Lūžņu novietni pāršalca salta vēja brāzma, un Sofija nodrebinājās, tomēr ne gluži tāpēc, ka sametās auksti. Cieši vērdamās uz metāla būdu, nevis uz brāli, viņa ierunājās — ļoti lēnām, uzmanīgi izraudzīdamās vārdus. Pakrūtē kāpa dusmas. — Ja reiz Fleimeli joprojām meklē dvīņus, tas nozīmē, ka visi citi… ko? — Apcirtusies viņa uzlūkoja brāli, kas jau piekrītoši māja ar galvu.
— Mums jādabū zināt, kas noticis ar citiem dvīņiem, — viņš noskaldīja, ietērpjot vārdos viņas neizteiktās domas. — Negribu prasīt, bet ko zina Ragana? — viņš piesardzīgi ieteicās. — Tas ir, zini, vai Ragana kaut ko par to zina? — Joprojām bija grūti apjēgt, ka Endoras Ragana sazin kā nodevusi savas zināšanas Sofijai.
Sofija mirkli klusēja, tad atkal nogrozīja galvu. — Pēc visa spriežot, par mūslaiku pasauli Raganai nekag daudz nav zināms. Par Vecajiem, nākamo paaudzi un dažiem vecākajiem cilvēku cilts nemirstīgajiem — jā. Piemēram, par Fleimeliem viņa ir dzirdējusi, taču pirmoreiz satikusi tikai tad, kad Skatija mūs saveda kopā. Zinu tikai to, ka viņa nez cik ilgi mitusi Ojaiā bez tālruņa, bez TV, bez radio.
— Labi, liekamies mierā, izmetam viņu no galvas! — Pacēlis akmentiņu, Džošs svieda to pret automašīnu vraku grēdu. Tas nošķindējis atlēca atpakaļ, un aiz vaļņa nozibēja kāds stāvs. Sarkanacainie suņi paslēja galvas un pievērsa viņam skatienu. — Zini, man ienāca prātā… — viņš gausi ierunājās.
Sofija skatījās pretī un klusēja.
— Kā gadījās, ka es tiku darbā pie Fleimeliem — pie precēta pāra, kas kolekcionē dvīņus, bet tu dabūji darbu "Kafijas tasē" turpat pāri ielai? Sakritība?
— Laikam ne, — Sofija piekrita, tikko jaušami pamādama ar galvu. Kolīdz Palamēds pieminēja tos citus dvīņus, prātā bija ataususi tieši tā pati doma. Diez vai sakritība. Ragana sakritībām neticēja, Nikolass Fleimels arī ne, un pat Skatija teica, ka tic tikai liktenim. Un, protams, vēl tas pareģojums… — Domā, tu dabūji darbu tāpēc, ka viņi zināja, ka esi dvīnis? — viņa noprasīja.
— Pēc kaujas Hekates Ēnu valstība Fleimels man teica, ka tikai iepriekšējā dienā esot aizdomājies, vai mēs gadījumā neesam pareģojumā minētie dvīņi.
Sofija nogrozīja galvu. — Es to dienu gandrīz nemaz neatceros.
— Tu biji aizmigusi, — Džošs izspēra, — pēc kaujas galīgi bez spēka. — Atmiņas uzdzina šermuļus; tai reizē māsa pirmoreiz šķita tik ļoti sveša. — Skatija teica — Fleimels esot godavīrs un ka viņam vajadzētu ticēt.
— Diez vai Skatija mums melotu, — Sofija atteica, acumirklī iedomājusies, ka ar viņas muti varbūt runā Ragana.
— Varbūt. — Piespiedis plaukstas sejai, Džošs pārbrauca ar pirkstiem pār pieri un atglauda atpakaļ ataugušos, gaišos matus. Tieši kas notika pagājušajā ceturtdienā? — Viņa neticēja, kad viņš teica — neesot zinājis, kas mēs esam. Viņš teica — viss tikai tāpēc, lai mūs pasargātu. Man šķiet, tam gan viņa noticēja, — viņš konstatēja. — Un, pirms, nodega Pasaules koks, Hekate man paspēja pateikt: "Nikolass Fleimels nekad neko nevienam nestāsta."
Sofija aizvēra acis, cenšoties neredzēt un nedzirdēt neko, kas notiek lūžņu novietnē, koncentrējoties uz aprīļa sākumu, kad abi sāka piestrādāt. — Kāpēc tu gāji strādāt tieši tur? — viņa noprasīja.
Džošs pārsteigumā noblisināja acis, tad sarauca pieri un centās atcerēties. — Nu, tētis bija redzējis sludinājumu universitātes avīzē. "Grāmatnīcā vajadzīgs pārdevēja palīgs. Aicinām nevis lasītājus, bet darbiniekus." Es nemaz negribēju, bet tētis teica, ka mūsu gados esot strādājis grāmatveikalā un man tas patikšot. Aizsūtīju pieteikumu, un pēc divām dienām atnāca uzaicinājums uz darba interviju.
Sofija pamāja, arī viņai viss atausa atmiņā. Kamēr Džošs bija grāmatnīcā, viņa, laiku kavēdama, iegāja kafejnīciņā ielas otrā pusē. Tur Bernisa, "Kafijas tases" īpašniece, sarunājās ar efektīgu dāmu — tagad Sofija zināja, ka tā bija Perenele Fleimela. — Perenele, — Sofija izspēra tik piepeši, ka Džošs satrūcies atskatījās, it ka tā stāvētu aiz muguras. Nebūtu nekāds brīnums.
— Ko — Perenele?
— Tai dienā, kad dabūjām darbu. Tev bija intervija grāmatnīcā, un es sēdēju kafejnīcā. Bernisa runājās ar Pereneli Fleimelu. Kamēr Bernisa man taisīja tēju ar pienu, Perenele sāka runāties ar mani. Atceros, ka viņa teica — neesot mani te iepriekš manījusi, un es izstāstīju, ka esmu te tāpēc, ka tev ir darba intervija grāmatveikaliņā. — Sofija piemiedza acis, koncentrēdamās uz atmiņām. — Viņa neteica, ka ir grāmatveikala īpašniece, bet atminos, ka viņa teica kaut ko tādu: "Ai, redzēju tevi uz ielas kopā ar vienu jaunu cilvēku. Tavs draugs?" Es teicu — nē, brālis. Jad viņa teica: "Jūs esat tik līdzīgi!" Tad es teicu — esam dvīņi, un viņa pasmaidīja, tad žigli iztukšoja tasi un devās projām. Pārgāja pāri ielai un iegāja grāmatnīcā.
— Es atceros, kā viņa ienāca, — Džošs turpināja. — Ar to interviju necik labi negāja. Man radās iespaids, ka Nikolass… jeb Niks… lai kā viņu sauc… bija iedomājies kādu, kas gados vecāks. Tad ienāca Perenele, uzsmaidīja man un iesauca viņu dibenistabā. Abi mani nopētīja. Tad viņa, cik aši ienākusi, tik aši arī pazuda.
— Viņa atgriezās "Kafijas tasē", — Sofija nomurmināja, tad aprāvās — atmiņas un viss, kas noticis, nostājās savā vietā. Kad viņa atkal ierunājās, balss bija vērtusies gandrīz čukstā. — Džoš, es kaut ko atcerējos. Viņa prasīja Bernisai, vai joprojām vēl vajadzīgs kāds darbinieks. Un, ja reiz mans brālis strādāšot tepat, ielas otrā pusē, vai nebūtu lieliski, ja es strādāšot te. Bernisai nekas nebija iebilstams, un viņa man acumirklī piedāvāja vietu. Bet zini ko? Kad es nākamajā rītā ierados, bija baigi jocīgi. Varu zvērēt, ka Bernisa tā kā nobrīnījās, ka esmu atnākusi. Man pat vajadzēja atgādināt, ka viņa man piedāvājusi darbu.
Džošs pamāja. Māsa to jau bija stāstījusi. — Domā, ka to darbu tev kaut kā sagādāja Perenele? Domā, varēja?
— Nu, skaidrs! — Sofijas acis iespīgojās sudrabainas. Pat Endoras Ragana Pereneli atzina par izcili spēcīgu Burvi. — Domā, mēs darbu dabūjām tāpēc, ka esam dvīņi? — viņa atkārtoja.
— Nešaubos, — Džošs pikti atteica. — Vienkārši izrādījāmies vēl viens dvīņu pāris, kas iekļaujas Fleimelu kolekcijā. Mūs apšmauca.
— Un ko tagad darīsim, Džoš? — Sofija noprasīja tikpat skarbi kā brālis. Doma, ka Fleimeli viņus izmantojuši, uzdzina nelabumu. Ja grāmatveikaliņā nebūtu uzradies Dī, kas ar viņiem būtu noticis? Ko Fleimeli ar viņiem būtu iesākuši?
Satvēris Sofiju aiz rokas, Džošs vilka māsu uz smirdošo metāla baraku, vērīgi lūkodamies, lai kāja neiesperas peļķē. Suņi saslējušies atsēdās, galvas līdzi grozīdami, sarkanajām acīm spīgojot.
— Atpakaļceļa nav. Izvēles nav, Sof, mums jāiet līdz galam.
— Bet kas tas par galu, Džoš? Kur ir tas gals? Kā viss beigsies?
— Nav ne jausmas, — viņš atteica. Apstājies viņš ieskatījās māsas zilajās acīs, dziļi ievilka elpu krūtīs un apvaldīja dusmas.
— Bet tu zini, ko es zinu! Runa ir par mums!
Sofija pamāja. — Tev taisnība. Pareģojums — tas ir par mums, mēs esam zelts un sudrabs, mēs esam īpaši.
— Un Fleimels bez mums nevar iztikt, — Džošs piebalsoja.
— Un Dī arī. Nupat derētu tikt pie kādām atbildēm.