Выбрать главу

—  Jā, labāk der jautāt — kas? — Nikolass drūmi atsaucās. Pa­slējis pirkstu, viņš norādīja uz pulksteni, it kā runas joprojām gro­zītos ap to. — īsti gan nezinu, kas, — viņš atzinās. — Kaut kas no aizlaikiem. Samanīju, kolīdz izkāpām no vilciena.

—  Samanīji? — Džošs apjucis pārvaicāja, ar katru mirkli mulsdams jo vairāk. Tik slikti viņš nebija juties kopš karstumdūriena Mohaves tuksnesī.

—   Tirpoņa, tāda kā nieze. Mana aura reaģē uz kādu svešu auru — lai kam tāda būtu. Kad iepratīsieties savaldīt savējās, varē­siet sajust to pašu.

Atgāzusi galvu, it kā apbrīnotu griestu metālā stiklotās mežģī­nes, Sofija lēnām pagriezās. Visapkārt ņudzēja pūlis. Vairākums izskatījās pēc vietējiem, kas bija ceļā uz darbu vai atpakaļ, bet ne­trūka arī tūristu; tie uz brīdi piestāja, lai nobildētos ar "Satikšanos" vai milzu pulksteni fonā. Nešķita, ka viņu trijotnei kāds īpaši pie­vērstu uzmanību.

—  Ko iesāksim? — Džošs ieteicās. Nupat jau mācās virsū pa­nika. — Es varu vairot Sofijas spēkus, — viņš izmocīja, — kā toreiz Parīzē…

—   Nē! — Fleimels noskaldīja, sagrābdams Džoša roku kā spī­lēs. — Turpmāk savas spējas drīksti likt lietā tikai tad, ja galīgi ne­būs citas izejas. Kolīdz tērēsi auru, sacelsi kājās visus Vecos, Nākamo paaudzi un nemirstīgos desmit jūdžu rādiusā, visi zinās, ka esi te. Un šeit, Anglijā, gandrīz visi nemirstīgie ir tumšo Veco pusē. Tāpat te iespējams pamodināt vēl citus, kam labāk derētu palikt guļam.

—  Bet tu teici, ka mums seko, — Sofija iebilda. — Tas nozīmē — Dī jau zina, ka esam te.

Fleimels bīdīja dvīņus uz kreiso pusi, nostāk no statujas, lai visi drīzāk tiktu laukā. — Jādomā, sargi izlikti viscaur Eiropā, visās lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās. Dī gan varēja nojaust, ka dodamies uz Londonu, un, kolīdz aktivizēsiet auras, viņš to zinās kā likts.

—    Un ko viņš darīs? — jautāja Džošs, iesāņus uzlūkodams Fleimelu. Nesaudzīgi spilgtajā gaismā, kas krita no augšas, alķīmiķim pierē un ap acīm ēnojās vēl neredzēti dziļas un melnas rievas.

Fleimels paraustīja plecus. — Ej nu sazini, kas viņam var ienākt prātā. Viņš ir iedzīts sprukās, un tad var sagaidīt briesmu lietas. Atceraties — viņš bija Svētās Dievmātes tornī. Bija gatavs nograut seno celtni, lai jūs apturētu… būtu nogalējis jūs, lai netie­kat projām no Parīzes.

Džošs nošūpoja durno galvu. — Tieši to es nesaprotu — man likās, viņam vajag mūs dzīvus.

Fleimels nopūtās. — Dī ir nekromants. Baisa un pretīga māksla, kas citstarp ļauj arī mākslīgi aktivēt miroņa auru un līķī no jauna iedvest dzīvību.

To dzirdot, Džošs sajuta miesai pārskrienam ledusaukstas trī­sas. — Tu gribi teikt, ka viņš mūs grib nogalēt un tad atdzīvināt?

—   Jā. Ja citādi nevarēs. — Pastiepis roku, Fleimels viegli sa­spieda zēna plecu. — Tici man, tā nav nekāda dzīve, labi ja vāra dzīves atblāzma. Un neaizmirsti, ka Dī ir redzējis tavus darbus, tā ka tagad noprot, uz ko esi spējīgs. Ja pirms tam viņš vēl šaubījās, vai esat tie paši leģendārie dvīņi, tagad visas šaubas pagaisušas. Jūs esat viņam vajadzīgi. Viņš neliksies mierā. — Alķīmiķis iebak­stīja pirkstu Džošam krūtīs. Nočaukstēja papīrs. Ap kaklu apmestā aukliņā, auduma maisiņā, zem T krekla tur glabājās divas no Kodeksa izplēstās lapas. — Un par visu vairāk viņam vajadzīgas tās lappuses.

Sekojot norādēm, trijotne devās uz Jūstonroudas pusi, iejūkot vietējo pasažieru pūlī, kas kā varena straume plūda uz to pašu iz­eju. — Vai tad tu neteici, ka būs kāds, kas mūs sagaidīs? — Sofija ieteicās, noskatīdama apkaimi.

—   Senžermēns teica, ka raudzīs sarunāt senu draugu, — Fleimels noburkšķēja. — Nez vai būs izdevies.

Viņi izgāja no greznās sarkanmūra ēkas uz Jūstonroudas un izbrīnā apstājās. Parīzē pirms nieka divarpus stundām debesis bija skaidras, gaiss uzsilis līdz teju divdesmit grādiem, bet te, Lon­donā, bija krietni aukstāks un lietus gāza kā no spaiņa. Vējš vilka tā, ka dvīņiem piemetās drebulis. Apcirtušies viņi šāvās atpakaļ, glābdamies zem stacijas jumta.

Un tobrīd Sofija viņu pamanīja.

—  Tas, zaļajā jakā ar kapuci, — viņa izspēra, pagriezusies pret Nikolasu un cieši ieskatīdamās viņa blāvajās acīs, jo zināja: ja no­vērsīsies, noteikti nevilšus pametīs skatu uz kundziņu, kas stei­dzās nopakaļ. Ar acs kaktiņu viņš joprojām bija samanāms. Kundziņš slaistījās ap kādu kolonnu, it kā pētīdams mobilo, ko turēja rokās, un spaidīja pogas. Stāvēja viņš kaut kā dīvaini. Nedabiski. Un tad nāsīs iesitās vārs sasmakušas gaļas smārds. Sofija saviebās. Aizvērusi acis, viņa koncentrējās. — Ož pēc puvekļiem, pēc maitas uz šosejas.

Alķīmiķa smaids vērtās saspringts. — Kapucē? Ak tad redz, kas mums dzen pēdas. — Dvīņi dzirdēja viņa balsi notrīsam.

—  Un nav jau nekāds puišelis, vai ne? — Sofija ieteicās.

Nikolass apstiprinoši pamāja. — Ne tuvu.

Džošs ierāva gaisu plaušās. — Nu ko, vai der piebilst, ka ir vēl divi zaļās kapučjakās, kas nāk taisni šurp?

—  Trīs? — Fleimels šausmās nočukstēja. Šeit nevaram pa-

i

likt. — Sagrābis dvīņus pie rokas, viņš abus izrāva lietus gāzmās, tad pa labi un projām pa ielu.

Lietus bija tik auksts, ka Džošam aizcirtās elpa. Ūdens šaltis sitās sejā gluži kā skrotis. Beidzot Fleimels ierāva dvīņus sānielā, aizvējā. Džošs raudzīja atelsties. Atglaudis matus no acīm, viņš uz­lūkoja alķīmiķi. — Kas tie tādi ir? — viņš noprasīja.

—   Kapuces, — alķīmiķis drūmi atteica. — Nezinu, Dī ir vai nu aptracis, vai varenāks, nekā es iedomājos, ja reiz nospriedis, ka var viņus izmantot. Tie ir Genii Cucullati.

—   Lieliski, — Džošs novilka. — Ļoti izsmeļoši. — Viņš pavē­rās uz māsu. — Tu būtu dzirdējusi…? — viņš bilda un tad aprāvās, ieraudzījis viņas acis. — Tiešām?

Sofija notrīsēja, Endoras Raganas atmiņām uzplaiksnījot prāta aizkaktiņā. Rīkiesgalā sakāpa nelabums, kuņģī iemetās krampis. Endoras ragana Genii Cucullati bija labi pazinusi un tos ienīda līdz sirds dziļumiem. Uzlūkojusi brāli, Sofija paskaidroja: — Jēlas mie­sas ēdāji.

2. NODAĻA

Ielas bija tukšas, gāzenis cilvēkus bija sadzinis stacijā un tuvī­najos veikalos. Satiksme Jūstonroudā bija nostopēta, logu tīrītāji uz mašīnu priekšlogiem sitās kā apdulluši. Automašīnas taurēja, ne­tālu iekaucās arī kāda autosignalizācija.

—   Neatpalieciet, — Nikolass izgrūda, tad apcirties šāvās pāri ielai, pacēlis roku, lai tiktu cauri sastrēgumam. Sofija mina viņam uz papēžiem. Džošs mirkli pakavējās pie gājēju pārejas un atskatī­jās uz staciju. Trīs stāvi vīdēja pie ieejas, visi — dziļi pār acīm no­rautās kapucēs. Lietus straumes jakas iekrāsoja tumšzaļas, un vie­nubrīd likās — tumšzaļi ir arī paši valkātāji.Džošs nodrebinājās, un šoreiz auksti bija ne tikai tāpēc, ka lietus auksts. Arī viņš metās pāri ielai.

Pieliecis galvu, lai lietus nesitas acīs, Nikolass lavierēja starp automašīnām. — Mudīgāk! Ja aizsteigsimies gana lielu gabalu uz priekšu, varam cerēt, ka mašīnu smārds un lietus noslāpēs mūsu auru smaržu.

Sofija atskatījās. Trīs kapuces jau bija laukā no stacijas pajum­tes un strauji tuvojās. — Viņi dzenas pakaļ, — Sofija aizelsusies paziņoja.