Skataha tobrīd nopietni pamāja. "Mēsli sit pušu kuru katru dārgmetālu. No zelta neko ēdamu neizaudzēsi."
Un mušas krita uz mēsliem.
Bet nevienas mēslu čupas uz salas nebija, un smakai, kas mušas pievilinātu, vajadzēja būt ļoti stiprai. Tūliņ prātā nāca skaistie ārumu dzimtas augi. Dažs labs briesmīgi oda pēc mēsliem. Bija viens kaktusam līdzīgs tuksneša augs, kam zieds — no skata jauks, taču smirdēja pēc pamatīgi iestāvējušās maitas. Vēl — skunksu kāposts un pasaulē lielākā puķe — milzu raflēzija, līķu lilija, kas oda pēc iepuvušas gaļas. Ja smaka būtu gana stipra, varbūt izdotos mušas aizvilināt.
Perenele zināja, ka maģija un burvestības sakņojas iztēlē. Jo spēcīgāka koncentrēšanās spēja, jo burvis varenāks; iekams buries, tev skaidri jāsaredz, kas notiks. Tāpēc, pirms uzburt pašu smaku, vajadzēja iedomāties vietu, ko viņa gara acīm varēja saredzēt visos sīkumos. Prātā uznira visvisādas vietas. Kur bija dzīvots, kas bija pazīstamas. Garajā mūžā bija iznācis apmeklēt gandrīz visus pasaules nostūrus. Bet acumirklī vajadzēja kaut ko ne sevišķi tālu, labi zināmu, ne ļoti blīvi apdzīvotu.
Sanfrancisko izgāztuvi.
To Perenele bija redzējusi tikai vienreiz, kad pirms dažiem mēnešiem vienam no grāmatveikala darbiniekiem palīdzēja pārvākties uz citu dzīvokli. Pēc tam viņi ar mašīnu tika braukuši uz dienvidiem, uz Briesmoņu parka un izgāztuves pusi. Jau tā jutīga pret smakām, Perenele Tuneļa avēnijā bija nepārprotami samanījusi sīvo, kaut ne viscaur derdzīgo izgāztuves smārdu. Jo tuvāk, jo stiprāks tas cirtās acīs, un debesis pieskandēja neskaitāmu jūras putnu klaigas.
Viņa atsauca to atmiņā. Iztēlojusies izgāztuvi, cik spilgti vien iespējams, pašā atkritumu lauka vidū Perenele iedomājās zeļam kuplu, pēc maitas smirdošu puķu kumšķi un vēju, kas šķebīgo smaku nes uz ziemeļiem, uz Alkatrazas pusi.
Salu pāršalca tikko jaušams puvekļu smārds, un mušu mākonis savirmojās.
Perenele sakopoja gribasspēku. Atkritumiem piegāztos laukus viņa gara acu priekšā ieraudzīja ziediem pilnus: no drazām laukā spraucās cūkauši un stapēlijas, draņķībai pa vidu plauka vaļā milzīgas, sarkanbaltraibas raflēzijas, un gaisu piestrāvoja neciešams smārds, jaukdamies ar izgāztuves pretīgo smaku. Tad viņa iztēlojās vēju, kas dvaku nes uz ziemeļiem.
No smirdoņas, kas gāzās pāri salai, acīs saskrēja asaras. Biezais mušu klājiens novilnīja. Viena daļa pacēlās spārnos, bezmērķīgi pariņķoja, bet tad atkal metās lejā, pie Areopenapa.
Nogurums lika sevi manīt, un Perenele apzinājās, ka piepūloties noveco. Dziļi ieelpojusi, viņa sakopoja pēdējos spēkus. Mušas vajadzēja aiztriekt, iekams klāt ir nākamais mākonis. Atbaidošo smaku Burve iztēlojās tik spilgtu, tik stipru, ka viņas aura, parasti sniegbalta un bez kādas smaržas, ietrīsuļojusies iesmirdējās pēc puvekļiem.
Šķebīgajā dvakā, kas pārplūdināja salu, vienkopus jaucās svaigu izkārnījumu, puspuvušas gaļas un ieskābuša piena smārds.
Mušas cēlās spārnos visas reizē — kā melna seģene. Tās dūca un zumēja kā spēkstacija un tad visas kā viena cirtās uz dienvidiem, no kurienes šurp vilnīja smirdoņa. Necik ilgi, pirmais leģions sastapās ar otro milzu spietu, kas nupat grasījās gāzties pār salu, un abi savērpās blīvā, melnā, rotējošā lodē, kas, sekojot sīvajam, spēcīgajam smārdam, aiztriecās uz dienvidiem.
Pēc brīža uz salas vairs nebija nevienas dzīvas mušas.
Nopurinājis no miesām sīkos līķīšus, Areopenaps gausi un stīvi uzrāpās augšup pa mūri, pārcirta tīmekļus, ar ko Pereneles kūniņa turējās pielīmēta pie sienas, un vienā pavedienā to saudzīgi nolaida lejā. Uz sekundes tūkstošdaļu ieplaiksnījusi auru, Perenele mušām pieķipušo kūniņu pārvērta pīšļos un putekļos. Atgāzusi galvu, viņa atglauda no pieres sviedriem piemirkušos matus un dziļi uzelpoja. Kūniņā bija tik silti, ka vai jāsmok nost.
— Kā jūties? — viņa apvaicājās, noglāstīdama Vecā zirnekļa masīvo kāju.
Areopenaps grīļojās. No visām tikai viena pati acs bija vaļā, un, kad zirneklis ierunājās, ierastos svepstienus gandrīz nebija iespējams saprast. — Inde? — viņš izmocīja.
Perenele pamāja. Viņa aplaida skatu visapkārt. Gruvešus biezā slānī klāja beigtas mušas un zirnekļi. Pēkšņi viņa atskārta, ka kājas līdz potītēm grimst sīkos līķīšos. Kad viss būs garām, vajadzēs sadedzināt kurpes. — Mušas bija nāvējošas. Tavi zirnekļi mira, kolīdz iekodās. Viņas tika sūtītas, lai nogalētu tavu karaspēku.
— Un veicās gluži labi, — Areopenaps skumji noteica. — Tik daudzi pagalam, tik daudzi…
— Indīgas bija arī tās mušas, kas bruka virsū tev, — Perenele turpināja. — Viens kodums, tas nekas, bet tevi, Vecais zirnekli, sakoduši miljoni, varbūt pat miljardi.
Areopenapa acs lēnām vērās ciet. — Pereneles kundze, man jādziedējas. Tas nozīmē — jāguļ.
Piegājusi milzu zirneklim cieši klāt, Perenele notrausa beigtās mušas no viņa purpursarkanajām spalvām. Pieskāriens pārvērta līķīšus pelnos. — Guli, Vecais zirnekli, — viņa klusu bilda. — Es tevi pasargāšu.
Areopenaps grīļīgi iesteberēja kaktā. Divas milzu kājas pašķūrēja malā beigto zirnekļu un mušu kārtu, attīrot grīdas laukumiņu. Tad viņš ņēmās aust tīmekli, bet pavediens iznāca plāniņš, vārs un pluskains. — Ko tu nodarīji mušām? — Areopenaps noprasīja, mēģinādams noaust ko jēdzīgāku.
— Aizsūtīju uz dienvidiem, lai meklē, kas tur smird. — Perenele pasmaidīja. Viņas roka pašāvās uz priekšu, aura iezibsnījās, un Areopenapa tīmeklis uzreiz sāka austies stiprāks un grodāks. Zirneklis iekārtojās kaktā un sāka tīties pavedienos.
— Kur? — viņš negaidīti pavaicāja. Vienīgā acs bija gandrīz aizkritusi, un uz rumpja no vienas vietas suloja neskaitāmas indīgo kodumu brūces.
— Sanfrancisko izgāztuvē.
— Diez vai daudz būs tādu, kas tiks līdz galam… — Areopenaps nomurmināja, — un, ja arī tiks, tur būs ko darīt. Tu izglābi man dzīvību, Pereneles kundze.
— Un tu — manējo, Vecais zirnekli. — Milzīgā kūniņa bija gandrīz gatava. Tīmeklis jau cietēja, vērsdamies akmenī, vaļā bija tikai neliela atvere pašā augšā. — Tagad guli, — Perenele norīkoja,
— guli un krāj spēkus. Tavs spēks un gudrība mums vēl noderēs.
Ar neizsakāmu piepūli Areopenaps pavēra visas acis. — Piedod, ka atstāju tevi vienu un neaizsargātu.
Aizbūrusi Vecā zirnekļa kūniņu ciet, Perenele pagriezās un devās pāri telpai. Liegs vējiņš pūta pa priekšu, attīrīdams vietu, kur viņai kāju spert. — Es esmu Perenele Fleimela — Burve, — viņa skaļi atsaucās, īsti nezinādama, vai Areopenaps maz vairs dzird.
— Un es nekad neesmu neaizsargāta.
Taču, to sakot, viņa pati skaidri saklausīja balsī iezogamies šaubas.
9. NODAĻA
Sanfrancisko līča Bagātību salas ziemeļkrastā uz košsarkana 1960. gada Thunderbird kabrioleta motora pārsega sēdēja pajauns vīrietis: augumā pasīks, kārns, zilos, nodriskātos, uz abiem ceļgaliem krietni pašķīdušos džinsos. Vilka galva uz T krekla priekšas bija tiktāl izbalojusi, ka drīzāk līdzinājās spokam, novalkātie kovboju zābaki prasīties prasījās pēc jaunām pazolēm un papēžiem. Tāds sušķis, apaudzis ar matiem un bārdu, nekādi nesaderējās ar spožo spēkratu, kas izskatījās kā nule izbraucis no autosalona, jaunajam cilvēkam makā bija divdesmit deviņi dolāri un sīknauda, mašīna maksāja, mazākais, tūkstoškārt vairāk.