— Tās arī stūrē uz baznīcu, — Palamēds nosmējās. — Ja uzskries virsū kukubiem, tikšanās var izvērsties visai interesanta. Dārgdvijas un kukubi cits citu necieš ne acu galā.
— Kurš uzvarēs? — Sofija gribēja zināt.
— Dārgdvijas. Neizbēgami. — Palamēds līksmi pasmaidīja. — Man iznācis ar viņām cīnīties Īrijā. Spīvas un negantas, nogalēt dārgdviju nav iespējams.
Vēl gabalu nobraukuši pa Merelebonroudu, viņi nogriezās pa kreisi uz Hemstonroudas. Mašīnu straume kļuva arvien blīvāka un lēnāka, līdz pavisam apstājās. Kaut kur priekšā atskanēja signāltaures, iekaucās ātrās palīdzības sirēna. — Tik drīz laikam projām netiksim. — Novilcis rokasbremzi, Palamēds vēlreiz pagriezās pret dvīņiem un Fleimelu. — Tātad tu esi tas leģendārais alķīmiķis Nikolass Fleimels. Gadu gaitā iznācis daudz par tevi dzirdēt, — viņš teica. — Un neko labu. Vai zini, ka vienā otrā Ēnu valstībā tavu vārdu lieto kā lamuvārdu?
Dvīņi satrūkās, dzirdot Palamēdu runājam tik sirdīgi. Pēc joka īsti neizklausījās.
Palamēds cieši vērās uz alķīmiķi. — Tev nopakaļ velkas nāve un posts…
— Tumšie Vecie, gribēdami mani apturēt, nav saudzējuši nevienu un neko, kas tuvumā, — Fleimels novilka, nepārprotami atsalis.
— …tāpat ugunsgrēki, bads, plūdi un zemestrīces, — Palamēds dārdināja, par teikto nelikdamies zinis.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Nikolass tieši noprasīja, un taksometra salonā uz mirkli uzvēdīja piparmētru smarža. Alķīmiķis saguma, elkoņus atbalstījis uz ceļgaliem, sakrampētiem pirkstiem.
— Ar to gribu teikt, ka varbūt tev savu ilgo mūžu būtu derējis vadīt kādās mazāk apdzīvotās vietās. Kaut kur Aļaskā, Mongolijā vai Sibīrijā, vai kādā Amazones džungļu nostūrī. Kur nav cilvēku. Lai nav upuru.
Salonā iestājās stindzinošs klusums. Dvīņi saskatījās, Džošs jautājoši sarāva uzacis uz augšu, bet Sofija tikko manāmi nogrozīja galvu. Viņa piespieda rādītājpirkstu pie auss ļipiņas, un Džošs visu saprata: klausies, nesaki neko.
— Tu gribi teikt, ka esmu iegrūdis nāvē nevainīgus cilvēkus? — Fleimels ļoti klusu vaicāja.
— Kā tad!
Fleimelam bālajos vaigos saskrēja asinis. — Es nemūžam… — viņš iesāka.
— Tu būtu varējis pazust no šās pasaules. — Palamēds nerimās. Viņa dimdošā balss pietricināja visu taksi. — Vienreiz jau tu izkārtoji, ka tiec uzskatīts par beigtu; būtu varējis to pašu izdarīt vēlreiz un pārcelties kaut kur tālu, tālu. Būtu pat varējis iešmugulēties kādā Ēnu valstībā. Bet nē — tev labpatika palikt šajā pasaulē. Kāpēc? — Palamēds prašņāja.
— Man ir pienākums — sargāt Kodeksu, — alķīmiķis atcirta, nupat jau pa īstam iesvēlies dusmās. Piparmētru smarža pieņēmās spēkā.
Mašīnas atkal sāka skaļi signalizēt, Palamēds apsviedās sēdeklī, atlaida rokasbremzi un piedeva gāzi.
— Pienākums sargāt Kodeksu, — viņš atkārtoja, vērdamies taisni uz priekšu. — Vai tad kāds tevi spieda to uzņemties? Pats uzņēmies — ar prieku un nevienam neko neprasot… gluži tāpat kā visi Sargi pirms tevis. Vienā ziņā gan tu esi citāds. Tie ar visu grāmatu nobēdzinājās. Tu gan ne. Tu paliki šajā pasaulē. Un tikai tāpēc bojā gājis daudz cilvēku: Īrijā vien — miljons, Tokijā — vairāk nekā simt četrdesmit tūkstoši.
— Viņus pazudināja Dī un tumšie Vecie!
— Tu viņus turp aizvedināji.
— Un, būtu es atdevis Ābrahāma Grāmatu, — Fleimels rāmi teica, — tumšie Vecie atgrieztos zemes virsū un pasaule dabūtu zināt, ko īsti nozīmē Armagedons. Ēnu valstības atraujot vaļā, zemeslodi pāršalktu triecienviļņi, līdzi nesot viesuļvētras, zemestrīces un cunami. Bojā ietu miljoni. Pitagors reiz aplēsa, ka jau pirmais vilnis aizslaucītu vai pusi pasaules iedzīvotāju. Un tad pasaulē no jauna ierastos neskaitāmi tumšie Vecie, pūļiem vien. Dažus taču pazīsti, Palamēd, tu zini, kādi viņi ir, uz ko spējīgi. Viņu atgriešanās uz mūsu planētas būtu globāla katastrofa.
— Runā, ka tad nākšot jauns Zelta laikmets, — iecietīgi bilda taksists.
Džošs vēroja Fleimelu, lai redzētu, ko tas teiks: Dī tika stāstījis to pašu.
— Runā gan, taču tā nav taisnība. Pats zini, ko viņi sastrādājuši, lūkojot man atņemt Grāmatu. Cilvēki iedzīti nāvē. Dī un tumšajiem Vecajiem cilvēka dzīvība nav ne graša vērtē, — Fleimels norādīja.
— Un tev, Nikolas Fleimel?
— Nerunā ar mani tā.
Palamēds neganti iesmīnēja atpakaļskata spogulītī. — Man nospļauties, vai tev mana runāšana patīk vai ne. Jo, taisnību sakot, tu man nepatīc, tāpat kā man nepatīk neviens, kas iedomājas, ka zina, kā visiem citiem būs labāk. Kurš tevi iecēlis par cilvēku sargu?
— Neesmu pirmais, pirms manis bijuši citi.
— Tādu kā tu, Nikolas Fleimel, nekad nav trūcis. Tādu, kas iedomājas, ka visu zina labāk, un norāda, ko citi lasīs un klausīsies, un beigu beigās cenšas noteikt, ko citiem būs domāt un kā rīkoties. Es visu mūžu esmu cīnījies pret tādiem kā tu.
Džošs paliecās uz priekšu. — Vai tu esi ar tumšajiem Vecajiem uz vienu roku?
Bet uz to atbildēja Fleimels. Balsī jautās izsmiekls. — Saracēņu bruņinieks Palamēds jau gadsimtiem ilgi stāv viens kā koks. Šai ziņā — tāpat kā Hekate.
— Arī viņa tevis dēļ pagalam, — Palamēds aizrādīja. — Tu nes postu un iznīcību.
— Ja reiz tu mani tik ļoti nevari ciest, — Fleimels dzedri ieteicās, — kāpēc esi te?
— Francis lūdza palīdzēt, un, lai kāds viņš ir… vai drīzāk — tieši tāpēc, ka Francis nav nekāda dievgosniņa, es viņu uzskatu par savu draugu. — Taksists apklusa, un tad atpakaļskata spogulīti iezibsnījās viņa brūnās acis, pievērsdamās Sofijai un Džošam.
— Un, protams, tāpēc ka atkal uzradies viens dvīņu komplekts, — viņš piebilda.
Sofija nenocietusies apsteidza brāli, kam uz lūpām bija tas pats jautājums: — Tas ir kā — atkal?
— Domājat, ka esat pirmie? — Palamēds dimdoši iesmējās.
— Alķīmiķis ar sievu leģendāros dvīņus meklē jau gadsimtiem ilgi. Pēdējos piecsimt gadus kolekcionē tādus kā jūs.
Sofija un Džošs pārsteigti saskatījās. Džošs parāvās uz priekšu.
— Kas notika ar tiem citiem? — viņš noprasīja.
Palamēds pat nedomāja atbildēt, tāpēc Džošs apcirtās pret Nikolasu. — Kas notika ar tiem citiem? — viņš prasīja vēlreiz, gandrīz vai kliegšus. Uz īsu mirkli viņa acis iesplgojās zeltā.
Alķīmiķis nokāra galvu, tad lēnām un apņēmīgi pa vienam atlieca Džoša pirkstus, kas bija iegrābušies viņam delmā.
— Saki! — Nemirstīgā acīs manīdams briestam atrunas, Džošs noraidoši papurināja galvu. — Mēs esam pelnījuši patiesību, — zēns izspēra. — Saki.
Fleimels smagi nopūtās. — Jā, — viņš beidzot ierunājās. — lr bijuši arī citi, tas tiesa, taču ne jau leģendārie dvīņi. — Izslējies viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un nomērīja dvīņus ar neizdibināmu skatienu. — Dvīņi no leģendas esat jūs.
— Kas notika ar tiem citiem dvīņiem? — Džošs nerimās, balsij trīsot baiļpilnās dusmās.
Alķīmiķis aizgriezies vērās laukā pa logu.
— Cik dzirdēts, viņi dabūjuši galu, — no savas vietas atsaucās I'alamēds. — Miruši vai šķīrušies no prāta.
7. NODAĻA
Aplupušo izkārtni laikam taču reiz bija rotājis uzraksts "Autodetajas", bet vidus "de" bija pazudis bez miņas, un neviens to nebija pūlējies atjaunot. Viņpus augstam betona mūrim, kura augšmala bija nobērta ar stikla lauskām un apvīta dzeloņstieplēm, cits uz cita ļodzīgos krāvumos rūsēja simtiem automašīnu vraku. Zogu, kas ieskāva lūžņu novietni, no vienas vietas klāja noskranduši plakāti, kuri aicināja apmeklēt sen notikušus koncertus, reklamēja gadiem vecus "svaigākos" albumus un neskaitāmas indie grupas. Līmēti cits citam pāri, papīri plājās biezā, daudzkrāsainā slānī, pēcāk vēl apzīmētā ar visādiem grafiti. Uzraksti BĪSTAMI! SLĒGTA ZONA un IEEJA AIZLIEGTA gandrīz nemaz nebija saskatāmi.