— Doties uzbrukumā, — Sofija atsaucās, pārlēkdama pāri dubļu plančkai. — Kad es pazinos ar Marsu… tas ir, kad Ragana ar viņu pazinās, Marss esot teicis — uzbrukums ir labākā aizsardzība.
— To pašu skandināja mans futbola treneris.
— Bet pagājušajā sezonā jūsējie ne reizi nevinnēja, — Sofija atgādināja.
Kad abi jau bija pie būdas durvīm, uz lieveņa izsprāga Viljams Šekspīrs, acis mežonīgi valbīdams un abās rokās sažņaudzis nokaitētu cepešpannu.
14. NODAĻA
Džošs acumirkli noslidināja no pleca futrāli un izrāva zobenu. Tas perfekti iegūla plaukstā, pirksti saklāvās ap Iaikazoba sagrauzto ādas spalu. Paspēris soli uz priekšu, viņš nostājās starp māsu un Šekspīru.
Nemirstīgais pat aci abiem neuzmeta. Apsviedis pannu vēkšpēdus, viņš izkratīja zemē saturu. Dubļos iekrita tādas kā piedegušas desas, kas šņākdamas un burbuļodamas turpināja svilt, laizdamas dūmu vālus debesīs. No būdas apakšas izlīda sarkanacains suns, gara, šķelta mēle aizsnaikstījās līdz svilstošajām desām, un lopiņš tās aprija vienā rāvienā. Liesmas iekvēlojās suņa acīs rubīnsarkanas, un, kad tas aplaizījās, no mutes kaktiņiem izvēlās pelēku dūmu grīstes.
Pieliecies Šekspīrs paplikšķināja sunim pa galvu un, jau grasīdamies iet atpakaļ būdā, pamanīja dvīņus. Vakara gaisma atstarojās viņa biezajās acenēs, un tās iespīgojās kā sudraba spoguļi. — Vakariņas nogāja greizi, — viņš teica, smaidā atklājot puspuvušos zobus.
— Tas nekas. Neesam jau tik ļoti badā, — Sofija steigšus atteica. — Turklāt es cenšos atteikties no gaļas.
— Veģetārieši? — Šekspīrs noprasīja.
— Uz to pusi, — Sofija apliecināja, un Džošs palīdzīgi pamāja ar galvu.
— Varētu būt dabūjami kādi salātiņi, — nemirstīgais nomurmināja. — Mēs ar Palamēdu neesam nekādi veģetārieši. Ir kaut kādi augļi, — viņš piebilda. — Lērums.
Džošs pamāja. — Augļi — lieliski. — Pat iedomājoties gaļu, kuņģis sagriezās grīstē.
Šekspīrs it kā pirmoreiz pamanīja zobenu Džošam rokā. — Lai zobeni viz, — viņš nobubināja. Paspēris soli uz priekšu, viņš novicināja brīnum baltu kabatlakatu, noņēma acenes un sāka tās spodrināt. Bez biezo stiklu acenēm slavenais dramaturgs izskatījās daudz līdzīgāks portretiem, ko Sofija bija redzējusi mācību grāmatās. Tad Šekspīrs uzlika brilles un paskatījās uz Džošu. — Klarents?
Džošs pamāja. Zobens rokās viegli trīsēja un jaušami sila.
Šekspīrs paliecās tuvāk. Garais, šaurais deguns gandrīz skāra asmens galu, tomēr nemirstīgais turējās pa gabaliņu. — Daudzreiz esmu redzējis tā brāli, — viņš nobēra. — Asmeņi vienādi, tikai spali mazlietiņ atšķirīgi.
— Kad tu biji kopā ar Dī? — Sofija izgudrēm vaicāja.
Šekspīrs piekrītoši pamāja. — Kad es biju kopā ar doktoru, —
viņš apstiprināja. Pasniedzies viņš uzmanīgi pieskārās asmenim ar rādītājpirkstu. Melnais akmens uzdzirksteļoja un pārklājās ar gaišdzeltenu rakstu, it kā pārliets ar kādu šķidrumu, un gaisā uzvēdīja citronu smarža. — Dī mantoja Ekskaliburu no sava priekšteča, Rodžera Bēkona, bet atrast viņš gribēja tieši šo. Dvīņu zobeni ir senāki par Vecajiem un seni bija jau tad, kad Danu Tālis izcēlās no jūras. Leģenda vēsta, ka arī katrs atsevišķi ir stiprs, bet, salikti kopā, zobeni spēj nopostīt visu, no kā salikta kopā zeme.
— Jābrīnās, ka Dī to nezināja, — Džošs teica, drusku aizelsies. Zobens rokās zumēja, un prātā prasījās uznirstamas savādas ainas. Sazin kā bija skaidrs, ka tās ir Šekspīra atmiņas.
Apaleniska būve — visa liesmās…
Nožēlojami mazs kapiņš un jauna meitene, kas stāv pie bedres ar sauju smilšu rokā…
Un Di. Mazliet jaunāks, nekā redzēts, nesakopies, tumšiem un pinkainiem matiem, kazbārdiņa vēl nenosirmojusi.
— Mags bija pārliecināts, ka zobens nogrimis viena Velsas kalnu ezera dibenā, — Šekspīrs turpināja. — Gadu desmitiem centās izzvejot.
— Fleimels to uzgāja Andoras alā, — Sofija sacīja. — Saka — Kārlis Lielais to tur noglabājis devītajā gadsimtā.
Šekspīrs pasmīnēja. — Tātad mags kļūdījās. Cik jauki dzirdēt, ka arī doktors mēdz kļūdīties.
Panākusies uz priekšu, Sofija pagrūda nostāk brāļa roku. Gar zobenu nosvilpa vējš. — Vai tu tiešām… tiešām esi Viljams Šekspīrs? Tas dziesminieks? — viņa noprasīja. Pēc visa, kas pēdējās dienās bija redzēts un pieredzēts, šī doma tomēr iedvesa bijību.
Vīriņš atkāpās un, kāju uz priekšu izspēris, brīnum eleganti un ļoti zemu paklanījās. — Jūsu padevīgs kalps, lēdij. — Iespaidu drusku maitāja fakts, ka viņš briesmīgi smakoja. — Sauciet mani par Viļu.
Sofija nezināja, ko teikt. — Es vēl nekad neesmu satikusies ne ar vienu slavenību… — viņa ierunājās, bet tad aprāvās, apjēguši, ko saka.
Šekspīrs izslējās. Džošs kāsēdams un asarojošām acīm atkāpās nostāk. — Jūs pazīstaties ar Nikolasu un Pereneli Fleimeliem, — Šekspīrs teica brīnišķā angļu mēlē, — arī ar doktoru Džonu Dī, grāfu Senžermēnu un, protams, Nikolo Makjavelli, — viņš turpināja. — Un, nešaubos, esat tikušies arī ar apburošo Zannu d'Arku.
— Jā, — Sofija bikli nosmaidīja, — esam gan. Bet jūs esat visslavenākais!
Viljams Šekspīrs brīdi apdomājās, tad pamāja. — Varu galvot, ka Makjavelli un vēl jo vairāk Dī te nāktu klajā ar iebildumiem. Bet — jā, jums, protams, taisnība. Neviens no viņiem, — Šekspīrs brīdi klusēja, — nevelk līdz manam līmenim. Mani darbi plaukuši, zēluši un dzīvo, bet viņējo nav vairs gluži tik iecienīti.
— Un jūs tiešām kalpojāt Dī? — piepeši ieprasījās Džošs, jo te nu bija izdevība tikt pie kādām atbildēm.
Šekspīra smaids izbālēja. — Divdesmit gadu garumā.
— Kāpēc? — Džošs vaicāja.
— Esi viņu saticis? — Šekspīrs atcirta.
Džošs piekrītoši pamāja.
— Tad zināsi, ka ļaunāka ienaidnieka par Dī nav: viņš no tiesas domā, ka viss, ko dara, ir pareizi.
— Palamēds saka to pašu, — Džošs nomurmināja.
— Un tā arī ir! Dī melo, bet ar laiku es sapratu, ka viņš tic tiem meliem, ko pats stāsta. Jo grib ticēt, jo citādi nevar.
Uzbrāzās spējš lietus, lāses aizdžinkstinājās pa lūžņiem.
— Bet viņam ir taisnība? — Džošs ieprasījās, pamukdams nostāk no smagajām lietuslāsēm, kas atlēca no metāla barakas sienām. Pasniedzies viņš sagrāba vīreli aiz rokas, un tūdaļ uzsprikstīja spoži oranža aura, bet Šekspīra miesas iegaismojās gaišdzeltenas. Apelsīns ar citronu sajaucās vienkopus, un iznākumam pienācās būt patīkamam, tomēr to samaitāja sušķa smaka.
Dī — gados jaunāks, svaigāku seju, tumšiem matiem un bārdu, skatās milzīgā kristālā, un līdzās Viljams Šekspīrs, jauns un platām acīm.
Kristālā vīd attēli…
Leknas pļavas…
Augļiem pilni dārzi…
jūrās čum un mudž zivis…
— Paga, tu domā, ka Dī ir tas, kam jāatvedina Vecajie atpakaļ uz šo pasauli?
Viljams Šekspīrs devās uz namdurvīm. — Jā, — viņš neatskatīdamies teica. — Ciktāl esmu pētījis pats, uzskatu to par pareizāko ceļu.
— Kāpēc? — dvīņi prasīja vienā balsī.
Dziesminieks atskatījās. — Gandrīz visi Vecajie šo pasauli pametuši. Nākamā paaudze ar cilvēkiem spēlējas un pasauli izmanto par spēļlaukumu vai kaujas lauku, bet visbīstamākie esam mēs — cilvēki. Mēs dzenam postā šo pasauli. Man liekas, der atsaukt atpakaļ Tumšos vecos, lai viņi glābj, kas glābjams.