Džoša acis samiedzās šaurā spraudziņā — atskārta nāca kā zibens spēriens. —Janu…
— Kas?
— Ja nu tik briesmīgi smird tieši tāpēc? — viņš gausi novilka. — Viņi taču zina, ka mēs nevaram ciest, tāpēc turēsimies pa gabalu.
— Tu tiešām domā, ka viņi tāpēc tā nopūlētos? Ko — domā, viņi runā par mums? — Sofija vēlreiz paskatījās uz brāli, acīs uz mirkli iespīgojās sudrabs. — Džoš, nejau tu pats to izdomāji.
— Tas ir kā — ne es pats? — viņš izsaucās. — Pats izdomāju. — Un pēc klusuma brīža: — Vai tad ne?
— Pirmkārt, doma par daudz gudra, — Sofija skaidroja. — Un izklausās pēc kaut kā tāda, kas varētu būt prātā Marsam. Ciktāl varu spriest pēc savām atmiņām — vai Raganas atmiņām —, vienulaik viņš bijis pārliecināts, ka viņu vajā pilnīgi visi.
— Vai tad tā nebija? — Džošs spēra pretim. Vecais gan bija šausmonis, tomēr Džošam viņa, gribi negribi, bija briesmīgi žēl. Pēc Marsa Atriebēja pieskāriena viņš bija sajutis niecīgu daļiņu karavīra bezgalīgo sāpju. Tās bija nepieciešamas.
— Jā. — Sofijas acis iegailējās sudrabainas un balss vērtās čukstā. — Jā, bija gan. Kad viņš kļuva par Marsu Ultoru — Atriebēju —, zemes virsū nebija cita cilvēka, ko pārējie tik ļoti nīstu un no kā tik ļoti bītos.
— Tu stāsti to, ko atceras Ragana, — Džošs aizrādīja. — Nedomā par to.
— Zinu. — Viņa sapurināja galvu. — Bet es tur neko nevaru darīt. Viss uzglūn no prāta aizkaktiņiem. — Notrīcējusi viņa savilkās čokurā. — Bailīgi. Kas notiks… kas būs, ja viņas domas pārmāks manējās? Kas notiks ar mani?
Džošs nogrozīja galvu. Viņam nebija ne jausmas. No domas, ka māsas vairs nebūs, uzmetās šermuļi. — Domā par kaut ko citu, — Džošs lika. — Par kaut ko tādu, ko Ragana nebūtu varējusi zināt.
— Es jau cenšos, bet viņa zina tik daudz, — Sofija nogaudās. Apcirtusies viņa raudzīja domāt par to, kas apkārt, un nelikties zinis par dīvainajām, svešādajām domām, kas māktin mācās virsū. Skaidrs, ka vajadzēja būt stiprai — brāļa dēļ, bet Raganas atmiņas nelika mieru. — Lai uz ko es skatos, lai ko redzu, man uzreiz nāk prātā, kā viss mainījies. Kā lai es domāju par kaut ko parastu, kad te notiek tas, kas notiek? Padomā, Džoš, par mums abiem: kur mēs esam? Kas ar mums noticis? Viss mainījies… galīgi.
Džošs pamāja. Viņš uzmeta ērtāk plecā kartes futrāli, iekšā nograbēja zobens. Jau brīdī, kad viņš grāmatveikalā pabāza galvu laukā no pagraba un ieraudzīja Fleimelu un Dī paukojamies ar zaļas un dzeltenas enerģijas kūļiem, bija skaidrs, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Tas bija — ko? — pirms četrām dienām, taču šajās četrās dienās pasaule bija apgriezušies kājām gaisā. Viss, kas iepriekš it kā bija skaidrs, izrādījās meli. Ceļā bija gadījušies mīti, uzbruka leģendas, vienā acumirklī viņi bija aizceļojuši uz otru zemeslodes pusi, lai cīnītos ar senlaiku briesmoni un pieredzētu atdzīvojamies akmens tēlus.
— Zini? — Sofija pēkšņi ierunājās. — Vispār mums būtu derējis to pagājušo ceturtdienu nobastot.
Džošs nespēja novaldīt smaidu. — Jā, būtu gan. — Sazin cik nedēļu no vietas viņš bija centies Sofiju pierunāt kādu dienu nobastot un aiziet uz Zinātnīcu, uz zinātnes muzeju netālu no Zelta Vārtu tilta. Kopš ziņas par muzeju bija nākušas ausīs, viņš alka redzēt Boba Millera slaveno "Saules gleznu", uzburtu caur saules gaismu, spoguļiem un prizmām. Tad smaids nodzisa. — Būtu nobastojuši, nekas no visa šitā nebūtu noticis.
— Tieši tā, — Sofija atsaucās. Viņa noskatīja rūsas saēsto vraku grēdas, lietus sakapāto dubļu klājienu un sarkanacainos suņus. — Džoš, es gribu, lai viss ir kā senāk. Gluži parasti. Pagriezusies pret brāli, viņa notvēra viņa skatienu. — Tu gan negribi, — viņa novilka.
Džošs pat necentās to noliegt. Māsa uzreiz pieķertu viņu melos — to viņa pieprata. Un viņai bija taisnība: par spīti spēku izsīkumam un atmodināto jutekļu neciešamajai pārslodzei, viņš negribēja, lai viss būtu pa vecam. Viņš negribēja atkal būt pavisam parasts. Parasts viņš jau bija bijis visu mūžu, un reizēs, kad kāds viņu ievēroja, bija tikai viens no dvīņiem. Mūžam tikai Džošs un Sofija. Uz vasaras nometnēm — abi kopā, uz koncertiem un kino — tāpat, brīvdienās — arī. Dzimšanas dienas apsveikumi — abiem, ielūgumi uz tusiņiem — abiem. Vispār tas nešķita nekas sevišķs, bet pēdējos pāris mēnešos sāka kremst. Kā būtu, ja viņš būtu pats? Kā būtu, ja nebūtu Sofijas? Ja nu viņš būtu vienkārši Džošs Ņūmens, nevis viens no Ņūmenu dvīņiem?
Māsu viņš mīlēja, taču te nu bija izdevība būt atšķirīgam, būt pašam.
Kad Sofijas jutekļi tika atmodināti, bet viņa — ne, uzmācās greizsirdība. Kad māsa metās cīņā, valdīdama pār nevaldāmiem spēkiem, bija bail. Baiļoties vajadzēja arī tad, kad māsa pēc atmodināšanas cieta sāpes un nesaprata ne rīta, ne vakara. Bet nu, kad viņa paša jutekļi bija atmodināti un pasaule vērtusies skadra un spoža, uz mirkli bija uzplaiksnījusi nojausma par paša spēkiem un pamazām nāca atskārta, par ko viņš var kļūt. Viņš bija uztvēris Nidhdjega domas un Klarenta atmiņas, redzējis ainas no pasaulēm, kas pašam nebija ne sapņos rādījušās. Viņš zināja — nešaubīgi —, ka grib doties tālāk un apgūt maģijas pamatus. Vienīgi trūka pārliecības, ka šis ceļš ejams kopā ar alķīmiķi. Ar Nikolasu Fleimelu kaut kas nebija lāgā. Satraucošā ziņa, ka bijuši vēl citi dvīņi, nāca kā šoks, un Džošam bija ko jautāt — simtiem jautājumu, tomēr ko tur prašņāt, ja uz skaidru atbildi no alķīmiķa tik un tā nebija ko cerēt. Nupat vispār vairs nebija skaidrs, kam ticēt (ja nu vienīgi Sofijai), un atskārta, ka māsa nemaz negrib būt tik varena, Džošu mazliet biedēja. Ar visu to, ka atmodināto jutekļu dēļ galva vai pušu plīsa, vēderā griezās nelabums, rīkle — jēla un acis šķita kā smiltīm piebirušas, no savām spējām viņš neparko negribētu atsacīties. Jā, pretstatā māsai Džošs priecājās, ka ceturtdienu tomēr netika nobastojis.
Viņš piespieda plaukstu pie krūtīm. Zem T krekla nočaukstēja papīrs — tās divas no Grāmatas izplēstās lapas. Kaut kas iešāvās prātā. — Zini ko? — viņš klusu ierunājās. — Būtu mēs aizšmaukuši uz Zinātnīcu, Dī būtu nolaupījis Nikolasu un Pereneli un dabūjis visu Grāmatu. Un jau tagad tumšie Vecie būtu atpakaļ no Ēnu valstībām. Pasaule jau būtu pagalam. Nekā parasta, kur atgriezties, vairs nav, Sof, — viņš gandrīz aizgrābti izčukstēja.
Dvīņi stāvēja klusēdami, cenzdamies visu to aptvert. Doma uzdzina šermuļus — ka pasaule, kāda tā zināma līdz šim, varētu iet bojā. Vēl trešdien abi par ko tādu būtu smējušies. Bet tagad? Tagad abi zināja, ka tā būtu varējis notikt. Jo ļaunāk — tā joprojām varēja notikt.
— Vismaz tā saka Nikolass, — Džošs piebilda, gribi negribi, ar rūgtuma pieskaņu.
— Un tu viņam tici? — Sofija ieinteresējās. — Man šķita, ka netici.
— Neuzticos, — Džošs apņēmīgi atcirta. — Tu taču dzirdēji, ko par viņu teica Palamēds. Fleimela dēļ, visa dēļ, ko viņš ir un nav darījis, miruši simtiem tūkstoši cilvēku.
— Nejau Nikolass viņus nobendējis, — Sofija atgādināja. — To paveicis tavs draugs, — viņa dzēlīgi piebilda, — Džons Dī.
Aizgriezies Džošs paskatījās uz metāla būdu. Atbildes nebija, jo māsa teica taisnību. Dī pats atzinās, ka, gribēdams apturēt Fleimelus, pasaulei uzlaidis uguni un mēri. — Mēs zinām tikai to, ka Fleimels mums melojis no sākta gala. Kā ar tiem citiem dvīņiem? — viņš vaicāja. — Palamēds teica — Fleimels un Perenele kolekcionējuši dvīņus gadsimtiem ilgi. — Vārds "kolekcionējuši", kolīdz izrunāts, uzdzina nelabumu un lika justies neomulīgi. — Kas ar viņiem noticis?