Pa koka paneļiem izlikto gaiteni Makjavelli aizsoļoja līdz mazam, apaļam galdiņam un piespieda delnu pie Čezāres Bordžas bronzā lietā krūšutēla. — DelTarte della guerra, — viņš skaļi izrunāja, vārdiem atbalsojoties tukšajā gaitenī. Kaut kas noklikšķēja, un daļa sienas atslīdēja vaļā, skatam atklājot Nikolo privāto kabinetu. Kolīdz viņš iegāja telpā, durvis nošņākdamās aizdarījās un iedegās nišās ieslēptie gaismekļi. Šādu istabu — privātu, slepenu — mags bija iekārtojis visur, kur dzīvojis. Te bija viņa valstība. Kopā ar Marietu pavadītajos gados sievai bija liegts ieiet viņa privātajās istabās, un turpmāko gadsimtu gaitā pat Dagans nevienā no tām nebija spēris kāju. Senāk kabinetos varēja iekļūt tikai pa slepenām ejām, tās sargāja dzelkšņoti, ar asmeņiem aprīkoti slazdi, vēlāk — sazin cik slēdzeņu un sarežģītu, rokām kaltu atslēgu. Tagad, divdesmit pirmajā gadsimtā, kabinets bija seifs ar sprādzienizturīgu karkasu, ko varēja atvērt ar datorslēdzenē atpazīstamu delnas nospiedumu un balsi.
Istaba bija ideāls kubs ar skaņas izolāciju. Loga neviena, un divas sienas visgarām klāja gadsimtu gaitā sakrātās grāmatas.
Līdzās noputējušiem vaskadrānā ievākotiem foliantiem grēdojās ādas iesējumi, nodzeltējuši pergamenti bija sakrauti vienkopus. Papīra un sadiegtas ādas tīstokļiem kaimiņos glabājās mūsdienu mīkstvāku izdevumi košos vākos. Un visām grāmatām bija tāds vai citāds sakars ar Vecajiem. Makjavelli izklaidīgi sakārtoja sašķiebušos četrtūkstoš gadu vecu akādiešu māla plāksnīti, kas stāvēja uz izdrukas no interneta vietnes, veltītas mitoloģijai. Fleimels bija apsēsts ar domu, ka nedrīkst pieļaut tumšo Veco atgriešanos šajā pasaulē, bet Dī vienlīdz kaismīgi tiecās pasauli atdot tās saimniekiem, Makjavelli savas pūles veltīja tam, lai atklātu patiesību par senlaiku pasaules mīklainajiem valdniekiem. Mediči galmā viņš citstarp bija iemācījies arī to, ka zināšanas ir vara, tāpēc apņēmies atklāt Vecajo noslēpumus.
Sienu iepretim durvīm pilnībā klāja datorekrāni. Makjavelli nospieda pogu, un tie visi atdzīvojās, rādīdami katrs savu. Tur bija Parīzes skati, vēl kāds ducis pasaules galvaspilsētu, un četros monitoros ņirbēja pasaules nacionālo un starptautisko raidkanālu ziņas. Vienā, lielākā par pārējiem, attēls bija pelēks, graudains un kustīgs. Atsēdies ādas krēslā ar augstu atzveltni, Makjavelli vērās ekrānā, lūkodams saprast, ko īsti redz.
Tas bija video, sūtīts no automašīnas, kas izsekoja Dī.
Par melno limuzīnu pašā ekrāna vidū viņš nelikās zinis — pētīja ielas. Kurp Dī brauca?
Angļu mags teicās braukt uz lidostu, kur viņa privātā lidmašīna būšot uzpildīta ar degvielu. Teicās doties uz Londonu un atsākt alķīmiķa medības. Makjavelli lūpu kaktiņi savilkās smīniņā. Uz lidostu Dī noteikti nebrauca — brauca atpakaļ, uz pilsētu. Instinkts itāli nebija vīlis — Dī tiešām kaut kas bija aiz ādas.
Ar vienu aci šķielēdams uz ekrānu, Makjavelli atvāza klēpjdatoru, to iedarbināja un pārvilka rādītājpirkstu pār iebūvēto pirkstu nospiedumu lasītāju. Aparāts ieslēdzās darbības režīmā. Būtu viņš izmantojis citu pirkstu, cietā diska saturs automātiski pašiznīcinātos.
Viņš aši pārlasīja kodētās e-vēstules, atsūtītas no Londonas aģentiem un spiegiem. Plānās lūpas vēlreiz savilkās ironiskā smīnā — ziņas nebija no labajām. Par spīti visiem Dī pūliņiem, Fleimels un dvīņi bija pagaisuši, un Genii Cucullati triāde, ko mags bija sūtījis viņiem pa pēdām, atrasti sānieliņā netālu no dzelzceļa stacijas. Visi kapuces — dziļā komā, un itālim bija aizdomas, ka viņi atmodīsies pēc 366 dienām. Izskatījās, ka angļu doktors bija alķīmiķi kārtējo reizi novērtējis par zemu.
Atlaidies krēslā, Makjavelli salika rokas gandrīz kā lūgšanā. Rādītājpirksti piespiedās pie lūpām. Viņš no sākta gala bija nopratis, ka Fleimels ne tuvu nav tas, par ko izliekas, — tāds lempīgs, drusku aizmāršīgs, viegli ekscentrisks vecs muļķis. Visam, ko Nikolasam un Perenelei gadsimtu gaitā sarūpējuši tumšie Vecie un Dī, abi bija tikuši pāri, pateicoties izmaņai, prasmei, slepenām zināšanām un krietnai devai veiksmes. Makjavelli nešaubījās, ka Fleimels ir gudrs, bīstams un caurcaurēm nežēlīgs.
Tomēr, ja Nikolass bija viltnieks, pat viņš atzina Pereneli par daudz gudrāku. Makjavelli smīns apdzisa: tā bija sieviete, kam viņš tika sūtīts par slepkavu; sieviete, ko viņa tumšais Vecais kungs raksturoja kā nesalīdzināmi bīstamāku par pašu alķīmiķi. Viņš nopūtās. Nogalēt tādu, kas ir tik varens kā Burve, nebūs viegli. Tomēr viņš nešaubījās, ka tas ir iespējams. Vienreiz bija misējies — bet tikai tāpēc, ka viņš bija pieļāvis nopietnu kļūdu gluži Dī garā: pretinieci bija novērtējis par zemu.
Šoreiz Makjavelli būs sagatavojies. Šoreiz viņš Burvi tiešām nogalēs.
Bet vispirms bija jātiek līdz Amerikai. Pirksti sāka skraidīt pa taustiņiem — Makjavelli atvēra ceļojumu vietni. Pretstatā Dī, kas labprātāk izmantoja privātlidmašīnu, Makjavelli nosprieda uz Ameriku lidot ar satiksmes reisu. Varēja izmantot kādu no Francijas valdības lidmašīnām, bet tas piesaistītu uzmanību, un Makjavelli allaž labāk patika darboties aizkulisēs.
Vajadzēja tiešo reisu uz Sanfrancisko. Iespējas izrādījās ierobežotas, tomēr viens tāds bija — nākamajā rītā pīkst. 10.15 no Parīzes. Lidojuma ilgums — vairāk nekā vienpadsmit stundu, bet deviņu stundu laika atšķirības dēļ ASV rietumkrastā pēc vietējā laika viņš būtu jau ap pusvieniem.
Air France reisā pirmās klases sēdvietu nebija, tāpēc viņš pieteica l'Espace Affairs — biļeti biznesa klasē. Kā gan citādi! Galu galā, brauciena iemesls tiešām bija darba darīšanas. Makjavelli turpināja reģistrēt pasūtījumu un izvēlējās sēdvietu 4A. Tā atradās pašā biznesa klases salona aizmugurē, toties pēc piezemēšanās viņš būs vistuvāk izejai. Kad e-pastkastes iesūtnē iebira reģistrācijas apstiprinājums, viņš ziņas par reisu pārsūtīja tumšo Vecajo galvenajam aģentam Amerikas rietumkrastā — nemirstīgajam cilvēkam Henrijam Makkārtijam.
Šā cilvēka biogrāfiju Makjavelli bija izpētījis caur un cauri. Neilgā mūža laikā Makkārtijs bija pazīstams kā Viljams H. Bonnijs jeb Mazulītis Bilijs. Dzimis 1859. gadā, nemirstīgs — vai, ja ticam vēstures grāmatām, miris kopš divdesmit divu gadu vecuma. Makjavelli izbrīnā nogrozīja galvu. Nemirstība tik agrīnā vecumā bija liels retums; lielākā daļa no visiem, ko viņš saticis gadsimtu gaitā, bija vecāki. Par spīti ilgajiem pētījumiem, Makjavelli joprojām nebija ne jausmas, kāpēc Vecajie izraugās noteiktus cilvēkus, kam pasniegt šo velti. Vajadzēja būt kādai sistēmai vai iemeslam, bet visiem sastaptajiem karaļiem, prinčiem, klaidoņiem un zagļiem kopīgs bija tikai viens — visiem bija dota nemirstība, un tāpēc viņi nonākuši Vecajo kalpībā. Pirms četrdesmit gadu vecuma nemirstību bija iemantojuši pavisam nedaudzi. Līdz ar to Mazulītim Bilijam, kas nemirstīgs kļuvis divdesmit divu gadu vecumā, tiešām vajadzēja būt ļoti īpašam.
Ar acs kaktiņu samanījis kustību, Makjavelli paskatījās uz ekrānu, kur vīdēja ziņas par Dī gaitām.