Un tūdaļ abos monitoros attēls noraustījās. Nākamajā mirklī visi trīs vērās uz Pereneli Fleimelu.
19. NODAĻA
Nebūtu Aijalas, Perenele tik un tā būtu metusies lejā — uz piparmētru smaržas pusi. Tik svaigā un spirgtā smarža pāršalca gan grausta, gan jūras sāļo dvaku. Alkatrazā tagad oda citādi — pēc nezvēriem, kas drūzmējās pagrabos.
De Aijala apstājās pie kameras un palidoja nostāk. Durvis aizauda milzīgs, biezs zirnekļtīkls. Vizošajā tīmeklī trīsēja ūdens piles. Te piparmētras jautās visspēcīgāk.
— Nikolas? — Perenele mulsi iesaucās. Tā nepārprotami bija vīra pazīstamā, brīnišķā smarža… Bet šeit? Viņa raudzīja ieskatīties viņpus tīmeklim, kameras tumsā. — Nikolas? — viņa iečukstējās vēlreiz.
Pēkšņi visas piles tīmeklī ievizējās un saplūda kopā. Tīmeklis uz mirkli vērtās lielā spogulī, kurā viņa vērās pati uz sevi, tad tas satumsa un apdzisa, tā ka saredzams kļuva paša tīkla raksts. Ikkatru smalko pavedienu pāršalca zaļa spriksts, un viņa skaidri dzirdēja Nikolasu sakām: — Viņa allaž teikusi, ka aprocē ielikusi daļu no sevis. — Tūdaļ tīmeklis atkal vizēdams atdzīvojās, un pretim vērās trīs pārsteigtas sejas.
— Nikolas! — Perenele aizgrābti izčukstēja, ar varu valdīdamās, lai aura neuzliesmo. Neiespējami, bet tāda nu bija pasaule, kurā jādzīvo. Instinkts teica priekšā, ka tā ir zīlniecība, ka šķidrums zirnekļa tīmeklī tiek izmantots kā ekrāns… Un zināja arī to, ka vīrs neko tādu neprot, kas neko tādu nav mācējis. Tomēr Nikolass viņu pārsteidza neba pirmoreiz, lai gan precējušies viņi bija jau vairāk nekā sešsimt gadu.
— Nikolas, — viņa izdvesa. — Tu!
— Perenele! Ak, Perenele!
Nikolasa balss bija tik pārlaimīga, k.i viņai aizrāvās elpa. Burve norija asaras un tad pievērsās vīram ar kritisku skatu. Rievas pierē dziļākas, jaunas iegūlušas ap acīm un degunu, zem acīm zilgani maisiņi, mati nosirmojuši, bet tas nekas — galvenais, ka dzīvs. Pakrūtē kaut kas notrīsēja un aprima. Sfinksa teica — NikoIasam beigas, Morigana kladzināja, ka Nidhjegs ārdās pa Parīzi. Par Nikolasu un visu, kas viņam draud, bija gandrīz bail domāt. Bet te nu viņš bija — nepārprotami novecojis, neapšaubāmi pārguris, toties dzīvāks par dzīvu!
Re, Nikolasam aiz muguras tas puika. Džošs. Arī saguris. Piere notraipīta, mati sapinkāti, bet citādi nekad. No Sofijas nebija ne miņas. Savaldīgi viņa pavērās uz vīreli līdzās Nikolasam. It kā kaut kur redzēts.
— Es ilgojos pēc tevis, — teica Nikolass. Pacēlis labo plaukstu, viņš izpleta pirkstus. Pasaules otrā malā Perenele neapzināti darīja tāpat, it kā abu plaukstas varētu saskarties. Viņa uzmanījās, lai nepieskartos tīmeklim, jo bija skaidrs, ka tālab sakari varētu pārtrūkt.
— Tev nekas nekaiš? — Nikolasa balss atvēdīja kā čuksts, un viņa seja noraustījās, tīmeklim nokustoties caurvējā — gaiteņa viņā galā durvis bija vaļā.
— Nē, nekas, esmu sveika un vesela, — viņa atsaucās.
— Ātri, Perij, nav laika. Kur tu esi?
— Necik tālu no mājām. Alkatrazā. Un tu?
— Laikam tālāk, lai cik žēl. Londonā.
— Londonā! Morigana teica — tu esot Parīzē.
Nikolass pasmaidīja. — Jā, bet tas bija vakar. Šodien esam Londonā, bet ne uz ilgu laiku, jo es gribētu tikt projām, cik drīz vien iespējams. Vai vari tikt projām no salas?
— Diemžēl ne. — Burve skumji pasmaidīja. — Sala ir Dī īpašums. Pa cietuma gaiteņiem klīst sfinksa, kamerās čum un mudž briesmoņi, jūru sargā nereīdas.
— Turies: es nākšu tev palīgā, — Nikolass apņēmīgi izspēra.
Perenele pamāja. Nebija ne mazāko šaubu, ka alķīmiķis centīsies viņu glābt. Vai ieradīsies laikus — tas jau bija cits jautājums. — Zinu. — Abi kopā bija nodzīvojuši tik ilgi, turklāt lielāko daļu pēdējo simt gadu tik salīdzinoši omulīgi un nost no visu acīm, tik maz dabūjuši cīnīties ar Vecajiem vai Nākamo paaudzi, ka bija jau aizmirsies, ko visu vīrs zina un prot. — Tev ir kaut kas padomā?
— Parīzē dabūju mūsu veco ceļu karti. — Viņa acis blēdīgi iemirdzējās. — No Solsberijas līdzenuma varam tikt pa tiešo uz Tamalpaisu. Turp dosimies, kolīdz… — Viņš aprāvās.
Perenele manīja, ka viņš vilcinās, un uzvilnīja arī satraukums.
— Kad? Kas tev padomā, Nikolas?
— Vispirms man šis tas jānokārto Londonā, — viņš teica.
— Gribu, lai bērni ar vienu otru satiekas.
Perenelei tūdaļ prātā iešāvās sazin cik vārdu, neviens nebija no labajiem. — Ar ko?
— Ar Gilgamešu. — Perenele pavēra muti, lai ko iebilstu, bet vīrs pretim vērās ar pārlieku akmenscietu skatu. Nikolasa acis iezibsnījās, un viņš tikko jaušami pameta ar galvu uz Džoša pusi.
— Gribu, lai viņš iemāca bērniem Ūdens maģiju.
— Gilgamešs, — viņa nodvesās. — Tas ķēniņš. — Izmocījusi smaidu, viņa piebilda: — Pasveicini no manis.
— Pasveicināšu. — Fleimels pamāja. — Esmu pārliecināts, ka viņš tevi nav aizmirsis. Un ceru, ka parādīs mums ceļu uz mājām, — alķīmiķis piebilda.
— Izstāsti ātri, Nikolas: vai viss labi? Vai bērni sveiki un veseli?
— Jā, dvīņi ir pie manis, — Nikolass atbildēja. — Abi atmodināti, Sofija dabūjusi gan Gaisa, gan Uguns maģiju. Džošs gan pagaidām neko nav dabūjis.
Kamēr vīrs runāja, Perenele vēroja Džošu. Lai cik raustīga bija bilde, viņa ne tik daudz redzēja, kā samanīja, cik viņš vīlies.
— Man tik daudz tev stāstāms, — Fleimels nerimās.
— Pats par sevi. Bet. Nikolas, nekļūsti nepieklājīgs, — Perenele viņam aizrādīja. — Neesi mani iepazīstinājis ar… — Pirms vārdi izskrēja pār lūpām, viņa atskārta. — Šekspīra jaunskungs?
Vīrelis, kas sēdēja līdzās Fleimelam, paklanījās, cik zemu vien spēdams. — Jūsu padevīgs kalps, kundze.
Perenele cieta klusu. Iesmeldzās plecs, kur pēc Šekspīra nodevības bija trāpījusi lode, tomēr, pretstatā Nikolasam, viņa uz zēnu nekad nebija turējusi ļaunu prātu. Jo labi zināja, cik labi Dī māk pierunāt visus uz visu ko. Visbeidzot viņa piešķieba galvu. — Vila jaunskungs? Labi izskatāties.
— Paldies, kundze. Pirms gadiem četrsimt es jums par godu sarakstīju šīs rindas: "Nedz vītums skar to gadu gaitā, nedz vienums kāds tik daudzveidīgai lemts," un šķiet, joprojām nav melots. Jūs esat tikpat skaista kā vienmēr. — Šekspīrs ievilka dziļu, trīsošu elpu. — Esmu jums, kundze, atvainošanos parādā. Manis dēļ gandrīz tikāt nogalēta. Es kļūdījos.
— Tu nostājies neīstajā pusē, Vil.
— Zinu, kundze. — Skumjas nemirstīgā balsī izskanēja gandrīz sataustāmas.
— Bet kļūdu tu nepieļāvi. Skaidrs, ka kļūdījies tu būtu, ja būtu neīstajā pusē palicis! — viņa nočivināja.
Bards pasmaidījis mēmā pateicībā pielieca galvu.
— Perij, es nepatiesi turēju aizdomās misteru Šekspīru. Viņš nav magam draugs. — Nikolass novēcināja roku. — Un viņš mums palīdzēja sazināties.
Perenele paklanījās. — Paldies, Vil. Pat nezinu, kā lai pateicos, ka redzu Nikolasu sveiku un veselu.
Šekspīram vaigos sakāpa asinis, piesarka pat viņa plikais galvvidus. — Man ir tas gods, kundze.