Mašīnas bija apstājušās, un Makjavelli acu priekšā Dī izmetās no limuzīna ar tādu steigu, ka šoferis nepaguva apskriet automobilim apkārt, lai atvērtu durvis. Mags devās projām no mašīnas, tad vilcinoties atskatījās uz to, kas bija piestājusi aiz muguras. Kolīdz Dī ielūkojās tieši kamerā, Makjavelli atskārta — angļu mags zina, ka tiek izsekots. Dī pasmaidīja, izgāja no kadra, un itālis piespieda ātrā savienojuma pogu, lai runātu ar otrās mašīnas vadītāju.
— Ziņo! — viņš izspēra. Teikt, kas zvana, nebija vajadzības.
— Esam apstājušies. Objekts tikko izkāpa no automašīnas.
— Kur?
— Esam uz Divgrašu tilta. Objekts dodas uz Parīzes Dievmāti.
— Parīzes Dievmāti! — Makjavelli klusu atkārtoja. Vēl vakar viņi abi ar Dī stāvēja uz dižās katedrāles jumta, kopīgiem spēkiem atdzīvināja baisās gargujas un ķēmus un noskatījās, kā tie lien lejup pa mūriem uz katedrāles ieeju, kur, gribēdami patverties, bija saspiedušies dvīņi, Fleimels, Senžermēns un tā noslēpumainā sieviete. Atdzīvinātie akmens tēli cilvēkus būtu satriekuši, diemžēl uzbrukums nenoritēja, kā plānots.
Fleimels ar pārējiem atkāvās. Itālis nevilšus paberzēja kāju vietā, kur bija iedzēlusi tīras auras enerģijas sudrabšautra. Pār visu augšstilbu melnēja starains, melns zilums, un bija skaidrs, ka klibot vajadzēs vēl nedēļām ilgi. Dvīņi izrādījās glābiņš — dvīņi iznīcināja Parīzes Dievmātes katedrāles gargujas un mošķus.
Makjavelli bija klusēdams noskatījies pierādījumos tam, ka Sofija un Džošs patiešām ir leģendārie dvīņi. Spēks bija tāds, ka tik turies. Meitene gan bija apguvusi nieka divu stihiju — Gaisa un Uguns — maģijas pašus pamatus, tomēr bija skaidrs, ka no dabas viņai dotas neparastas spējas. Un, kad dvīņi tika apvienojuši auras, lai vairotu meitenes spēkus, itālis bija sapratis, cik īpašs pāris ir Sofija un Džošs Ņūmeni.
Makjavelli sabiedrisko attiecību nodaļa bija izplatījusi paziņojumu, ka Dievmātes katedrāles akmens kalumu bojāejas cēlonis ir skābais lietus un globālā sasilšana. Arheologu un Parīzes universitāšu studentu brigādes vēl tagad vāca nost gruvešus. Ieeju norobežoja lentes un metāla nožogojumi.
Lai cik cieši viņš blenza ekrānā, atbildes tur nebija. Kāpēc Dī turp atgriežas?
— Sekot? — Cauri sprakšķiem izlauzās šofera balss.
— Jā, — Makjavelli žigli atsaucās. — Seko, bet pa gabalu un — bez aizturēšanas. Nepārtrauc sakarus.
— Klausos!
Makjavelli nepacietīgi gaidīja, ar skatu urbdamies ekrānā, kur vīdēja nekustīgais limuzīns. Šoferis steigšus sazinājās ar tiem, kas abās pārējās mašīnās, un norīkoja, lai tie novietojas pie lielās katedrāles sāndurvīm. Galvenās durvis — tās, pret laukumu, bija ciet. Nemirstīgais noraudzījās, kā šoferis ieiet mašīnas kameras redzeslokā un pazūd pa kreisi ar ausij piespiestu tālruni. — Viņš iet uz katedrāli, — šoferis čukstēja. — Ir iekšā. Laukā netiks, — viņš steigšus piebilda.
Kolīdz šoferis ieskrēja katedrālē, sacēlās skaņu jūklis. Dimdēja soļi, cirtās durvis, tad Makjavelli izdzirdēja satrauktas, metāliskas balsis. Šoferis ierunājās skaļāk, pavēlošāk, uzstājīgāk, taču vārdus izšķirt nebija iespējams. Pēc neilga brīža šoferis ierunājās atkal tālrunī: — Ziņoju: te ir arhitekti un projektētāji — pēta postījumus. Objekts nevarēja tikt viņiem garām nemanīts, bet viņi saka — pēdējās stundas laikā katedrālē neviens neesot ienācis. — Balsī jautās baiļu pieskaņa; Makjavelli nežēlība bija leģendāra, par izgāšanos neviens ziņot nevēlējās. — Zinu, ka tas nav iespējams, bet, manuprāt… esam… esam viņu pazaudējuši. — Balss ietrīsējās. — Es… nesaprotu, kā, bet izskatās… katedrālē viņa nav. Noslēgsim ēku un sadabūsim papildspēkus, lai pārmeklē…
— Atcelt. Lai viņš iet. Atgriezieties bāzē, — Makjavelli ļoti klusu noteica un pārtrauca savienojumu. Viņš zināja, kur ir Dī. Ne jau katedrālē. Mags bija zem tās. Atgriezies pilsētas vecajās katakombās. Bet senajā Mirušo pilsētā bija meklējams vienīgi Vecais Marss Atriebējs.
Un vakar Dī Vecajo bija iesprostojis kaula zārkā.
13. NODAĻA
Lūžņu novietni pāršalca piedegušu tauku smārds, daudz stiprāks par metāla un eļļas dvaku, arī suņu samirkušās spalvas smaka vairs nesitās nāsīs.
Fleimels stāvēja, pakāpies uz būdas lieveņa. Ar visu to vajadzēja atgāzt galvu, lai ielūkotos bruņiniekam acīs. Vīrelis, ko alķīmiķis tika nosaucis par Viljamu Šekspīru, jau bija iegājis iekšā, durvis aizcirzdams ar tādu sparu, ka visa būda salīgojās. Necik ilgi, no skursteņa sāka velties melni dūmi. — Mūždien sāk cept un vārīt, kad raizīgs, — Palamēds skaidroja.
Džošs norīstījies aizspieda degunu, lai dūmos, kas virmoja visapkārt, gaisu plaušās vilktu tikai caur muti. Atmodināto jutekļu dēļ jau tā metās nelaba dūša, un nu bija skaidrs, ka jātiek projām no piedegušo tauku smakas, iekams jālaiž pār lūpu. Māsa skatījās šurp, acis bailēs iepletusi, un Džošs pameta ar galvu sāņus. Sofija pamāja, tad nokāsējās un sablisināja dūmu dēļ asarām pieplūdušās acis. Skatīdamies, kur likt kāju, apiedami dziļās dubļu peļķes, dvīņi mudīgi metās projām no apskretušās metāla barakas. Džošs paberzēja delmu pret lūpām. Cepameļļa un tauki — tie tiešām bija uz mēles. — Lai kas tas būtu, — viņš nomurmināja, — neēdīšu. — Viņš pašķielēja uz māsu. — Atmodinātiem jutekļiem laikam ir arī savas ēnas puses.
— Tikai viena otra. — Viņa pasmaidīja. — Man jau šķita, ka sāku sadzīvot, — māsa piebilda.
/
— Nu, es gan ne. — Džošs nopūtās. — Vismaz ne pagaidām. — Vecais Marss viņu bija atmodinājis tikai vakar — lai gan šķita, pirms veselas mūžības —, un jutekļu pārslodze joprojām bija neizturama. Viss bija spilgtāks, skaļāks un oda stiprāk nekā jeb
kad. Drēbes šķita raupjas un smagas, un pat gaiss, ievelkot elpu, uz lūpām atstāja rūgtuma garšu.
— Zanna teica — pēc kāda laiciņa mēs mācēšot dzēst lielāko daļu uztvērumu un koncentrēties tikai uz vajadzīgo, — Sofija sacīja. — Atceries, cik man bija slikti, kad Hekate mani atmodināja?
Brālis pamāja. Toreiz Sofiju vajadzēja nēšus nest.
— Man šķita, ka tev ir vieglāk, — viņa turpināja. — Lai gan esi bālā ģīmī.
— Man ir nelabi, — Džošs izmocīja. Pametis ar galvu uz būdu, kur no greizā skursteņa vēlās melnpelēki dūmi, visu visriņķī piedraņķējot ar verdošu tauku un piedegušas eļļas smaku, viņš piebilda: — Un tas tur visu padara vēl ļaunāku. Interesanti, vai tik briesmīgi smirdētu arī tad, ja mūsu jutekļi nebūtu atmodināti?
— Droši vien ne, — Sofija raudzīja pajokot. — Varbūt tieši tāpēc cilvēku jutekļi noslāpēti? Vienkārši nevar izturēt.
Pēkšņi Fleimels paskatījās uz dvīņu pusi un pacēla roku. — Palieciet tepat, nekur neaizklīstiet! — viņš uzsauca. Tad viņš uztrausās līdz būdas durvīm un atrāva tās vaļā. Palamēds sekoja. Ieniruši barakas pustumsā, abi nemirstīgie aizcirta durvis.
Sofija uzlūkoja brāli. — Izskatās, ka mēs neesam nekādi gaidītie ciemiņi. — Viņa runāja savaldīgi, tomēr bija redzams, ka ir aizkaitināta un pikta: tādās reizēs viņa allaž iekoda apakšlūpā.
— Laikam gan. — Džošs pavilka T kreklu uz augšu — mutei un degunam priekšā. — Kā tu domā, kas tur notiek? Kas būtu, ja mēs paietos tuvāk un paklausītos, ko viņi tur runā?
Sofija nozibināja acis. — Var jau, skaidrs. Bet tu tiešām gribi iet tuvāk klāt tai smirdoņai?