Taksometrs ierībējās, it kā brauktu pa dzelzi. Dvīņi piespruka pie logiem un konstatēja, ka brauc pa vantīs iekārtu metāla cauruļu tiltu, bet dziļi lejā mutuļo biezs, melns šķidrums.
— Aizsarggrāvis, — Džošs bilda.
— Mūsdienu izpratnē, — atsaucās saracēņu bruņinieks. — Nafta, nevis ūdens. Dziļāks nekā izskatās, gar malu — dzelkšņi. Ja gadās iekrist… nu, teiksim, laukā netiksi. Un, protams, jebkurā mirklī varam piešaut uguni, ja nu kas.
— Varam? — Džošs izspēra un pašķielēja uz māsu.
— Varam, — bruņinieks apstiprināja.
— Tad te ir vēl tādi kā tu? — Džošs prasīja.
— Neesmu viens pats. — Palamēds pasmīnēja tā, ka zobi tumšajā sejā nozibēja žilbīgi balti.
Pārbraucis pāri tiltam un iegriezies vēl vienā šaurā, līkā ejā, taksometrs atdūrās pret vienlaidus saplacinātu vraku sienu. Tā bija norūsējusi asinssarkana. Palamēds piebremzēja, bet neapstājās. Viņš nospieda pogu uz vadības paneļa, un siena ietrīsējusies klusi slīdēja vaļā, pavērdama spraugu tik tikko mašīnas platumā, un, kolīdz viņi bija iekšā, biezie, norūsējušie vārti tūliņ mēmi aizcirtās ciet.
Aiz vārtiem pletās izdangāts, dubļains, peļķēm pilns pagalms. Dubļu jūras vidū uz betona klučiem stāvēja iegarena, no metāla sijām un plāksnēm saslieta baraka. Tā bija noplukuši un netīra, logiem priekšā stiepļu siets, un rūsa metāla sienas bija saēdusi no vienas vietas kā ļauna kaite. Jumta malas apvija dzeloņstiepļu mudžekļi. Uzvilkti divās iešķībās kārtīs, mastā šļaugani karājās karogi — tas, kurš Lielbritānijas karalistei, un otrs: sarkans pūķis uz zaļbalta fona. Abi bija noskranduši un prasīties prasījās izmazgājami.
Sofija iekoda lūpā, lai neapsmietos. — Es gan cerēju uz kaut ko…
— …smalkāku? — Džošs atsaucās. Abi paslēja rokas un ar plīkšķi sasita kopā plaukstas.
— Smalkāku, jā, — Sofija teica. — Skats no drūmajiem.
Džošs manīja zem barakas pustumsā slaistāmies baru klaiņojošu suņu. No skata tie bija tādi paši kā pirmīt redzētais lielais pelēkbrūnais, bet mazāki, ar nespodrāku, lai gan tādu pašu spalvu. Pazibēja kaut kas sarkans, un viņš sasprindzināja redzi: vai suņiem acis gailēja sarkanas?
Nikolass izslējās. Nožāvājies, izstaipījies un aplaidis skatu visriņķī, viņš noburkšķēja: — Kam tas viss, Palamēd? No kā tu bīsties?
— Par to tev nav ne jausmas, — tas atsvieda.
— Nu, saki! — Izberzējis acis, Nikolass paliecās uz priekšu, elkoņus atbalstījis pret ceļgaliem. — Vai tad neesam vienā pusē?
— Nē, neesam vis, — Palamēds nekavējoties izspēra. — Varbūt ienaidnieki mums ir vieni un tie paši, bet vienā pusē neesam gan. Tu gribi pavisam ko citu.
— Kā — citu? — Fleimels nerimās. — Tu taču ari cīnies pret tumšajiem Vecajiem.
— Tikai tad, kad citādi nevar. Tu gribi panākt, lai tumšie Vecie šajā pasaulē neatgriežas, bet es līdz ar saviem ordeņa brāļiem pūlos izpestīt no Ēnu valstībām cilvēkus, kas tur iesprostoti.
Džošs apjucis pārmijus uzlūkoja te Fleimelu, te Palamēdu. — Kas tie par ordeņa brāļiem? — viņš vaicāja. — Kas tie tādi?
Fleimels nopūtās. — Palamēds laikam runā par Zaļajiem bruņiniekiem, — viņš noteica.
Palamēds apstiprinoši pamāja. — Tieši tā.
— Baumo, ka… — alķīmiķis ieteicās.
— Taisnība! — Palamēds izspēra. Piebraucis pie metāla barakas, viņš izslēdza dzinēju. — Uzmanieties no peļķēm, — viņš piekodināja, atvērdams durvis. — Diez vai gribēsit iepazīties ar tiem, kas tur dzīvojas.
Sofija izkāpa pirmā, ar visām saulesbrillēm žilbdama novakara saulē. Acis šķita vai smiltīm piebirušas un smeldza, un rīklē kaut kas grauza. Varbūt sasaldējusies? Par Palamēdu viņa bija visiem spēkiem centusies nedomāt, tomēr dažas Endoras Burves atmiņas bija uzjundījušās, un nekā daudz tur nebija. Palamēds bija cilvēks, no nemirstīgajiem, apveltīts ar īpašām spējām iekļūt Ēnu valstībās, turklāt atgriezās neskarts. No Veco radītajām mākslīgajām pasaulēm atgriezās retais. Cilvēces vēsturē kopš senseniem laikiem bezvēsts pazudušo bija cik uziet. Tie, kam sazin kā bija izdevies atgriezties vai tikt izglābtiem, nereti konstatēja, ka tās dažas Ēnu valstībā pavadītās dienas pārvērtušās gadu simtos. Vairums pārnācēju bija šķīrušies no prāta vai nonākuši pie pārliecības, ka īstā dzīve kūsā Ēnu valstībā, kurpretim šī, zemes virsū, ir tikai sapnis, un veltīja visu mūžu, lai atrastu atpakaļceļu uz, viņuprāt, īsto pasauli.
— Tu atkal gudro. — Džošs iebukņīja Sofijai sānos.
Sofija pasmaidīja. — To vien daru.
— Es saku — tu atkal gudro, ko nevajag. Par Raganas padarīšanām.
— Kā tu zini?
Džoša smaids vērtās drūms. — Uz brīdi, vienu mazu brītiņu tev acu zīlītes iespīdējās sudrabā. Bailīgi.
Sofija sarāvās un nodrebēja. Visapkārt rūsas saēstajai barakai slējās vraku mūri. — Ir jau pabailīgi, vai ne? Domāju, ka visi tie Vecie un nemirstīgie dzīvo pilīs.
Džošs aplaida skatu visriņķī un tad plati pasmaidīja. — Vispār, man liekas, ir smalki. Dzelžu pils. Un traki nobruņota. Iekšā vari tikt tikai tad, ja piekukuļo sargus.
— Kad braucām cauri, redzēju kaut ko nokustam, — Sofija teica.
Džošs pamāja. — Pirmīt Palamēds man stāstīja, ka te neviens nedzīvo. Ka viņam te pieder visas mājas un ielas. Teica, ka te mitinoties… larvi un lemuri.
— Sargi.
— Redzēju milzīgu suni… — Viņš norādīja uz suņu baru, tie bija sagūluši zem barakas un nekustējās. — Tādu pašu, tikai prāvāku, koptāku. Tas it kā apsekoja ielas. Un redzēji, kā te viss nobruņots? — Džošs dzīvi noprasīja. — Ieeja viena vienīga, stingri apsargāta, pēc tam — tikai šaura eja. Laijcik liels karaspēks, iekšā vari tikt labi ja pa diviem, pa trim. Un tie paši no augšas apšaujami.
Sofija pasniedzās un cieši saspieda brāļa roku. — Džoš! — viņa apsauca dvīni ar raižpilnu skatu. Brālis tā savu mūžu nebija runājis. — Beidz! Kā tu zini tik daudz par aizsargbūvēm…? — Viņa aprāvās, pakrūtē uzplaiksnīja nemiers.
— Nezinu, — Džošs izgrūda. — Tikai… nu… zinu. Atceries, kad bijām Parīzē, es zināju, ka Dī un Makjavelli meklēs augstāku vietu, lai izrīkotu gargujas. Un šodien, kad mums bruka virsū tie…
— Geiiuii Cucullati, — Sofija izklaidīgi nomurmināja, veroties nopakaļ Nikolasam, kas trausās laukā no taksometra. Kad alķīmiķis pasniedzās pēc Džoša mugursomas, viņa pamanīja, ka vecajam vīram pirkstu kauliņi uzblīduši. Sanfrancisko tante Agnese sirga ar artrītu, viņai bija tādi paši. Alķīmiķis strauji novecoja.
— Jā, tie paši. Es zināju, kad bruks virsū, — sapratu ķermeņa valodu. Zināju, ka tas, kurš pa vidu, lēks pirmais un tieši mums virsū, bet abi pārējie — no sāniem. Zināju, ka vajag to vidējo apturēt, lai pārējie apjūk, tad varam cerēt uz glābiņu. — Džošs spēji apklusa, pats sevī ieklausījies. — Kā es to zināju? — viņš izspēra.
— Marss, — Sofija izčukstēja un pamāja. — Noteikti — tas nāk no Kara dieva. — Viņa notrīsēja: abi vērtās citādi. Tad nopurināja galvu — abi jau tagad bija citādi!