā balles zālē tērpā, kas bija tik smags, ka vilka pie zemes. Ģērbs bija apbrīnojami neērts, visās malās grauza, koda, dūra, spieda un žņaudza. Zālē trūka gaisa, oda pēc vaska svecēm, visvisādiem dāsni lietotiem parfīmiem, pārplūdušām atejas bedrēm, ceptas gaļas un nemazgātas miesas. Visapkārt griezās pūlis, bet, kolīdz viņa izkustējās no vietas, visi neapzināti kāpās nostāk, atbrīvojot viņai ceļu pie tumši tērpta jaunekļa ar mirdzoši zilām acīm. Tas bija Francis, grāfs de Senžermēns. Viņš krieviski sarunājās ar kādu augstmani no mazgadīgā cara Ivana VI galma. Un saruna bija saprotama. Augstmanis aplinkus pieminēja, ka drīz varu varētu sagrābt Pētera Lielā jaunākā meita Jeļizaveta un tik spējīgam cilvēkam kā Senžermēns tad būšot iespēja Sanktpēterburgā izvērst biznesa lietas. Grāfs lēnām griezās šurp. Saņēmis viņas roku savējā, viņš pār to zemu noliecās un itāliski teica: — Kāds gods! Beidzot mēs tiekamies.
Sofija ar joni atvēra acis un sagrīļojās. Džošs pašāva roku, lai viņu pieturētu. — Kas bija? — viņš noprasīja.
— Es biju tur… — Sofija nočukstēja un sapurināja galvu. — Te, Londonā. Pirms vairāk nekā divsimt piecdesmit gadiem. Es visu redzēju. — Viņa saspieda brāļa delmu. — Jutu, kas man mugurā, pēc kā tur oda… Kad Senžermēns runāja krieviski, es visu sapratu, un, kad pēc tam viņš ar mani runāja itāliski, sapratu arī to. Es tur biju, — viņa atkārtoja, jauno atmiņu aizgrābta.
— Endoras Raganas atmiņas pārtop par tavām atmiņām, — Nikolass noteica. — Viņas zināšanas pārtop par tavējām. Beigu beigās tu zināsi visu, kas zināms viņai.
Sofija Ņūmena notrīsēja. Tad pēkšņi kaut ko iedomājās, un sirds viņai iepukstējās straujāk. — Bet kas notiks ar mani? — viņa izsaucās. — Ragana atmiņas un visu, ko piedzīvojusi, krājusi tūkstošiem gadu. Man ir tikai piecpadsmit ar pusi, un atceros ne jau visu. Vai viņas atmiņas var pārmākt manējās?
Nikolass samirkšķināja acis. Tad gausi pamāja. — Tas man nebija ienācis prātā, bet — jā, tev taisnība, var gan, — viņš klusu sacīja. — Mums vajadzēs pieraudzīt, lai tā nenotiek.
— Kāpēc? — dvīņi iesaucās vienā balsī.
Nikolass nokāpa lejā, uz ietves, un nostājās viņiem blakus.
— Jo cilvēks nav nekas vairāk par viņa atmiņām un to, kas piedzīvots. Ja Raganas atmiņas pārmāks tavējās, tu pārvērtīsies par Endoras Raganu.
Džošs bija šausmās. — Un kas notiks ar Sofiju?
— Ja tā notiks, Sofijas vairs nebūs. Būs tikai Ragana.
— Tad viņa to nostrādājusi tīšām, — Džošs dusmās iesaucās tik skaļi, ka šurp skatienus sāka raidīt tūristi, kas fotografēja baznīcas torņa pulksteni. Māsa iebukņīja brālim sānos, un viņš pieklusināja balsi līdz piesmakušam čukstam. — Tāpēc jau atdeva Sofijai visas savas zināšanas! — Nikolass ņēmās noliedzoši grozīt galvu, bet Džošs nerimās: — Kad viņas atmiņas ņems virsroku, viņa, tagad veca un akla, būs tikusi pie jaunām, svaigākām miesām. To tu nevari noliegt.
Nikolass saknieba lūpas un aizgriezās. — Man… Man tas jāapsver, — viņš teica. — Par ko tādu dzirdu pirmo reizi, tā vēl nekad nav noticis.
— Bet nekad jau nebiji ari dzirdējis, ka Ragana kādam būtu atdevusi visas savas zināšanas, vai ne tā? — Džošs nelikās mierā.
Saņēmusi alķīmiķa roku, Sofija nostājās viņam iepretim. — Nikolas, ko iesāksim? — viņa jautāja.
— Nav ne jausmas, — tas atteica, gurdi nopūties. Un acumirklī izskatījās mūžvecs, dziļas grumbas izvagoja pieri un gūlās ap acīm un degunu, rievas tumsnēja starp savilktajām uzacīm.
— Kas tad to varētu zināt? — viņa izspēra jau bailīgāk.
— Perenele, — alķīmiķis noteica un tad dedzīgi pamāja.
— Mana Perenele zinās, ko iesākt. Mums jādabū tevi pie viņas. Viņa varēs līdzēt. Tikmēr saņemies, lai esi un paliec Sofija. Piedomā pati pie sevis.
— Kā?
— Domā par to, kas bijis, par vecākiem, skolām, cilvēkiem, ko esi pazinusi, draugiem, ienaidniekiem, vietām, kur esi bijusi. — Viņš paskatījās uz Džošu. — Tev jāpalīdz, izvaicā māsu par pagātni, par visu, ko esat kopā darījuši, par vietām, kur esat bijuši. Un, Sofij, — viņš piebilda, uzlūkojis meiteni, — ikreiz, kad sāc manīt uzmācamies kaut ko no Endoras Raganas atmiņām, centies domāt par kaut ko citu, par kaut ko, kas noticis ar tevi pašu. Kamēr nebūsim atraduši ceļu, kā to visu valdīt, tev būs jācīnās, lai Raganas atmiņas nepārmāc tavējās.