— Ne gluži. — Dī apstaigāja tēlus, noskatīdams tos no visām pusēm. — Bet, ja reiz esmu te, var jau arī paņirgāties. — Viņš pārvilka plaukstas pār Vecā plecu un juta savu auru uzsprikstījam — cauri miesai izšāvās enerģijas lādiņš. Lai cik cieši Marss bija iespundēts akmens un kaula čaulā, viņa aura joprojām bija spēcīga.
— Kad tikšu laukā, — Marss noducināja, — un tikšu — par to vari būt drošs, — tev ķeršos klāt pirmajam. Uzmeklēšu, pirms vēl sākšu skaidrot, kur tagad Endoras Ragana, un mana atriebība būs briesmīga.
— Ai, cik bailīgi, — Dī sarkastiski atsaucās. — Ragana tevi akmenī turējusi tūkstošiem gadu. To lāstu tev nav izdevies nokratīt. Un tu zini — ja kaut kas notiks ar Raganu, lāsts aizies viņai līdzi kapā, tā ka akmens sprostā paliksi mūžīgi mūžos. — Mags pagājās, lai nostātos iepretim Vecajam. — Varbūt man parūpēties, lai Ragana ir pagalam? Tad tu mūžam netiksi brīvs.
Bruņucepurē kaut kas iešņācās un iegārdzās, un tikai pēc laba brīža mags aptvēra, ka Vecais smejas. — Tu! Nogalēsi Raganu? Mani dēvēja par Kara dievu, un mans spēks bija briesmīgs. Ar visu to es nespēju viņu nogalēt. Kolīdz nostāsies pret Raganu, viņa nodarīs sazin ko, turklāt droši, ka mocīsies vismaz tūkstoš gadu. Reiz viņa veselu romiešu leģionu pataisīja par sīkiem pintiķīšiem, ko savēra sudraba stieplē, lai pašai iznāk kaklarota. Un tie visi bija un palika dzīvi gadsimtiem ilgi. — Vecais atkal šņirkstoši nosmējās. — Viņa mēdza kolekcionēt dzintara papīrpreses, un ikkatrā iesprostoja kādu, kas nebija kaut ko izdarījis viņai pa prātam. Tad nu — aiziet! Klūpi virsū Raganai! nešaubos — tevis dēļ viņa izgudros kaut ko īpašu.
Dī pieliecās tuvāk Vecā galvai. Pietupies viņš savija pirkstus un cieši ielūkojās akmens bruņucepures dūmojošajās dzīlēs. Pretim vērās divi košsarkani punktiņi. Novēcinājis roku, mags sev virs galvas uzbūra zeltainas gaismas lodi. Dī cerēja, ka spilgtā gaisma
Marsu apžilbinās, taču sarkanie redzokļi zvēroja kā zvērojuši. Mags aizbūra gaismas lodi līdz kambara griestiem, un tur tā apdzisa rāmāka, telpai liekot tīties sarkanbrūnā puskrēslā. — Nāku ar piedāvājumu, — Dī ierunājās pēc krietna klusuma brīža.
— Tu man neko nevari piedāvāt.
— Ir viena lieta, — Dī droši teica.
— Pats esi nācis, vai tevi sūtījuši tie, kam tu kalpo? — Marss noprasīja.
— Neviens nezina, ka esmu te.
— Arī itālis ne?
Dī paraustīja plecus. — Varbūt nojauš, bet viņš te neko nevar iesākt. — Apklusis viņš nogaidīja. Dī stipri paļāvās uz pauzēm. Pieredze liecināja, ka cilvēki bieži vien runā tikai tāpēc, lai aizpildītu klusuma brīžus.
— Ko tu gribi? — Marss neizturēja.
Mags pielieca galvu, lai noslēptu smaidu. Kolīdz bija izskanējis šis jautājums, bija skaidrs, ka Vecais darīs visu, ko vajag. Anglis vienmēr bija lepojies ar savu izdomu — tieši šī spēja viņu bija padarījusi par vienu no pasaulē atzītākajiem magiem un nekromantiem, taču pat tāds nespēja iedomāties, ko, nozīmē akmens čaulā pavadīti gadsimti. Iepriekšējā dienā, kad Kara dievs lūdzās, lai Sofija salauž lāstu, viņš Marsa balsī bija sadzirdējis izmisumu, un tas prātā uzšķīla kādu domu.
— Tu zini, ka turu vārdu, — Dī iesāka.
Marss klusēja.
— Nūjā, esmu melojis, krāpies, zadzis un nogalinājis, bet tikai ar vienu domu — lai Vecie atgriežas zemes virsū.
— Mērķis attaisno līdzekļus, — Marss īgni novilka.
— Tieši tā. Un tu zini — ja reiz tev došu vārdu, ja zvērēšu, es solīto pildīšu. Vakar tu teici, ka skaidri redzi, kas man prātā.
— Es zinu, ka, par spīti visiem taviem trūkumiem — vai varbūt pat pateicoties tiem —, tu esi godavīrs, kaut gods te izprotams visai specifiskā nozīmē, — Marss atteica. — Tāpēc — jā, ticēšu tev uz vārda.
Dī spēji pieslējās kājās un pagājās aiz statujas, tā ka Marsam palika apslēpts viņa uzvarošais smīns. — Endoras Ragana lāstu no tevis nemūžam nenoņems, vai ne?
Marss Atriebējs ilgi klusēja, bet Dī pat negrasījās iejaukties. Viņš gribēja, lai Vecais, kā nākas, apdomā to, kas teikts; lai atzīst, ka akmens čaulā viņam lemts mocīties līdz laika galam.
— Jā, — dievs beidzot nosēca. — Nenoņems vis.
— Varbūt kādudien es dabūšu zināt, par ko tev tāda sodība?
— Varbūt. Bet ne no manis.
— Tātad esi sprostā… bet varbūt ne.
— Ko tu ar to domā?
Dī ņēmās pulksteņrādītāja virzienā riņķot ap sastindzināto Veco. Klāstīdams savu ieceri, viņš runāja klusi un apvaldīti. — Vakardien tu atmodināji Džošu, saules dvīni. Tu viņam pieskāries — esi ar viņu saistīts.
— Jā, saikne ir, — Marss piekrita.
— Ragana pieskārusies mēness dvīnei, devusi viņai Gaisa maģiju un pielādējusi pilnu ar savām zināšanām, — Dī turpināja. — Vakar tu teici, ka meitene noteikti zina, kā atbrīvot tevi no lāsta.
— Un viņa teica — jā, — Marss nočukstēja.
Uzplājis statujai pa plecu, Dī pietupās. Kambarī iesprakšķējās statiskā elektrība. — Un viņa liedzās to darīt! Bet vai viņa liegsies arī tad, ja uz kārts būs likta viņas brāļa — nē, pag, vēl jo labāk — viņas vecāku dzīvība? Liegsies? Varētu liegties?
Dūmi, kas cēlās no Vecā bruņucepures sejsega, vērtās balti, tad melnpelēki. — Viņa zināja, kas es esmu, kāds esmu, ko esmu darījis, uz ko esmu spējīgs, tomēr nāca, lai izglābtu brāli, — Marss vārdus pār lūpām vēla ļoti gausi. — Man šķiet, viņa darīs visu, lai glābtu savu brāli un ģimeni.
— Tad klausies manu zvērestu, — Dī runāja tālāk. — Sameklē to puiku, un es zvēru, ka atvedīšu pie tevis gan meiteni, gan viņas brāli, gan vecākus. Kolīdz viņa sapratīs, ka tiem citiem draud nāve, tavs lāsts kritīs — to es garantēju.
16. NODAĻA
No ārpuses dubļu klajumā ietupusī metāla baraka izskatījās sagrabējusi un noplukuši, bet, gluži kā viss šajā lūžņu novietnē, tas izrādījās tikai māns. Iekšā viss bija kārtībā, tur valdīja nevainojama spodrība. Vienā telpas galā bija virtuve un ēdamgalds: turpat blakus — izlietne, ledusskapis un plīts. Pa vidu — garš galds ar datoru un diviem monitoriem, bet barakas otrā galā — liels platekrāna televizors un divi ādas dīvāni. Trijos metāliskos statīvos grēdojās desmitiem DVD.
Kolīdz dvīņi nopakaļ Šekspīram iegāja būdā, acumirklī bija skaidrs, ka tur iet vaļā strīdiņš. Fleimels un Palamēds stāvēja katrs savā virtuves koka galdiņa galā, bruņinieks'— sakrustojis rokas pār masīvajām krūtīm, Fleimels — sažņaudzis dūres. Abu auras jaucās un virmoja, sitās nāsīs.
— Man šķiet, labāk pagaidiet laukā, — Nikolass klusu noteica, pametis skatu uz Džošu un Sofiju, tad — uz bruņinieku. — Vēl mirklīti.
Sofija jau spēra soli uz durvīm, bet Džošs parāva māsu atpakaļ. — Nē. Es domāju, pagaidīsim tepat, — viņš noskaldīja. Džošs pa^ skatījās uz Palamēdu, tad uz alķīmiķi. — Ja jums kas sakāms, sakiet tā, lai dzirdam. Galu galā, runa ir par mums, vai ne? — Viņš pašķielēja uz māsu. — Mēs taču esam… kā tur bija? — viņš noprasīja.
— Katalizators, — māsa nāca talkā.
Džošs pamāja. — Katalizators, — viņš atkārtoja, kaut bija domājis gluži citu vārdu. Aplaidis skatu visapkārt, viņš ciešāk nopētīja datoru, tad paskatījās uz māsu. — Neciešu, ka pieaugušie sūta tevi laukā no istabas, kad runā tieši par tevi. Kā tu?