Palamēds, saracēņu bruņinieks, divpadsmit bruņās un važu kreklos tērptu viru priekšgalā. Visi bija nomocījušies, bruņas skrambās un pušumos, ieroči izroboti, vairogi iedragāti. Viņi kāvās cauri primitīva paskata zvēriem līdzīgu cilvēku karapūlim, cenšoties tikt līdz nelielam pakalnam, kur pret baisiem pusdzīvniekiem, puscilvēkiem viens izmisīgi cīnījās zelta bruņās tērpies karotājs.
Palamēds brīdinoši iekliedzās, kad viens milzenis izslējās zelta bruņiniekam aiz muguras — it kā cilvēks, taču ar savērptiem āža ragiem uz galvas. Ragainis pacirta gaisā īsu akmens zobenu, un zeltā tērptais bruņinieks nokrita.
Palamēds stāvēja līdzās kritušajam bruņiniekam un saudzīgi izņēma viņam no rokas Ekskaliburu.
Palamēds brāzās pa tīreļa purvu, vajādams ragaini. Virsū nāca neradījumi — ktiilcilvēki un lāčucilvēki, vilkucilvēki un āžcilvēki —, bet viņš cirtās visiem cauri ar Ekskaliburu, kura mirdzošais asmens gaisā meta salti zilas gaismas lokus.
Palamēds stāvēja neiedomājami stāvas klints pakājē, noraudzīdamies pakal ragainim, kas vienā mierā rāpās augšup, uz virsotni.
Un, ticis augšā, tas pagriezies paslēja zobenu, ar ko bija nogalējis karali. No tā vijās melnsarkani dūmi. Un no skata zobens gandrīz neatšķīrās no tā, kas bija rokā saracēņu bruņiniekam.
Vīzijām bālējot, Džošs ievilka dziļu, trīsošu elpu. Ragainim rokā bija Klarents — Ekskalibura dvīnis. Atvēris acis, viņš uzlūkoja zobenu un to pašu brīdi atskārta, kāpēc Palamēds to tika paķēris. Abi bija gandrīz identiski — tikai rokturi mazlietiņ atšķīrās. Saracēņu bruņinieks bija iedomājies, ka akmens zobens ir Ekskaliburs. Ar skatu cieši urbdamies pelēkajā asmenī, Džošs raudzīja saprast, ko tikko redzējis. Tas zelta bruņinieks — vai tas būtu…?
Nāsīs iesitās sen nemazgātas miesas smārds, un viņš atskatījās — turpat aiz muguras, miegdams tuvredzīgās acis, stāvēja pirmīt redzētais plikgalvis ar biezajām, melnajām raga brillēm. Acis viņam bija bāli zilas. Un viņš oda. Nokāsējies Džoss atkāpās, no smakas acīs sakāpa asaras. — Vecīt, tev derētu nomazgāties!
— Džoš! — Sofija viņu pārsteigta apsauca.
— Es mazgāšanos neatzīstu, — vīrelis atteica savā aprautajā izloksnē — balss ar izskatu galīgi nesaderējās. — Tas organismā noārda visas dabiskās eļļas. Netīrība ir veselīga.
Vīrelis piegāja pie Sofijas un nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Džošs redzēja, ka māsa sablisina acis un sarauc degunu. Tad viņa cieši saknieba lūpas un atkāpās nostāk.
— Tagad saproti? — Džošs izsaucās. — Viņam vajag nomazgāties! — Notrausis zemes no akmens asmeņs, viņš pagājās māsai soli tuvāk. Plikgalvis izskatījās nekaitīgs, tomēr bija noprotams, ka alķīmiķī viņš vieš dusmas, — bet varbūt bailes?
— Jā. — Sofija centās neelpot caur degunu. Smaka, kas plūda no vīreļa, bija neaprakstāma: to izgaroja sasvīdusī, saskretusī miesa, nemazgātās drānas un taukiem pieķepušās matu lēkšķes.
— Deru, ka esat dvīņi, — vīrelis izspēra, pārmijus nolūkodams te vienu, te otru. Un apstiprinoši pamāja par atbildi pats uz savu jautājumu. — Dvīņi. — Viņš pastiepa smirdīgos pirkstus, lai pieskartos Sofijas matiem, bet meitene ieplāja vīrelim pa roku. Viņas aura iedzirkstījās, un arī vīreļa smārds uz brīdi kļuva vēl stiprāks.
— Neskaries man klāt!
Fleimels metās starp vīreli mehāniķa kombinezonā un dvīņiem. — Ko tu te dari? — alķīmiķis noprasīja. — Domāju, ka esi pagalam.
Vīrelis pasmaidīja, skatam atklādams baisus, puspuvušus zobus. — Esmu tikpat beigts kā tu, alķīmiķi. Lai gan esmu labāk pazīstams.
— Skaidrs, ka jūs abi jau esat tikušies, — ieteicās Džošs.
— Es šo… — Nikolass saminstinājās, sejā ievilkās dziļas rievas, — …šo tipu pazīstu kopš viņa zēnības. Taisnību sakot, savulaik liku uz viņu lielas cerības.
— Vai kāds mums beidzot pateiks, kas viņš tāds ir? — Džošs nenocietās un, atbildi gaidīdams, skatījās te uz alķīmiķi, te Palamēdu.
— Viņš bija mans māceklis — līdz brīdim, kad mani nodeva, — Fleimels gandrīz spļautin izspļāva. — Kļuva par Džona Dī labo roku.
Dvīņi nekavējoties atkāpās no vīreļa, Džoša pirksti sažņaudzās ap zobena rokturi.
Plikgalvis piešķieba galvu, sejā iegūla apmulsums un neaprakstāmas skumjas. — Tas bija sen, alķīmiķi. Ar magu man nav nekāda sakara jau kuro gadsimtu.
Fleimels paspēra soli uz priekšu. — Kāpēc tad pārdomāji? Viņš tev nemaksāja gana daudz par to, ka nodevi sievu, ģimeni, draugus?
Vīreļa bāli zilajās acīs iezagās sāpes. — Es kļūdījos, alķīmiķi, tas tiesa. Nez cik mūžus esmu aizvadījis, lai visu vērstu par labu. Cilvēki mēdz mainīties… Nu, lielākā daļa, — viņš piebilda. — Tu gan ne. Tu mūždien esi bijis tik pārliecināts pats par sevi un savu lomu pasaulē. Dižais Nikolass Fleimels bijis nekļūdīgs… Un, pat ja kļūdījies, to neparko neatzīs, — viņš nobubināja pavisam klusiņām.
Alķīmiķis pacirtās pret dvīņiem, abus cieši uzlūkodams. — Šis, — viņš pavēcināja uz nospeķotajā kombinezonā tērptā vīreļa pusi, — ir Dī kādreizējais māceklis, nemirstīgais cilvēks Viljams Šekspīrs.
12. NODAĻA
Stāvēdams sava iespaidīgā pilsētas savrupnama durvīs, Nikolo Makjavelli noskatījās, kā doktors Džons Dī iekāpj slaikajā, melnajā limuzīnā. Smalki tērptais vadītājs aizcirta durvis, pameta ar galvu Makjavelli un iesēdās sēdeklī pie stūres. Pēc mirkļa automobilis izbrauca uz ielas, un, atbilstoši itāļa minējumam, Dī nedz atskatījās, nedz pamāja ardievas. Makjavelli akmenspelēko acu skatiens sekoja limuzīnam, kas iejuka novakares satiksmes plūsmā. Auto jau grasījās nogriezties no Kanādas laukuma, kad kā trešais tam aiz muguras iekārtojās pēc skata anonīms Renault. Makjavelli zināja, ka Renault Dī mašīnai sekos trīs kvartālus, tad tā vietā stāsies otrs, pēc tam — vēl trešais automobilis. Uz vadības paneļiem uzliktās kameras attēlu pārraidīs Makjavelli datoram. Kamēr Dī uzturēsies Parīzē, tiks sekots katram viņa solim. Gadsimtiem ilgajos izdzīvošanas centienos rūdītais instinkts teica priekšā, ka Dī kaut ko perina. Angļu mags pārlieku steidzīgi posās projām, noraidīdams Makjavelli piedāvātās naktsmājas un paziņodams, ka tūliņ vajagot braukt atpakaļ uz Angliju — turpināt Fleimela meklējumus.
Biezās parādes durvis ar ložudrošajiem stikliem bija grūti aizvērt, un Makjavelli piepeši atskārta, ka tieši šādu sīkumu dēļ uzmācas ilgas pēc Dagana.
Dagans viņam bija nokalpojis gandrīz četrsimt gadu — no brīža, kad Makjavelli viņu savainotu un jau mirstošu uzgāja Kapri salas Zilajā grotā. Viņš izdziedēja Daganu, un par atlīdzību tas kļuva par maga kalpotāju, sekretāru, miesassargu un, visbeidzot, par draugu. Abi bija apceļojuši pasauli, spēruši kāju pat vienā otrā no drošākajām Ēnu valstībām. Dagans bija atklājis magam visādus brīnumus, savukārt viņš neradījumu iepazīstinājis ar mākslu un mūziku. Par spīti dzīvnieciskajam veidolam, Dagans bija apveltīts ar neparasti skaistu un dzidru balsi. Tikai divdesmitā gadsimta otrajā pusē, kad mags pirmoreiz dabūja dzirdēt vaļu valdzinošās dziesmas, viņš saprata, kas tās par skaņām, ko prot izdziedāt Dagans.
Gandrīz piecsimt gadu Makjavelli nebija nevienu sev laidis klāt. Tāds trīsdesmitgadnieks būdams, viņš 1502. gadā bija apprecējis Marietu Korsīni, un turpmākajos divdesmit piecos gados abiem sadzima seši bērni. Bet, kļuvis nemirstīgs, viņš bija spiests "nomirt", lai neatklātos fakts, ka vecāks viņš vairs nepaliks. Tumšais Vecais, kas deva magam nemirstību, iepriekš netika brīdinājis, ka būs vajadzīgs šāds triks. Atstāt Marietu un bērnus bija neizsakāmi smagi, taču Makjavelli visus pieskatīja līdz pat viņu mūža galam. Vajadzēja arī noskatīties, kā viņi noveco, vārgst un aiziet nāvē: tā bija nemirstības veltes ēnas puse. Kad nomira Marieta, viņš maskējies piedalījās izvadīšanā un tad nakts aizsegā aizgāja pie sievas kapa, lai atvadītos un zvērētu, ka laulības ceremonijā doto solījumu turēs godā mūžīgi mūžos un otrreiz vairs neprecēsies. Zvērestu viņš nebija lauzis.