Perenele uzlūkoja Veco. Tam aiz muguras pa plašo mūžsenā kustoņa noausto tīmekli skraidelēja zirnekļu miriādes. — Satriekt mani būs grūti.
— Tu uz mani paļaujies? — vaicāja Areopenaps.
— Paļaujos, — Perenele neminstinoties atbildēja. Reiz Vecais zirneklis viņai nebija nekas cits kā ienaidnieks — skaidri un gaiši, bet nu viņa saprata, ka zirneklis ir cilvēku pusē. Tam par pierādījumu bija cīņa ar Moriganu un viņas putniem. — Kas man darāms?
— Stāvi mierā un nekrīti panikā. — Areopenaps atņirdza zobus. — Pašai būs labāk. — Tūliņ Burvei virsū uzkrita tīmekļa
palags, un viņa tajā tika ievīstīta no galvas līdz kājām. Palīgā
»
skrēja tūkstošiem zirnekļu, lipīgus pavedienus notinot riņķi apkārt. — Ļaujies, — Areopenaps atkārtoja.
Perenele nekustināja ne pirkstu, kaut instinkts lika no tīmekļa rauties laukā, to plēst pušu, aktivēt auru, lai tā tīmekļus sasvilina kvēpu un pelnu plēksnēs. Viņa cieši saknieba lūpas. Lai cik baismīgu, tikai leģendās klīstošu briesmoņu mūžā bijis jāsastop, doma par zirnekli, kas ierāpo mutē, likās pilnīgi atbaidoša.
Vecais zirneklis nogrozīja galvu un paslēja gaisā garo kāju; spalvas novilnīja, izgaršojot vēja nestās ziņas. — Saturies, — Areopenaps teica, — viņi nāk. Kamēr tīmekli nepārraus, tev klāt netiks.
Nupat Perenele bija viscaur ietīta baltā, biezā tīmeklī — iekūņota. Ne jau pirmoreiz viņa ietērpta zīdā, taču šoreiz bija citādi.
Visapkārt it kā blīva zīda sega, brīnum patīkama, tomēr cieša. Mutei un acīm priekšā tīmeklis audās plānāks, elpot un redzēt varēja, tomēr kā caur miglas aizkaru. Piepeši viņa tika parauta gaisā un iegrūsta griestu kaktā. Tūliņ bija klāt melnu zirnekļu pūļi, kas kūniņu pieauda pie sienas un ēkas dzelzs sijām. Tagad no augšas pavērās skats uz istabu, kur pašā plāna vidū kluknēja Areopenaps. Perenele atskārta, ka tumšais paklājs zem Vecā kājām īstenībā ir zirnekļi, kas tur kustēja tūkstošiem, varbūt pat miljoniem. Grīda zem Areopenapa vilnīja — te cēlās, te krita, bet Vecais zirneklis nu vērās uz ziemeļiem, uz Eņģeļsalu, kas slēpās rīta dūmakā. Kūniņā sarosījusies, Perenele pacentās paskatīties uz to pašu pusi. Skats pavērās tāls, pāri ūdeņiem. Pie apvāršņa blīvi un zilimelni brieda negaisa mākoņi, kuru katru brīdi solīdami zibeņus. Bet caur timekļiem bija redzams, ka tie savērpjas mutuļos… un nāk arvien tuvāk. Necik ilgi un bija jau klāt, Alkatrazu ietinot tumsā.
Un tad sāka līt.
Sagrautajai cietumsargu mājai nebija jumta. Smagas, melnas piles no mākoņa ar joni krita lejup… un pieķipa pie Pereneles kūniņas.
Un Burve piepeši atskārta, ka piles ir mušas.
Milzīgas gaļas mušas, mājas mušas, augļu mušas, laupītājmušas, aklie un visādi citādi dunduri metās virsū tīmeklim, tur ielipdami.
Iekams Perenele paspēja pavērt muti, lai izdvestu — vēē, zirneklīši ņēmās skraidelēt, tīstīdami mušas tīmekļos.
Perenele paskatījās augšup. Melnais mākonis bija tepat, virs galvas. Bet nu bija redzams, ka tas nemaz nav nekāds mākonis. Nupat nolijušais kukaiņu lietus vēl nebija nekas. Gaisā griezās miljoniem mušu, lielu un sīku odu, moskītu un knišļu, dunduru un sarkanacainu augļu mušiņu.
Kukaiņi nokrita pār Alkatrazu kā zumošs tumsas klājs. Pirmais vilnis ieķipa baltajos tīmekļos, kas ātri vien samelnēja un ielīka zem spindzošo insektu svara. Kukaiņiem triecoties lejup, Pereneles kūniņas apvalka pavedieni plīsa pušu pa vienam vien. Sagūstītajām mušām pāri vēlās zirnekļu karapūļi, metoties mūžsenajā cīņā. Tīmekļos ievīstītos mūrus pārklāja ņudzoša zirnekļu un mušu sega, līdz izskatījās, ka sienas atdzīvojušās, iepukstējušās, sakustējušās.
Mušas griezās ap Areopenapu, un tās nedaudzās, kas atrada Pereneli, neglābjami ieķipa lipīgajā kūniņas apvalkā un tur raustīdamās džinkstēja, raudzīdamas atbrīvoties.
Salu pāršalca arvien jauni kukaiņu viļņi, pretim metās zirnekļu miriādes — Perenele tikai tagad aptvēra, cik to daudz. Neskaitāmas mušas aplipa ap Areopenapu, Veco zirnekli noklādamas no vienas vietas, līdz tas līdzinājās milzīgai, zumošai bumbai. No ņudzošās masas laukā pašāvās Vecā druknā kāja, notraucot mušu līķu kārtu, taču vietā tūliņ piezemējās neskaitāmas citas. Areopenaps palēcās, triecās pret zemi un vārtījās, sašķaidīdams vēl tūkstošiem uzbrucēju.
Bet melnajām gāzmām joprojām nebija ne gala, ne malas.
Tad Perenele piepeši manīja, ka mūri un grīda vairs ne kust, ne ņudz. Cieši vērdamās caur plāno tīmekli, kas plājās acu priekšā, viņa saskatīja ko tādu, ka sabijās: zirnekļi mira. Melnbalti svītrots zirneklis iecirta zili zaigojošus ilkņus milzīgā garkāju odā, kas bija ielipis tīklā. Ods spirinājās, gribēdams tikt vaļā, bet tad zirneklis pēkšņi noraustījās un pamira. Abi izlaida garu reizē. Un tāpat notika visapkārt: kolīdz zirnekļi iekodās gūstekņos, pagalam bija. Burvi nebija viegli nobiedēt, taču nu ap sirdi pirmoreiz sametās nelāgi.
Lai kurš vai kas bija mušas sūtījis, visas bija saindējis. Un, ja viena pati muša varēja nobeigt zirnekli, ko tas milzu lēvenis varēja nodarīt Areopenapam?
Vajadzēja rīkoties. Visapkārt, mušu saindēti, mira miljoniem zirnekļu. Areopenaps zem ņudzošā klājiena nemaz nebija saskatāms. Vecais zirneklis joprojām cīnījās un spirinājās, bet bija jaušams, ka spēki iet mazumā. Jā, zirneklis bija mūžvecs, vēl aizlaiku kustonis, bet ne jau neievainojams. Iznīcībai bija pakļauti visi — gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan nemirstīgie un cilvēki. Pat Areopenaps. Pati Perenele reiz zirneklim pār galvu nogrāva senlaiku templi, un viņš netika ne acu pamirkšķinājis; tomēr — miljardiem indes mušu…?
Bet Perenele bija sprostā. Areopenaps viņu bija pielipinājis augstu pie mūra, tālāk no grēka. Ja izdotos izplēsties laukā no kūniņas, būtu jākrīt vismaz metrus sešus. Nosisties viņa varbūt arī nenosistos, bet mierīgi varētu izmežģīt potīti vai lauzt kāju.
Un kā lai turas pretim mušu spietiem?
Pavērusies tālē, Perenele redzēja salai tuvojamies jaunu vēja nestu melnu vērpeti. Ja tā tiks līdz Alkatrazai, viss būs cauri. Ausīs ieskanējās tālīna zumoņa, it kā pamalē kāds darbinātu motorzāģi.
Vējš.
Kukaiņus līdz salai bija atpūtis vējš… Vai tas mušas varētu arī aizpūst projām?
Bet, kolīdz šī doma iešāvās prātā, Perenele atskārta, ka par vēju valdīšanu neko daudz vis nezina. Būtu kaut cik laika un aura pienācīgi uzstrāvota, varētu raudzīt sacelt kādu vēju — varbūt taifūnu vai virpuļviesulīti — tepat, uz salas, lai aizslaucītu mušas un droši vien arī zirnekļus. Taču acumirklī riskēt nedrīkstēja. Bija vajadzīgs kaut kas vienkāršs… turklāt tūliņ. Zirnekļi vairs nekustējās. Miljoniem mušu bija pagalam, bet tikpat daudz vēl bija dzīvo, un visas mācās virsū Areopenapam.
Tātad — ja mušas nebija aiztriecamas, varbūt bija aizvilināmas? Kāds kukaiņus vadīja — kāds tumšais Vecais vai nemirstīgais, kas sīkos, nesaprātīgos kustoņus vispirms padarījis indīgus un tad triecis uz salu. Kaut kas tos te atvilinājis. Pereneles acis iepletās — skaidrs! Tātad kaut kas tos aizvilinās projām. Kas varētu vilināt miljoniem mušu?
Kas mušām patīk?
Aiz tīmekļu kārtas Perenele atplauka smaidā. 1820. gada trīspadsmitajā oktobrī, piecsimtajā dzimšanas dienā, Skataha viņai bija iedāvājusi lielu karekli — vienlaidu žadeīta gabalu, izgrebtu skarabeja veidolā. Pirms vairāk nekā trīstūkstoš gadiem Ēna to no Japānas bija atvedusi mazgadīgajam faraonam Tutanhamonam, bet tas jau nākamajā dienā nomira. Tutanhamona sievu Anhesenamonu Skataha lielā vērtē neturēja un negribēja, lai kareklis paliek pie viņas, tāpēc naktī pirms Tutanhamona iebalzamēšanas ielavījās pilī un dārglietu pievāca. Saņēmusi karekli dāvanā, Perenele tika pajokojusi: "Tu man dāvini mēslu vaboli."