Ielas malā Palamēds apstājās kādu kvartālu no ķēdēm aizvažotās ieejas. Izslēdzis dzinēju, viņš, stūri sakampis, paliecās uz priekšu un ņēmās vērigi pētīt visu, kas apkārt.
Fleimels snauda, un Sofija bija iegrimusi domās, kas viņas acis reizumis iesvēla sudrabainas. Džošs iztrausās no sēdekļa un pietupās līdzās stikla starpsienai. — Mēs braucam uz turieni? — viņš vaicāja, ar galvu pamezdams uz lūžņu novietnes pusi.
— Uz kādu brīdi. — Salona pustumsā nozibsnīja Palamēda zobi. — Varbūt neizskatās, bet drošāku vietu Londonā diez vai atradīsi.
Džošs aplaida skatu visriņķī. Abpus šaurajai ielai rindojās sarkanķieģeļu ēkas — neglābjami grausti, un tikpat noplukuši un nolaista bija visa apkaime. Vairums durvju un logu bija aizsisti ar dēļiem, viens otrs pat aizmūrēts. Nevienas veselas rūts. Uztupināta uz betona klučiem, ielas malā kluknēja izdegusi automašīna, viss kluss un tukšs kā izmiris. — Jābrīnās, ka te viss nav nojaukts un apbūvēts no jauna.
— Taisnību sakot, kaut kad jau tā notiks, — Palamēds ar nožēlu atsaucās. — Bet pašreizējais īpašnieks ir gatavs gaidīt, līdz zeme celsies cenā.
— Un kas būs, ja viņš visu pārdos? — Džošs ieprasījās.
Palamēds pasmīnēja. — Neko nemūžam nepārdošu. — Druknais rādītājpirksts paslējās taisni uz priekšu. — Te savulaik bija autorūpnīca un ielās dzīvība kūsāt kūsāja. Septiņdesmitajos rūpnīcu slēdza un mājas sāka tukšoties: cits nomira, cits aizbrauca darba meklējumos. Tad sāku uzpirkt īpašumus.
— Cik daudz? — Džošs noelsās.
— Man te pieder viss — divu kilometru rādiusā. Pārsimt ēku.
— Pārsimt? Bet tam taču vajag sazin cik naudas.
— Es zemes virsū dzīvoju kopš karaļa Artura laikiem. Ne vienu vien reizi esmu iedzīvojies bagātībā un visu pazaudējis. Mana bagātība nav izmērojama… grūtākais — to noslēpt no nodokļu iekasētājiem!
Džošs pārsteigumā blisināja acis — viņam pat sapņos nebija rādījies, ka nemirstīgajam varētu būt kādas darīšanas ar likumsargiem. Tad viņš attapās, ka mūsdienās, kad lietā tiek likti gan datori, gan citas novērošanas un uzraudzības tehnoloģijas, noslēpties no varas iestādēm varētu būt arvien grūtāk. — Vai te kāds dzīvo? — viņš apvaicājās. — Nevienu neredz…
— Neredzēsi arī. Tie, kas dzīvo… — šo vārdu Palamēds izrunāja piesardzīgi, — …manās mājās, nāk laukā tikai naktīs.
— Vampīri, — Džošs nomurmināja.
— Vampīri ne, — Palamēds steigšus atsaucās. — Ar asinssūcējiem es nekrāmējos.
— Kas tad?
— Larvi un lemuri… pusmiroņi un nemiroņi.
— Kas tie tādi? — Džošs gribēja zināt. Nojauta teica priekšā, ka lemuri diez vai ir zoodārzā redzētie garastainie primāti.
— Tie ir… — Palamēds uz mirkli saminstinājās, tad pasmaidīja. — Nakts gari.
— Draudzīgi?
— Uzticami.
— Ko tad mēs gaidām? — Džošs jautāja. Bija skaidrs, ka neko vairāk Palamēds neteiks. — Ko tu gribi ieraudzīt?
— Kaut ko, kas nav kā parasti.
— Ko darīsim?
— Nogaidīsim. Paskatīsimies. Mazliet pacieties. — Viņš atskatījās uz Džošu. — Nu jau vai visai nemirstīgo pasaulei zināms, ka alķīmiķis atradis leģendāros dvīņus.
Džošs nobrīnījās, ka bruņinieks ar viņu runā tā, tik tieši un bez aplinkiem. — Vēl nesen likās, ka tu par to nemaz neesi tik drošs. Domā — mēs tie esam? — viņš nekavējoties noprasīja, gribēdams izdibināt, kas Palamēdam zināms par dvīņiem un jo vairāk — par alķīmiķi.
Bet Palamēds jautājumu laida gar ausīm. — Esat leģendārie vai neesat — tas vienalga. Galvenais, ka Fleimels tam tic. Jo būtiskāk, ka tam tic arī Dī. Tieši tāpēc iedarbinātas visas sviras — Basteta klimst pa zemes virsu, Morigana ir atpakaļ, disijas aizvedina uz Parīzi Nidhjegu. Trīs Ēnu valstības pagalam. Nekas tāds nav pieredzēts jau tūkstošiem gadu.
— Trīs? Man šķita — bojā gājusi tikai Hekates valstība. — Skataha tika stāstījusi par citām Ēnu valstībām, bet Džošam nebija ne jausmas — cik tādu pavisam.
Palamēds nopūtās — viss liecināja, ka viņš piekusis skaidroties. — Gandrīz visas Ēnu valstības ir cita ar citu savienotas vai krustojas — caur vieniem vienīgiem vārtiem. Ja Ēnu valstība brūk, sabrūk arī vārti. Bet Igdrasils, Pasaules koks, no Hekates valstības uz augšu iestiepās Asgārdā un dziļi uz leju — Niflheimā, Tumsības pasaulē. Kad Dī iznīcināja koku, sabruka visas trīs, un es zinu, ka sapostīti tika vārti uz vēl sešām, turienes iemītniekus iespundējot sprostā, tā ka laukā viņi netiek. Garo sarakstu, kur jau tā netrūkst ne cilvēku, ne necilvēku, kas Dī nīst un no viņa bīstas, papildinājis vēl viens otrs nedraugs.
— Kas viņu sagaida? — Džošs vaicāja. Par spīti visam, kas par magu bija dzirdēts, anglis joprojām šķita pelnījis cieņu un apbrīnu… ne tā kā franču alķīmiķis, vismaz acumirklī ne.
— Nekas. Dī sargā vareni spēki. Viņam rūp tikai viens — atvest Vecos atpakaļ šajā pasaulē, lai ko tas maksā.
Džošs joprojām nesaprata. — Bet kāpēc? — viņš jautāja.
— Jo viņš ir no bīstamākajiem pretiniekiem — pilnīgi pārliecināts, ka visu dara pareizi.
Ar acs kaktiņu samanījis kaut ko nokustam, Džošs pagrieza galvu un ieraudzīja milzīgu pelēkbrūnu suni — tas lumpačoja šurp pa pašu ielas vidu, pa balto svītru. Suns, kas izskatījās pēc īru vilkusuņa un krievu kurta krustojuma, paskrēja taksometram garām, pierikšoja pie lūžņu novietnes vārtiem un tur ņēmās ļēpot šurpu turpu, zemi ošņādams.
— Ziņa par Fleimela ierašanos sacēlusi kājās ne vienu vien aizlaiku mošķi, — Palamēds turpināja, nenolaizdams acis no suņa. Šod ien redzeju tādus, ko domāju pazudušus no zemes virsas uz visiem laikiem, briesmoņus, kas likuši dzimt cilvēku pasaules baisākajām leģendām. Tev der zināt, ka Dī par jūsu galvām piesolījis milzum dāsnu atlīdzību. Mani izlūki saka — jūs ar māsu viņš grib dabūt dzīvus. Interesanti, ka par Fleimelu nekas tāds nav teikts, viņam pietikšot ar pierādījumiem, ka alķīmiķis ir pagalam. Tas ir būtisks pavērsiens. Tagad gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan nemirstīgie ar saviem kalpiem no cilvēku vidus — visi gāžas uz Londonu. Pieraudzīt, lai tie cits citam neklūp pie rīkles, — ar to vien būs liela noņemšanās. Nemaz nevaru iedomāties, kā Dī tiks galā. — Pēkšņi Palamēds atkal ierūcināja dzinēju, taksis rāvās uz priekšu. — Gaiss tīrs, — viņš pavēstīja.
— Kā tu zini?
Palamēds norādīja uz vārtiem, suns pie tiem bija attupies un vērās taisni šurp. Bruņinieks nospieda pogu uz vadības paneļa, un vārti sāka slīdēt vaļā.
— Tas suns, — Džošs pats atbildēja uz savu jautājumu. — Tikai — nav jau nekāds suns, vai ne?
Palamēds pasmaidīja. — Nav suns, nē.
8. NODAĻA
Piepeši visas Areopenapa spalvas sacēlās stāvus gaisā, pa to vidu viena otra trīsēja kā negudra. — Pereneles kundze, — zirneklis ierunājās, — gribu likt priekšā ko tādu, kas varētu izklausīties nepieņemami.