Sofija bija vienisprātis. — Man riebjas.
— Mēs jau ne par jums, — Fleimels nobēra. — Taisnību sakot, ar jums tam nav nekāda sakara. Runa ir par vienu līdz galam nenokārtotu lietu — man ar misteru Šekspīru.
— Acumirklī, — Džošs paspēra soli uz priekšu, visiem spēkiem pūlēdamies, lai balss būtu bezkaislīga un netrīsētu, — mums ir sakars ar visu, kas notiek. — Viņš ielūkojās alķīmiķim acīs. — Tu mūs gandrīz esi iegrūdis nāvē. Esi pārvērtis mūsu dzīvi neatgr… neatgredzen…
— Neatgriezeniski, — Sofija teica.
— Neatgriezeniski, — Džošs atkārtoja. — Un, ja jums abiem ir problēma, tā ir mūsu problēma, un mums to vajag zināt.
Uzlikusi plaukstu brālim uz pleca, Sofija to iedrošinoši saspieda.
Palamēds smaidā nozibināja baltos zobus. — Puikam ir dūša. Tas man patīk.
Nikolasa seja līdzinājās bezkaislīgai maskai, bet blāvās acis pretim vērās apmākušās. Uz pieres pulsēja dzīsliņa. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš pamāja uz Palamēda pusi. — Ja reiz gribat zināt, ar saracēņu bruņinieku mēs nestrīdamies. — Viņš tikko jaušami norādīja uz mazo vīreli nospeķotajā kombinezonā, kas pašlaik no ledusskapja vilka laukā augļu pakas. — Man ir domstarpības ar to tur. Smagas.
Šekspīrs nelikās zinis. — Ēdīsiet? — viņš noprasīja dvīņiem.
— Gaļu negribat, to es zinu, bet mums ir lērums augļu — svaigi, šārīta. Un Palamēds Bilingsgeitas zivju tirgū šo to labu iepircis. — Pāris augļu pakas iesviedis izlietnē, viņš atgrieza vaļā krānus uz pilnu klapi. Metāla izlietne iedārdējās.
— Tikai augļus, — Sofija bilda.
Palamēds uzlūkoja dvīņus. — Tam strīdiņam ar jums nav nekāda sakara, — viņš sacīja. — Runa ir par sazin cik gadsimtu seniem notikumiem. Bet — jā, piekrītu, ka uz jums tas var radīt iespaidu. Tāpat kā uz mums visiem. — Viņš paskatījās uz alķīmiķi.
— Ja mums jācīnās par izdzīvošanu, tad mums — visiem — jānoliek malā vecie kašķi, viss, kas iesīkstējis. Lai kā, — viņš nodārdināja, — es teiktu, ka par visu parunāsim, kad būsim paēduši.
— Vienu otru atbildi gribētos tūliņ, — Džošs iebilda. — Vairs nevar ciest, ka pret mums izturas kā pret bērniem.
Bruņinieks paklanījies uzlūkoja alķīmiķi. — Viņiem ir tiesības šo to zināt.
Nikolass Fleimels saberzēja seju. Zem acīm vīdēja iezilgani maisiņi, rievas pierē grauzās vēl dziļākas. Sofija pamanīja sīkus plankumus alķīmiķim uz plaukstu virspuses. Nikolass tika teicis, ka novecošot ik dienu par gadu, bet nupat viņš izskatījās, mazākais, gadus desmit vecāks nekā pirms nedēļas. — I'irms turpinām, — viņš teica, noguruma dēļ ar vēl jo izteiktāku franču akcentu, — man jāatzīst, ka nejūtos sevišķi omulīgi, kad jārunājas tā tur… — paslējis galvu, viņš norādīja uz Šekspīru, — tā cilvēka klātbūtnē.
— Bet kāpēc? — Sofija pikti noprasīja. — Pavilkuši tuvāk koka krēslu, viņa atslīga sēdus. Džošs apsēdās krēslā viņai blakus. Pēc kāda brīža apsēdās arī bruņinieks. Stāvus palika tikai alķīmiķis un bards.
— Viņš nodeva mūs ar Pereneli, — Fleimels izspēra. — Viņš mūs pārdeva Dī.
Dvīņi atskatījās uz bardu: tas uz šķīvja kārtoja vīnogas, ābolus, bumbierus un ķiršus. — Tiktāl taisnība, — viņš teica.
— Viņa dēļ Perenele tika savainota un gandrīz zaudēja dzīvību, — alķīmiķis izgrūda. Dvīņi vēlreiz uzlūkoja bardu. Tas pamāja. — Jā, 1576. gadā, — Šekspīrs klusu ierunājās, gaišzilās acis aiz briļļu stikliem bija asaru pilnas.
Džošs pārsteigts saslējās. — Jūs nīstaties par to, kas noticis pirms vairāk nekā četrsimt gadiem? — Tam bija grūti noticēt.
Šekspīrs apcirtās, lai uzrunātu tieši Sofiju un Džošu. — Man bija tikai divpadsmit gadu, biju jaunāks nekā jūs tagad. — Lūpas kustējās, atklādamas sadzeltējušos zobus. — Es kļūdījos — smagi kļūdījos, un par to esmu maksājis simtiem gadu. — Viņš pašķielēja uz Fleimelu. — Biju alķīmiķa māceklis. Viņam Stretfordā, kur uzaugu, piederēja mazs grāmatveikaliņš.
Džošs paskatījās uz Nikolasu.
— Labi viņš pret mani neizturējās.
Fleimels pacirta uz augšu zodu un grasījās spert pretim, bet Šekspīrs turpināja:
— Nebiju nekāds lauķis, biju gājis Karaļa jaunskolā, mācēju lasīt un rakstīt angliski, latīniski un grieķiski. Jau tajos gados zināju, ka gribu būt rakstnieks, un izprasīju tēvam, lai tas man pagādā vietu mistera Fleminga grāmatveikalā. — Tagad Šekspīrs vērās tieši uz alķīmiķi, viņa valoda un izruna mainījās, runa izklausījās oficiāla, gandrīz senlaicīga. — Gribēju lasīt un mācīties, un rakstīt, bet misters Flemings man lika slaucīt grīdas, kalpot par ziņnesi, iznēsāt pakas pa pilsētu.
Alķīmiķis vēlreiz pavēra muti, bet tūliņ to aizcirta un neteica neko.
— Un tad Stretfordā uzradās doktors Dī. Ja kas, viņš tolaik jau bija slavens. Bija kalpojis divām karalienēm — Marijai un Elizabetei, tomēr palicis ar galvu uz pleciem, kas tajos laikos bija pielīdzināms īstam varoņdarbam. Elizabetei viņš bija tuvāks — klīda runas, ka viņš pat izraudzījies Elizabetes kronēšanas dienu. Un visi zināja, ka Dī ir lielākā bibliotēka visā Anglijā, — Šekspīrs turpināja, — tad nu, gluži dabiski, viņš ieradās arī Flemingu grāmatveikalā. Brīnumainā kārtā Flemingu, kas reti izgāja laukā un pilsētā vispār neparādījās, todien nebija mājās. Par galveno bija atstāts viens no palīgiem, tāds zirgaģīmis, kura vārdu nekādi nevaru atcerēties.
— Sebastians, — Fleimels klusu bilda.
Šekspīra miklās acis pagriezās uz alķīmiķa pusi, tad viņš pamāja. — Ak jā, Sebastians. Bet par viņu Dī nelikās zinis. Viņš sāka sarunu ar mani — vispirms angliski, tad latīniski, tad grieķiski. Prasīja, lai iesaku kādu grāmatu, un es piedāvāju Ovīdija "Mēdeju", ko viņš nopirka. Tad vaicāja, vai man te patīkot. — Šekspīrs cieši vērās uz Fleimelu. — Teicu — nē. Un Dī man piedāvāja kļūt par viņa mācekli. Kad tev piedāvā izvēlēties — būt par izsūtāmo un apkopēju grāmatveikalā vai arī par angļu varasvīra mācekli…
Džošs pamāja. Viņš pats skaidri zināja, ko būtu izvēlējies.
— Tad nu kļuvu par Dī mācekli. Varbūt pat vairāk — sāku just, ka esmu viņam dēla vietā. Vienu nevar noliegt — tieši viņš mani padarīja par to, kas esmu.
Sofija apjukusi paliecās pāri galdam. — Tas ir kā — padarīja par to, kas tu esi?
Šekspīra acīs iegūla skumjas. — Dī manī kaut ko saredzēja — kari pēc sensācijām, pēc dēkām — un piedāvāja man tādu apmāčību un izglītību, kādu Flemingi — Fleimeli — nedz piedāvāja, nedz būtu varējuši piedāvāt. Mags man parādīja brīnumus — vārda tiešā nozīmē. Aizveda mani uz neapjaustām pasaulēm, sabaroja manu iztēli, ļāva pētīt savu brīnišķo bibliotēku, kālab varēju iemantot valodu, kādā redzētās pasaules aprakstāmas. Pateicoties doktoram Džonam Dī, es kļuvu par rakstnieku Viljamu Šekspīru.
— Tu izlaidi to vietu, kurā viņš lika tev nakts aizsegā ielavīties mūsu mājā un nozagt Grāmatu, — salti piezīmēja Nikolass Fleimels. — Un, kad tev neveicās, viņš apsūdzēja mūs par spiegošanu Spānijas labā. Piecdesmit karalienes gvardu ielenca grāmatveikalu un iebruka bez kāda brīdinājuma. Sebastianu ievainoja, Perenele dabūja plecā musketes lodi un gandrīz nomira.