Piepeši pie trotuāra malas nobremzēja melns Londonas taksometrs, pasažieru pusē logs noslīdēja uz leju. — Kāpiet iekšā, — no salona pustumsas atskanēja pavēloša balss.
Visi stāvēja kā sasaluši.
— Nevaram te kvernēt visu dienu. Kāpiet iekšā. — Tembrs sulīgs, viegls ziemeļafrikāņu akcents.
— Mēs neesam saukuši taksometru, — Fleimels ierunājās, izmisīgi pētīdams ielu visā tās garumā. Senžermēns bija solījis kādu atsūtīt, taču alķīmiķim pat sapnī nebija rādījies kaut kas tik prasts kā Londonas taksis. Vai tās būtu lamatas? Vai Dī viņus jau panācis? Viņš atskatījās uz baznīcu. Durvis bija vaļā. Varētu sprukt augšā pa pakāpieniem un patverties baznīcā, bet kā pēc tam tikt laukā?
— Šī mašīna pasūtināta īpaši jums, mister Fleimel. — Pēc klusuma brīža balss piebilda: — Kurš sarakstījis vienu no garlaicīgākajām grāmatām, ko man gadījies lasīt, "Filozofisko kopsavilkumu".
— Garlaicīgs? — Atrāvis taksometra durvis, Nikolass iestūma dvīņus pustumsā. — Gadsimtiem ilgi tas uzskatīts par ģeniālu darbu! — Ierāpies iekšā, viņš aizcirta durvis. — Droši vien Francis lika tā teikt.
— Labāk piesprādzējieties, — taksists norīkoja. — Mums te nāk virsū raibum raiba kompānija, pa to vidu drauga neviena un visi — dziļi nejauki.
6. NODAĻA
Vīrs pie stūres bija pamatīgs kā lācis. Kad viņš pagriezās atpakaļ, lai noskatītu sēdētājus caur stiklu, kas vadītāju norobežoja no pasažieriem, dvīņi atskārta, ka dūšīgs viņš ir tāpēc, ka muskuļots, nevis aptaukojies. Masīvais rumpis iespīlēts baltmelni strīpotā bezpiedurkņu krekliņā, un augumā vīrs bija tik prāvs, ka gludi skūtās galvas virsa atdūrās pret salona griestiem. Āda sulīgi tumšbrūna, acis tādas pašas, un zobi mirdzēja tik balti, ka gandrīz vai šķita mākslīgi. Uz abiem vaigiem zem acīm vīdēja trīs īsas, šķērseniskas rētas. — Nav te īsti vēl kāju spēruši, un jau pamanās sacelt tādu traci, ka tik turies, — viņš nodimdināja. — Šurpceļā manīju šo to, kas zemes virsū nav redzēts simtiem gadu. — Taksists pasmaidīja. — Starp citu, es esmu Palamēds. — Tad viņš nogrozīja galvu. — Un nemaz nedomājiet mani saukāt par Palliju.
— Palamēds? — Fleimels izbrīnā atkārtoja un paliecās uz priekšu, lai viņu labāk apskatītu. — Palamēds? Saracēņu bruņinieks?
— Tas pats, — taksists atteica, aizgriezās, sagrāba stūri un, piepeši piedevis gāzi, bez brīdinājuma ar joni iegriezās satiksmes joslā. Atskanēja mašīnu taures, riepas nokaucās arī aiz muguras. Vīrs pacēla augšup mobilo. — Francis man pavēstīja tikai pašu svarīgāko. Parasti es nejaucos Vecajo frakciju ķīviņos — tā ir drošāk —, bet, kolīdz man saka: runa ir par leģendārajiem dvīņiem, — viņa acis abus noskatīja atpakaļskata spogulītī, — sapratu, ka nav izvēles.
Pasniedzies lejāk, Džošs spēcīgi saspieda māsas roku, gribēdams novērst viņu no domām par Palamēdu. Viņš pats par tādu dzirdēja pirmoreiz mūžā, taču nebija ne mazāko šaubu, ka Kaganai par taksistu zināms visai daudz. Tas cilvēks bija īsts milzis, ar futbola aizsarga vai profesionāla cīkstoņa miesasbūvi, un angliski viņš runāja ar savādu akcentu. Džošs iedomājās — varbūt pat ēģiptietis. Pirms četriem gadiem visa Ņūmenu ģimene ceļoja pa Ēģipti, veselu mēnesi tika apbraukājuši senvietas, un taksista sinkopētais akcents līdzinājās tam, kādā tur runāja vietējie. Džošs paliecās uz priekšu, lai taksistu nopētītu kārtīgāk. Plaukstas masīvas, drukni pirksti sakampuši stūres ratu, un tad viņš ievēroja paresninātās delnu locītavas un sacietējušās tulznas uz pirkstu kauliņiem. Tādas rokas bija vienam otram sensei, pie kā viņš bija trenējies, un parasti liecināja, ka cilvēks gadiem nodarbojies ar karatē, kungfu vai boksu.
— Turieties. — Pārkāpdams noteikumus, Palamēds apgrieza taksi par 180 grādiem un aizstūrēja pa to pašu ielu atpakaļ. — Neliecieties uz priekšu, nebāzieties gaismā, — viņš brīdināja. — Takšu uz ielas ir sazin cik, tā ka tie ir praktiski neredzami, neviens pat virsū neskatās. Turklāt diez vai šie domās, ka griezīsieties atpakaļ.
Džošs pamāja. Laba stratēģija. — Kas ir "šie"? — viņš apvaicājās.
Iekams Palamēds paguva atbildēt, Nikolass, kas vērās laukā pa logu, pēkšņi sastinga.
— Redzat? — Palamēds noducināja.
— Es redzu, — alķīmiķis čukstēja.
— Ko? — Sofija un Džošs iesaucās vienā balsī, saslējās sēdeklī un sekoja Nikolasa skatienam.
»
— Tos trīs ielas otra pusē, — tas aprauti izmeta.
Pa pašu ietves vidu drasēja trīs jaunekļi skūtām galvām, vienos pīrsingos un tetovējumos, saskretušos džinsos, savalkātos T kreklos un celtnieku zābakos. No skata gan draudīgi, tomēr diezgan cilvēcīgi.
— Ja piemiegsit acis, — Fleimels skaidroja, — jums vajadzētu saredzēt auras.
Dvīņi piemiedza acis šaurās spraudziņās, un tūliņ ieraudzīja trijotni tinamies baisās un pelēkās dūmakainas gaismas vērpetēs, kas vietumis plaiksnījās purpursarkanas.
— Kukubi, — Palamēds piebilda.
Alķīmiķis pamāja. — Ārkārtīgi reti sastopami. Tēvs — vampīrs, māte — no torkmadriešiem, — alķīmiķis klāstīja dvīņiem. — Bieži — astaini. Tirgoņi, mednieki. Asinssūcēji.
— Un stulbi kā zābaki. — Palamēds piestūrēja taksi autobusa aizsegā, lai kukubi viņus nevar redzēt. — Sadzīs jums pēdas līdz baznīcai, tur tās pagaisīs. Šie apjuks. Ja mums labi veiksies, beigsies ar to, ka paši sakašķēsies un sakausies.
Taksis piebremzēja, tad apstājās pie sarkanās gaismas.
— Re, pie luksofora, — Nikolass nočukstēja.
— Jā, turpceļā pabraucu garām, — Palamēds atsaucās.
Dvīņi nopētīja krustojumu, bet neko neparastu nemanīja.
— Kas? — Sofija prasīja.
— Skolnieces, — Palamēds nodimdināja.
Gaidot zaļo gaismu, pie gājēju pārejas čaloja divas sarkanmatainas, gaišādainas meitenes. Abas izskatījās pēc māsām un bija saģērbušās kā skolnieces. Bet katrai bija no skata dārga rokassomiņa.
— Tikai neskatieties virsū, — Palamēds brīdināja. — Viņas, tāpat kā zvēri, jūt, kad kāds skatās.
Sofija un Džošs piekala skatienu grīdai, stipri pūlēdamies par tām nedomāt. Nikolass, salonā atradis avīzi, izplāja to un pacēla acu priekšā, cītīgi lasīdams visgarlaicīgāko rakstu, kāds tur bija atrodams, — par starptautiskajiem valūtas maiņas kursiem.
— Viņas nāk mums tieši garām, — Palamēds murmināja un aizgriezās, lai it kā paskatītos, kas notiek aizmugures sēdeklī.
— Mani gan viņas noteikti nepazīst, bet negribas riskēt.
Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un Palamēds piedeva gāzi.
— Dārgdvijas, — Fleimels pasteidzās, iekams dvīņi pavēra muti. Apcirties viņš pavērās laukā pa aizmugures logu. Meiteņu koši rudie ērkuļi nupat iejuka pūlī. — Vampīri, kas pēc Danu Tālis krišanas apdzīvoja teritorijas, kuras šodien zinām kā ķeltu zemes.
— Tāpat kā Skatīja? — vaicāja Sofija.
Nikolass pakratīja galvu. — Ne tuvu. Nepavisam nav veģetārieši.