Dvīņi apstulbuši saskatījās, nupat jau pavisam apjukuši. Pirmais ierunājās Džošs: — Bet Nikolass teica — Tumšie vecie cilvēkus ēd!
— Viens otrs — jā. Bet ne visi ir cilvēkēdāji, dažiem pietiek ar atmiņām un emocijām. Bet tā šķiet nieka cena, kas maksājama par paradīzi, kur nav ne bada, ne slimību.
— Kam mums vajag tumšos Vecajos? — Sofija noprasīja. — Alķīmiķim un Dī, un citiem, kas tādi paši, visādā ziņā pietiek gan spēka, gan zināšanu, lai pasauli glābtu.
— Neticu.
— Bet Dī ir tik varens… — ieteicās Džošs.
— Par Dī man neko neprasiet, neko nezinu teikt.
— Tu biji pie viņa divdesmit gadus, kurš cits viņu pazīst labāk? — Sofija iebilda.
— Magu neviens pa īstam nepazīst. Es viņu mīlēju kā tēvu, kā vecāko brāli. Es viņu dievināju, gribēju viņam līdzināties. — Piepeši no biezo aceņu apakšas izriesās un pāri vaigam lejup noritēja viena vienīga asara. — Un tad viņš mani nodeva un nogalēja manu dēlu.
15. NODAĻA
Katakombās Parīzes dzīlēs doktors Dī gražīgi notrauca putekļus no piedurknes, sakārtoja žaketes atlokus un tauriņu. Uzsitis knipi, viņš uzbūra dzeltenu, kodīgu burbuli, kas planēja acu augstumā. Oda pēc puvušām olām, bet smaka bija tik pierasta, ka Dī to pat nejuta. Bāldzeltenā gaisma apstaroja divas spožu kaulu kolonnas, kam vajadzēja kalpot par durvju aiļu. Tālāk, iekšā, valdīja melna tumsa.
Dī devās apakšzemes kambarī, lai satiktos ar sastindzināto dievu.
Garajā mūžā mags bija pieredzējis sazin cik brīnumu. Neparasto viņš bija iemācījies pieņemt kā parasto, brīnumaino — kā ikdienišķību. Arābu "Tūkstoš un vienas nakts" brīnumi bija izrādījušies īstenība, un Dī bija iznācis cīnīties ar sengrieķu un babiloniešu mītiskajiem briesmoņiem, tāpat viņš bija apceļojis valstības, ko Marko Polo un ibn Batutas ceļinieki skaitījās izzīduši no pirksta. Viņš zināja, ka ķeltu, romiešu, gailu, mongoļu, krievu, vikingu un pat maiju mīti ir kas vairāk par nostāstiem — tie balstās uz faktiem. Grieķu un ēģiptiešu dievi, Amerikas prēriju gari, džungļu totēmi un japāņu svētie reiz tiešām pastāvējuši. Šodien atmiņās saglabājušās tikai mītu un leģendu lauskas, bet Džons Dī zināja, ka reiz viņi visi staigājuši pa zemes virsu. Tie visi piederēja pie Vecajo rases, kas šajā pasaulē valdījuši tūkstošiem gadu.
Viens no Veco varenajiem bija Marss… un pirms nepilnām divdesmit četrām stundām Dī viņu bija ieslodzījis kaula zārkā.
Mags iegāja plašā, zemas velves pārsegtā apaļā kambarī, kas gaismojās dzeltenīgs kā sviests, un pavērās visapkārt. Vietu viņš pārzināja labi, kur tas laiks, tomēr vēl nekad nebija gadījies doties turp tāpēc, ka satiekams Guļošais dievs, un iepriekšējā dienā notikumi bija risinājušies tik strauji, ka nebija izdevības izpētīt kapenes. Viņš nobrauca ar roku gar durvīm, zinātnieka gars ļāva atpazīt materiālu: kolagēnšķiedra un kalcija fosfāts. Sienas bija nevis no akmens, bet no kaula. Dibensienā vīdēja divas iedobes. Tām pa vidu rēgojās divas dziļākas bedrītes, un piepeši viņš atskārta, ko redz un kur atrodas. Viņš raudzījās uz divām acīm un nāsu caurumiem. Kambaris nebija izdobts no vienlaidu kaula, kā Dī bija iedomājies, — viņš stāvēja milzīga galvaskausa iekšpuse. Un tas briesmīgi līdzinājās cilvēka galvaskausam. Mags manīja šermuļus nobirstam pār muguru: lai gan satikt tādus nebija gadījies, bija dzirdēti stāsti par Ēnu valstībām, ko apdzīvo milži cilvēkēdāji. Vēl vakar sienas bija gludas un spožas, šodien virsma bija grubuļaina kā svecei, kas atstāta par daudz tuvu krāsnij. No griestiem kā krējuma konfektes lejup stiepās stingi kaula stalaktīti, milzu burbuļi rēgojās iemūžināti, pušu plīstot, un krāšņos rakstos bija sacietējušas piles un bieza šķidruma tērces.
Telpas vidū stāvēja iegarena taisnstūraina akmens plātne, viscaur nošļakstīta ar tādām kā dzeltena vaska pilēm. Mūžsenā plātne bija pāršķēlusies uz pusēm.
Un plātnes pakājē slējās pelēka skulptūra, ieskauta vēl jo blīvākā dzeltenā apvalkā. Tas bija milzīgs vīrs, četrrāpus, iemūžināts brīdī, kad centies piecelties. Tēls bija karavīrs ietērpā — senlaicīgās metāla un ādas bruņās, kreiso roku pastiepis, pirkstus izpletis, labā roka iegrimusi grīdā līdz pat delnas locītavai. Arī viņš pats bija iegrimis zemē līdz pat jostasvietai. Tēlam uz muguras sastinguši kluknēja divi neradījumi maza bērna augumā, iemūžināti brīdī, kad grasījušies lēkt uz priekšu, atspērušies uz āža kājām. Paši izkāmējuši, kauli un āda, rīkles vaļā, pilnas asiem zobiem, pastieptās ķetnas bruņotas nagu dunčiem.
Savācis apmetņa stērbeles, lai nešļūc pa grīdu, un sarāvis augstāk bikses, Dī pietupās, lai statujas aplūkotu tuvāk. Izskatījās pēc muzeja eksponāta, pēc Mikelandželo vai Bernīni roku darba, un tie, Marsam Atriebējam uz muguras, varēja būt Foboss un Deimoss. Dī novēcināja roku, un virs satīru galvām uzšķīlās planējoša gaismas lode. Tēli bija īstāki par īstiem, līdz vissīkākajai matu šķipsnai, slienu šķieznām uz zoda, un vienam — laikam Fobosam — pat bija aizlauzts nags. Taču vakar te nekādu statuju nebija, visi bija dzīvi un neganti, Marss tika abus rīdījis virsū. Pēc visa spriežot, šausmīgs gals. Satīri barojās no panikas un bailēm… un Dī gadsimtu gaitā bija iemācījies, ka ir daudz kā tāda, no kā vērts bīties. Doma par visu, ko Vecie viņam var nodarīt, mūžam lika kuņģim sarauties saltās bailēs. Fobosam un Deimosam tur būtu ko mieloties mēnešiem.
Pieliecies tuvāk, mags nopētīja bruņcepuri, kas pilnībā sedza Marsa galvu. Zem iedzeltenā sacietējušā kaula karkasa joprojām vīdēja pelēks akmens. Tas vizēja kā granīts, tomēr nebija dabisks akmens. Uz mirkli Dī Tumšā vecā sametās tā kā žēl. Endoras Ragana tika padarījusi viņa auru redzamu, akmenscietu un neiedomājami smagu, Marsu iesprostojot tādā kā akmens slazdā. Kolīdz dievs čaulu rāva nost, aura uzmutuļoja kā lava un nekavējoties sacietēja no jauna. Marss, savulaik joņojis pa visu pasauli un ar sazin cik segvārdiem kā dievs baudījis desmitiem tautu pielūgsmi, jau tūkstošiem gadu bija praktiski paralizēts. Dī neviļus aizdomājās — diez kādu noziegumu Kara dievs pastrādājis, lai Raganu aizvainotu tik smagi, ka viņa to nolēmusi mūžīgai miroņa dzīvei. Droši vien kaut ko tiešām baisu. Tad maga lūpas savilkās smīnā — nāca atskārta. Pastiepis roku, viņš pieklauvēja pie bruņucepures. Klauvējiens kaula kambarī izskanēja dobjš un slāpēts. — Es zinu, ka mani dzirdi, — Dī vienkārši teica. — Domāju, ka nu tavs liktenis piepildīts, — viņš turpināja. — Vispirms Ragana tevi iespundēja paša aurā, un tad es — kaula čaulā.
No Tumšā vecā bruņucepures piepeši gaisā uzvirmoja melnas dūmu grīstes.
— Re, cik labi, — Dī nomurmināja. — Es jau domāju, ka esi pagalam.
Bruņucepures melnajos caurumos iezvērojās sarkani redzokļi. — Mani piebeigt nav nemaz tik viegli. — Marss runāja čērkstoši, ar nenosakāmu akcentu.
Izslējies Dī notrauca neesošus putekļus no ceļgaliem. — Zini, tā teicis ikkatrs Vecais, ko man vajadzējis piebeigt. Bet tavās dzīslās rit asinis. Un nogalināt var visu, kas dzīvs. — Mags smīnā atklāja sīkos zobus. — Jāatzīst gan, ka tu esi ciets rieksts, piebeigt tevi ir grūti, gandrīz neiespējami, tomēr var. Es zinu. Nav pirmā reize. Padomā, vēl nedēļa nav apkārt, kopš noslaktēju Hekati.
Bruņucepures iekšpuse uz brīdi iegailējās koši sarkana, tad gaisma sāka bālēt. Iesprostots granītā un kaulā, Marss nespēja kustēties, taču Dī skaidri juta Vecā skatienu. No bruņucepures mutes atveres augšup vijās melni dūmi, un acu vietās vīdēja divas košsarkanas, gaišziliem lāsumiem izraibinātas lodes. — Vai esi atgriezies, lai paņirgātos?