— Marss. Es… atceros, — Džošs izdvesa. — Kad viņš mani atmodināja, beigās teica kaut ko, kaut ko par dāvanu, kas man varbūt noderēšot. Tad uzlika man roku uz galvas, un cauri izskrēja briesmīgs karstums. — Viņš paskatījās uz māsu. — Ko viņš man iedeva? Nekādu atmiņu, kā tev ar Raganu, man nav.
— Zini, varbūt tev der priecāties, ka neesi dabūjis nekādas atmiņas, — Sofija nobēra. — Ragana Marsu labi pazina un dziļi nicināja. Es teiktu, ka atmiņas viņam pa lielākai daļai ir baigas. Džoš? Manuprāt, viņš tev atdevis savas zināšanas karalietās.
— Pataisījis mani par karavīru? — Izklausījās draudīgi, tomēr Džošs nespēja valdīt prieku.
— Varbūt pat labāk. — Sofijas balss ieskanējās klusa un tālīna, acis ievizējās sudrabainas. — Es teiktu, viņš tevi padarījis par stratēģi.
— Un tas ir labi? — Džošs izklausījās vīlies.
Sofija spēji pamāja. — Kaujās uzvar vīri. Karos — stratēģi.
— Kas to teicis? — Džošs pārsteigts noprasīja.
— Marss, — Sofija atteica, sapurinādama galvu, lai atvairītu piepeši uzbrukušās atmiņas. — Nesaproti? Labāka stratēģa nav bijis — Marss uzvarējis itin visās kaujās. Lieliska velte.
— Bet kāpēc viņš to devis man? — Džošs pasteidzās pavaicāt, iekams Sofija paguva izteikt to pašu.
Un viņa nepaspēja atbildēt, jo atsprāga metāla barakas durvis un uz kāpnēm iznira novazātā mehāniķa kombinezonā tērpies stāvs. Miegdams tuvredzīgās acis, vīrelis blenza uz taksi — sīks, kalsns, uzkumpis un garu ģīmi. Virslūpu klāja ūsu kumšķi, un galvvidus gan bija pliks, taču mati garām šķipsnām plājās pār ausīm un vēl lejāk.
— Palamēd? — vīrelis nepārprotami pikts izsaucās. — Ko tas nozīmē? — Angliski viņš runāja skaidri un pareizi, ik vārdu izrunādams, kā nākas. Ieraudzījis dvīņus, viņš aprāvās, tad no krūšu kabatas izrāva prāvas brilles melnā raga ietvarā un uzgrūda tās uz deguna. — Kas tie tādi? — Un tad pagriezies viņš pamanīja Nikolasu Fleimelu — tieši tobrīd arī alķīmiķis viņu ieraudzīja.
Abi reaģēja zibenīgi.
— Fleimels! — sīkulis iespiedzās. Apcirties viņš klupšus krišus metās augšup pa metāla kāpnēm.
Nikolass kaut ko noburkšķēja senfranču mēlē, atrāva vaļā Džoša mugursomu un no kartona futrāļa izvīstīja Klarentu. Saķēris to abās rokās, alķīmiķis savicinājās tā, ka zobena asmens nozumēja dzirkstīdams. — Bēdziet! — viņš uzsauca dvīņiem, — ņemiet kājas pār pleciem! Esam slazdā!
11. NODAĻA
Iekams Sofija ar Džošu pakustināja kaut pirkstu, Palamēds metās virsū alķīmiķim, ar abām masīvajām ķetnām no mugurpuses iekampdamies viņam plecos. Sprakšķēdamas uzliesmoja abu nemirstīgo auras, alķīmiķa koši zaļajai sajaucoties ar bruņinieka tumšāko, olīvzaļo. Lūžņu novietnes sīvajā metāla un gumijas smārdā ielauzās svaigs piparmētras un sīvs āboliņa aromāts. Fleimels pūlējās apsviesties ar visu Klarentu, bet bruņinieks neatlaidās un spieda viņu lejup, tvērienu sažņaugdams arvien ciešāku, līdz alķīmiķis noslīga uz ceļiem un zobens izslīdēja viņam no rokām.
Sofija plati izpleta labās rokas pirkstus, lai izraisītu uguni, bet Džošs saķēra viņas delmu un norāva uz leju. — Nē, — viņš uzsauca, un tieši tobrīd no barakas apakšas izjoza suņi, abus apstādami no visām pusēm. Tie kustējās pilnīgi bez skaņas, atņirguši asos, dzeltenos zobus un šaudīdami mēles, šķeltas kā čūskām.
— Nekusties, — viņš izdvesa, saspiezdams māsas roku. Suņi bija tik tuvu, ka tagad varēja skaidri redzēt — acis tiem bija viscaur sarkanas, ne miņas no baltumiem vai zīlītēm. Noklabēja zobi, Džošs manīja miklas lūpas nošļūcam gar pirkstiem. Suņi oda pēc pelējuma — kā trūdošas lapas. Augumā tie nebija lieli, tomēr pārsteidzoši muskuļoti — viens uzgrūdās virsū, un Džošs gandrīz uzkrita virsū Sofijai. Dvīņu auras iesprikstējās, un suns metās projām, kur patapdams, spalvu saslējis gaisā.
— Viss! — pagalmā atbalsodamies nodunēja Palamēda bass.
— Nav te nekāda slazda. — Bruņinieks noliecās pār Nikolasu, joprojām nelaizdams viņu vaļā, cieši piespiedis pie zemes. — Biedroties ar tevi es nebiedrojos, — viņš nodārdināja, — bet arī ienaidniekos tev, alķīmiķi, neesmu. Man palicis tikai viens — mans gods, un savam draugam Senžermēnam esmu solījis par jums parūpēties. Un kas solīts — solīts.
Fleimels spirinājās, lai atbrīvotos, bet Palamēda tvēriens bija dzelžains. Alķīmiķa aura iedzirkstījās un uzliesmoja, tad apdzisa, un viņš bezspēkā saļima.
— Tu man tici? — Palamēds noprasīja.
Nikolass pamāja. — Ticu, ticu… bet — kāpēc viņš ir te? — Savilcis seju neizsakāmā riebumā, viņš norādīja uz sīko vīreli, kas nupat bija iesprucis barakā un lūrēja laukā pa durvju šķirbu.
— Viņš te dzīvo, — Palamēds rāmi atteica.
— Te?! Bet viņš taču…
— Viņš ir man draugs, — bruņinieks izgrūda. — Daudz kas ir mainījies. — Sagrābis alķīmiķi aiz pleciem, viņš uzrāva to kājās, apgrieza ar seju pret sevi un sakārtoja viņa saņurcīto ādas jaku, tūdaļ arī izgrūda pāris vārdu nesaprotamā mēlē, un suņi, kas bija apstājuši dvīņus, nekavējoties aizspruka atpakaļ, barakas apakšas pustumsā.
Pašķielējis uz zemē guļošo zobenu, Džošs iedomājās, ka varētu to paķert, bet, pametis skatu uz Palamēdu, redzēja tā tumšbrūnās acis cieši veramies pretim. Smaidā nozibinājis baltos zobus, bruņinieks pieliecās un izcēla zobenu no dubļu plančkas. — Sen neredzēts, — viņš klusu noteica, Tuvo Austrumu akcentam vēršoties jo izteiktākam. Kolīdz Palamēds pieskārās zobenam, viņa aura ar joni uzplauka, un uz mirkli viņš atklājās, ieģērbies garā, melnā važu bruņukreklā ar cieši pieguļošu kapuci, piedurknes sniedzās līdz pat pirkstu galiem, važu krekla apakšmala — līdz puslieliem. Ik važu gredzentiņš zvīļoja, mezdams tūkstošiem atspulgu. Aurai dziestot, Klarenta akmens asmens sāka laistīties sarkanmelns kā uz ūdens izplāta eļļas kārtiņa un iešalcās kā vējš smilgās.
— Nē! — Tumšais akmens asmens no jauna iegailējās asinssarkans, Palamēds izgrūda garu, trīsošu nopūtu un, brūnajai pierei noklājoties mirdzošām sviedru pērlītēm, izlaida zobenu no rokām. Tas iedūrās dubļos un palika šūpojamies. Zeme visapkārt vietai, kur asmens bija iedūries, tūliņ sacietēja, izkalta un sasprēgāja gabalos. Palamēds saberzēja rokas, tad noslaucīja gar biksēm. — Domāju, ka tas ir Ekskal… — Viņš pacirtās pret Fleimelu. — Ko tu dari… ar šito? Vai tad nezini, kas tas ir?
Alķīmiķis pamāja. — Esmu to glabājis gadsimtiem ilgi.
— Glabājis! — Bruņinieks savīstīja dūres. Uz dilbiem pietūka vēnas, uz kakla tāpat. — Ja zināji, kas tas ir, kāpēc neiznīcināji?
— Tas ir senāks par cilvēkiem, — Fleimels klusu atteica, — vēl vecāks par Vecajiem un Danu Tālis. Kā lai ko tādu iznīcinu?
— Tas taču riebeklis, — Palamēds izspēra. — Zini, ko viņš sastrādājis?
— Rīks, nekas vairāk. Nonācis ļaunās rokās.
Palamēds nogrozīja galvu.
— Bez tā mēs nebūtu izglābušies, — alķīmiķis noskaldīja. — Un neaizmirsti, ka citādi Nidhjegs joprojām plosītos pa Parīzi.
Džošs pagājās uz priekšu, izrāva zobenu no zemes un noslaucīja dubļaino asmens galu gar zoles malu. Gaisā vēdīja tikko jaušama apelsīnu smarža, taču tāda rūgti skābena. Kolīdz zēns pieskārās rokturim, viņu pāršalca izjūtu un tēlu gūzma.