— Ko nu? — iesaucās Džošs.
— Nav ne jausmas, — Fleimels drūmi novilka. Priekšā bija garš, taisns ielas posms. — Bet, ja paliksim, kur esam, cauri būs. Vismaz ar mani. — Viņš nozibināja zobus mākslotā smaidā. — Jūs abus Dī grib dabūt rokā dzīvus, uz to es varu derēt. — Fleimels aplaida skatu visriņķī, tad, kreisajā pusē pamanījis sānieliņu, šāvās turp. — Aiziet! Mēģināsim nomukt.
— Kaut Skatija būtu šeit, — Džošs, nomurmināja, beidzot
atskārtis, cik daudz var zaudēt. — Viņa gan uzkurtu pirti, ka tik turies.
Šaurā ieliņa bija sausa. Gar vienu malu rindojās zilas, zaļas un brūnas plastmasas atkritumu tvertnes, gar otru grēdojās saplākšņa atlieku un melnu atkritumu maisu kaudzes. Smaka — atbaidoša, uz viena maisa tupēja pinkās ieaugusi kaķene, metodiski skrāpējot plastmasas iepakojumu. Kad Fleimels ar dvīņiem skrēja garām, kaķene ne acu nepacēla, tomēr pēc mirkļa, kad sānieliņā ienira trīs kapuces, kaķe uzmeta kūkumu, pinkas saslēja gaisā un aizspruka sazin kur kā izšauta lode.
— Tu zini, kur mēs tagad… — Džošs ieprasījās, kad viņi joza gar durvīm, kas rindojās kreisajā pusē, acīmredzot lielās ielas iestāžu sētaspuses ieejām.
— Nav ne jausmas, — Fleiemels atzinās. — Bet tagad galvenais — atrauties no kapucēm.
Sofija atskatījās. — Neredzu, — viņa pavēstīja. — Varbūt tiešām esam atrāvušies. — Cieši sekodama Nikolasam, kas cirtās ap stūri, viņa spēji apstājās, jo tikpat pēkšņi bija apstājies arī alķīmiķis.
Ap stūri apcirtās arī Džošs, abiem teju paskriedams garām.
— Nestāviet uz vietas! — viņš izelsa, abus apsteigdams. Un tad saprata, kāpēc Sofija ar Nikolasu apstājušies: sānieliņas galā slējās ķieģeļu mūris, kam gar augšpusi vērpās vadu mudžeklis.
Alķīmiķis apsviedās un piespieda pirkstu lūpām. — Ne skaņas. Varbūt aizskries garām… — Lejā cirtās aukstas lietus šaltis, līdzi nesdamas specifisko puvekļu smaku. — Bet diez vai, — viņš piebilda, kad trīs Genii Cucullati klusi ievicoja sānieliņā. Nikolass aizstājās dvīņiem priekšā, bet tie nekavējoties novietojās viņam līdzās. Sofija instinktīvi iekārtojās labajā pusē, Džošs — pa kreisi.
— Nejaucieties, — norīkoja Fleimels.
— Nekā nebija, — Džošs atsaucās.
— Mēs ko — noskatīsimies, kā tu ar tiem trim ņemies viens pats? — Sofija piebalsoja.
Kapuces pagausināja soli, tad izretinājās ielas platumā un apstājās. Viņi stāvēja nedabiski stingi, sejām slēpjoties zem kapucēm.
— Ko gaidām? — Džošs nomurmināja gandrīz čukstus. Tie Iris savādi stāvēja, savādi izturējās: kā dzīvnieki. Reiz bija redzēta
National Geograpliic filma — aligators gaida, kad briedis peldēs upei pāri. Ari aligators nekustējās itin nemaz, līdz brīdim, kad šāvās uzbrukumā.
Pēkšņi klusajā sānielā nokrakšķēja itin kā lūstošs koks, un tūliņ nostirkšķēja plīstošs audums.
— Viņi pārtop, — Sofija noelsās.
Muskuji zem zaļajām jakām saspringa un uzblīda, muguras izliecās, galvas izbīdījās uz priekšu, izstiepās rokas, un pirkstus, kas izlīda no pārlieku garajām piedurknēm, tagad klāja bieza vilna un rotāja līki, melni nagi.
— Vilki? — Džošs nedroši minēja.
— Drīzāk lāči, — Nikolass klusu atsaucās, piemiegtām acīm nopētīdams sānielu. — Un vēl jo drīzāk — vilkači, — viņš piebilda, un gaisā uzvēdīja tikko jaušama vaniļas smarža.
— Un mums par to nekas, — Sofija paziņoja, piepeši izslējusies augumā lielāka. Paslējusi labo roku, viņa kreiso īkšķi iespieda labajā delnā iededzinātajā zelta aplī.
— Nē! — Nikolass noskaldīja, paraudams viņas roku nostāk. — Vai es neteicu? Šajā pilsētā spējas nedrīkst likt lietā! Jūsu auras pazīs kurš katrs!
Sofija sašutumā nošūpoja galvu. — Es taču zinu, — viņa atcirta. Tad balss ietrīsējās. — Es zinu, ko viņi dara. Tad ko — stāvēsim un noskatīsimies, kā viņi tevi aprij? Es taču varu — samalšu viņus miltos. — Dusmas acumirklī pārvērtās aizrautībā, un viņa pasmaidīja. Spoži zilās acis uz mirkli iemirdzējās sudrabā, un Sofijas vaigs iesvēlās cieti apņēmīgs, ne gluži kā piecpadsmitgadīgai meitenei.
Arī alķīmiķis smaidīja, taču drūmi. — Var jau. Bet šaubos, vai jūdzi tālāk mums virsū nebruks vēl kas daudz briesmīgāks. Tev nav ne jausmas, kas te staigā pa ielām, Sofij. Ļauj man, — viņš paģērēja. — Es arī varu.
— Viņi tūliņ bruks virsū, — Džošs iestarpināja, jo redzēja kapuces pārkārtojamies uzbrukumam, pats neapjauzdams, kā tas viņam zināms. — Ja gribat kaut ko darīt, vairs nedrīkst kavēties.
Genii Ciicullati bija izretinājušies, novietojoties iepretim Fleimelam un dvīņiem. Visi trīs bija uzmetuši kupri, platie pleci, krūteža un bicepsi jakas vai pušu plēsa. No kapuču pustumsas pretim gailēja zilimelni redzokļi un asi zobi, un cits ar citu viņi sazinājās ar smilkstiem un rūcieniem.
Nikolass atrofija ādas jakas piedurknes; labās rokas delnas locītavu rotāja vienlaidu sudraba aproce un divas padilušas daudzkrāsu draudzības apsaitēs. Vienu pārrāvis, viņš to saberzēja plaukstās, pielika pie lūpām un uzpūta dvašu.
Sofija un Džošs noskatījās, kā Nikolass nomet kunkulīti kapucēm pie kājām. Tas iekrita dubļu plančkā, kas skalojās līdzās prāvākajam no kapucēm, un dvīņi samiedzās, gaidīdami sprādzienu. Nagiem skrāpējoties pret asfaltu, arī kapuces atkāpās.
Bet nekas nenotika.
Prāvākais kapucē laikam tā kā sasmējās.
— Mums taču jācīnās, — apņēmīgi teica Džošs, lai arī satriekts par alķīmiķa neveiksmi. Viņš taču bija redzējis Fleimelu triecam šķīstas enerģijas strēles, izaudzējam mežu no koka grīdas, tā ka joprojām loloja cerības uz ko nebūt lielisku. Pavēries uz māsu, viņš noprata, ka tā ir tādās pašās domās, ja Fleimels novecoja un novārga, viņa spējas gāja mazumā. Neuzkrītoši pametis ar galvu un sagaidījis atbildes mājienu no Sofijas, viņš redzēja māsu izstaipām pirkstus. — Nikolas, tu redzēji, ko mēs izdarījām ar gargujām, — Džošs turpināja, par saviem un māsas spēkiem gluži drošs. — Mēs ar Sofiju varam stāties pretim jebkuram… un jebkam…
— Robeža, kas šķir pašpārliecību no iedomības, ir ļoti trausla, Džoš, — Fleimels klusi bilda. — Un vēl jo trauslāka ir tā, kas šķir iedomību no muļķības. Sofij, — viņš piebilda, uz Sofiju pat neskatīdamies, — ja tu liksi lietā savas spējas, mēs visi būsim pagalam.
Džošs nogrozīja galvu. Fleimela vārgulība viņam riebās. Atkāpies no večuka, viņš nocēla no pleciem mugursomu un atrāva to vaļā. Tur, citstarp, bija iestūķēts bieza kartona futrālis, kur parasti ievietojami plakāti vai kartes. Norāvis plastikāta vāciņu, Džošs iebāza futrālī roku, sataustīja to, kas tur bija ievīstīts burbuļplēvē, un izvilka laukā.
— Nikolas… — Sofija ieteicās.
— Pacieties, — Fleimels atčukstēja, — pacieties…
Prāvākais no kapucēm nometās četrrāpus un metās uz priekšu,
garajiem, saskretušajiem nagiem skrapšķot pret trotuāru. — Tu man esi apsolīts, — zvērs sauca neparasti smalkā balsī — izklausījās gandrīz pēc bērna.
— Dī ir gaužām dāsns, — Fleimels rāmi atsaucās. — Kaut man jābrīnās, ka Gcnii Cucullati izkalpojas cilvēkiem.
Kapuce, nagus skrapstinādams, piespērās soli tuvāk. — Dī nav parasts cilvēks. Nemirstīgais mags ir bīstams, bet viņu aizsargā saimnieks, kas ir vēl jo bīstamāks.
— Varbūt tev der bīties no manis. — Fleimels pasmīnēja. — Es esmu gados vecāks par Dī, un man nav saimnieka, jo pēc tāda nav bijis vajadzības!