Uz motora pārsega stāvēja arī senatnīgs anasazu māla kauss, apgleznots elegantiem melnbaltiem ģeometriskiem rakstiem. Keramikas kausā bija biezs šķidrums — medus, kas sajaukts ar linsēklu eļļu un ūdeni, un tā virsmā kā spogulī vīdēja kustīgs stāvs: Perenele Fleimela, kas gāja pa Alkatrazu, zirnekļu un mušu līķu melnajam klājienam priekšā ik uz soļa pašķiroties.
Tad lūk, kāda bija leģendārā Perenele Fleimela! Jaunais cilvēks pārvilka pirkstu pār šķidrumu pulksteņrādītāja virzienā, spoži melnās acis uz mirkli iegailējās tumšsarkanas, un gaisā novēdīja sarkano piparu smarža. I'ereneles attēls izpletās tuvāks, tuvplānā. Viņš noskatījās, kā Burve apstājusies sarauc pieri dziļās rievās un steidzīgi aplaiž skatu visriņķī, it kā nomanītu, ka tiek vērota. Vēl viena rokas kustība, šķidrums ietrīsējās, un attēls pagaisa. Sakrustojis rokas uz kalsnajām krūtīm, jaunais cilvēks pavērās uz rietumiem, kur tumsā tinās Alkatraza. Izskatījās, ka viss, kas dzirdēts par šo sievieti, bija taisnība: Perenele bija nāves briesmu iemiesojums — gan skaista, gan bezgala bīstama.
Vienubrīd viņš nezināja, ko iesākt. Uzbrukt vēlreiz vai nogaidīt? Pacēlis roku, viņš dziļi ievilka elpu, aura iezvīļojās tumši sarkana, par toni tumšāka nekā kabriolets, un sāļajā jūras gaisā iesmaržojās sarkanie pipari. Spēka vēl bija pietiekami daudz, lai… lai — ko?
Sasaukt mušas bija diezgan viegli, šo triku viņam bija iemācījis kāds indiāņu šamanis, un ne reizi vien tā bija izdevies izglābties no nāves. Mušas saindēt bija ieteicis Vecais saimnieks un pat pagādājis indes pilnu dīķi Solano, pilsētas ziemeļos. Bija iecerēts sagraut Areopenapa zirnekļu karaspēku un nobeigt pašu Veco zirnekli. Un gandrīz izdevās. Zirnekļi bija pagalam, Areopenaps — jau uz nāves sliekšņa. Taču pēdējā brīdī mušu mākonis sazin kāpēc virmodams aizvēlās projām no Alkatrazas. Zīlēšanas kausa satura eļļainajā virsmā bija samanāmi Pereneles auras sudrabbaltie zibšņi, tā ka skaidrs, kurš vainīgs. Kārnā seja sašķobījās, un viņš nervozi iekoda apakšlūpā. Kas teica, ka Perenelei vairs nav spēka, ka viņa neko vairs nespēj? Ziņas acīmredzot neatbilda patiesībai.
Biezais šķidrums uzmutuļoja un saduļķojās, tad šņākdams izgaroja: burvestība bija izsīkusi. Nošļūcis no motora pārsega, kalsnis šķidruma lipīgās atliekas izšļakstīja zemē, rūpīgi izskaloja kausu ar ūdeni no pudeles, izslaucīja ar mīkstu lupatiņu un novietoja mašīnas bagāžniekā ieglabātā, ar putuplastu izklātā metāla koferītī. Kauss viņam bija no pašām vērtīgākajām mantām, to pārdot viņš nebija domājis pat dienās, kad draudēja bada nāve.
Iesēdies ar sarkanu ādu iztapsētajā salonā, viņš atvēra brūnganu aploksni un pārlasīja šifrēto e-pasta vēstuli. No melnbaltas fotogrāfijas pretim vērās bargs vīrs sniegbaltiem matiem, tur viņš patlaban šķērsoja ielu. Fonā virs namu jumtiem slējās Eifeļa tornis, un datējums uzņēmumam apakšā liecināja, ka vīrs fiksēts Ziemassvētku vakarā, pirms sešiem mēnešiem. Jaunais cilvēks nevilšus ieprātojās, diez kādēļ tumšie Vecie izsekojuši vienu no saviem uzticamākajiem aģentiem. Tieši to viņi taču sūtīja palīgā — Eiropas nemirstīgo Nikolo Makjavelli. Veco instrukcijas bija nepārprotamas — lai viņš palīdz Makjavelli, kā vien spēdams. Atmiņā uznira Džons Dī — varbūt itālis bija tāds pats? Ar Dī reiz bija iznācis tikties, un anglis viņam nepatika — viens no tiem uzpūtīgajiem Eiropas nemirstīgajiem, kas sevi iedomājas pārāku par visiem citiem, turklāt tikai tāpēc, ka ir vecāks par Savienotajām Valstīm. Bet jo vairāk viņš lasīja un pārlasīja Makjavelli personas lietu, jo simpātiskāks tas likās. Nežēlīgs, viltīgs intrigants — raksturots kā bīstamākais cilvēks visā Eiropā.
Skaidrs, ka viņš Makjavelli palīdzēs. Nebija jau nekādas izvēles — nostāties pret tumšajiem Vecajiem? Tikpat labi varēja lūgties pēc nāves. Viņš pats gan domāja, ka bez tāda itāļa var iztikt. Nosviedis papīrus uz grīdas, viņš pagrieza aizdedzes atslēgu, ar joni nospieda gāzes pedāli un sagrieza stūri. Mašīna apmeta pusloku, pasviezdama gaisā putekļus un smiltis.
Mazulītim Bilijam nemūžam neviens nebija vajadzīgs.
10. NODAĻA
Autolūžņu novietne bija īsts labirints.
No vārtiem uz visām pusēm aizstiepās rūsējošu dzelžu ieskautas, tik tikko izbraucamas ejas. Šaurībā slējās simtiem bīstami ļodzīgos torņos sakrautas autoriepas. Vienā kaudzē grēdojās durvis vien, citā — motoru pārsegi un bagāžnieki. Līdzās benzīnā mirkstošu, ar eļļu notecējušu dzinēju krāvumam slējās zemē sadzītu izpūtēju valnis, kas līdzinājās abstrakcionistu mākslas darbam.
Palamēds vilināja melno Londonas taksi arvien dziļāk vraku kalnu aizās. Sofija nupat bija pilnīgi pamodusies. Sēdeklī saslējusies, viņa platām acīm vērās laukā pa logu. Lūžņu novietne savā ziņā bija tikpat neparasta kā Hekates Ēnu valstība. Pirmajā brīdī izskatījās pēc haotiska jūkļa, taču Sofija instinktīvi nojauta, ka tas iekārtots pēc noteikta plāna. Ar acs kaktiņu nomanījusi kaut ko nozibam, viņa pacirta galvu pa labi: pustumsā sazin kas nokustēja. Jau griezās atpakaļ, kad saredzēja: viņiem bija sekotāji; ar visām asajām maņām tomēr ne skaidri saskatāmi, lai gan radās iespaids, ka tie ir divkājaini — kā cilvēki. — Vai te ir Ēnu valstība? — viņa skaļi ievaicājās.
Fleimels blakus modās no miega. — Londonas centrā Ēnu valstību nav, — viņš noburkšķēja. — Tādas ir tikai nomalēs.
Sofija pamāja, — tas, protams, bija zināms.
Palamēds strauji iegrieza taksi pa kreisi — tur eja bija vēl jo šaurāka. Lūžņu vaļņi gandrīz skrāpējās gar durvīm. — Te, alķīmiķi, vairs nav nekāds centrs, — nodunēja viņa bass. — Te ir diezgan apšaubāms piepilsētas rajons. Un, ja kas, tu maldies: pazīstu divus Vecos, kam ir nelielas Ēnu valstībiņas pašā Londonas sirdī, un zinu, kā iekļūt vēl vismaz trijās, tostarp visslavenākajā, kas atrodas baseinā aiz Nodevēja vārtiem.
Džošs pastiepās, lai paskatītos, cik augsti ir lūžņu krāvumi.
— Tā kā… — Viņš aprāvās. Prātā piepeši salikās kopaina, un viņš atskārta, kas tas ir. — Pils, — viņš nočukstēja. — Būvēta no metāla lūžņiem un saplacinātiem vrakiem.
Palamēds iesmējās tik dimdoši, ka dvīņi salēcās. — Hā! Visu cieņu! Šodien zemes virsū nav daudz tādu, kas to spētu saskatīt. Plāniņš tas pats, ko savulaik izstrādājis pats diženais Sebastiāns Leprestrs de Vobāns.
— Izklausās pēc tāda, kas izgudrojis kādu vīna šķirni, — nomurmināja Džošs, joprojām atklāsmes varā.
— Reiz ar viņu tikos, — bezbēdīgi ieteicās Fleimels. — Tik slavens kara inženieris, francūzis. — Atskatījies viņš pavērās atpakaļ.
— Lūžņi taču, vairāk nekas, — viņš it kā pie sevis nobubināja.
Sofija dzīvi uzlūkoja brāli — kā Džošs tai jūklī bija saredzējis pili? Bet tad, vaļņus noskatījusi vērīgāk, viņa prātā visu nevilšus salika kopā, un acu priekšā uznira pils ar nocietinājumiem un torņiem, ar šaurejām, kur no augšas varēja parocīgi apšaudīt uzbrucējus. Vienas ejas galā nokustēja kāds stāvs, tad pagaisa.
— Kur tie gadi, kraujam vraku grēdas kā pils mūrus, — Palamēds turpināja. — Viduslaikos piļu celtnieki zināja, kā būvējami nocietinājumi, un de Vobāns to visu salika vienkopus, lai radītu stiprāko pili pasaulē. No tā paņēmām visu labāko. Mums ir uzbērumi un ārējie nocietinājumi, ārpagalmi un iekšpagalmi, aizsargtornis, sargtorņi un lielais tornis. Iekļūt iespējams tikai caur šo vienu eju, un tā iekārtota viegli aizsargājama. — Masīvā roka novēcinājās uz vraku pusi. — Un bīstamu lamatu papilnam gan aiz, gan starp, gan iekšpus mūriem.