— Es gan nedomāju… — Džošs iesāka.
— Tu jau nekad nedomā, — Sofija iejaucās, saspiezdama brāļa roku.
— Tu rīkojies, — Fleimels piebilda. — Un ar to pietika. Nāciet, lai tiekam projām, pirms kāds viņus atrod.
— Vai tad viņi nav pagalam? — apvaicājās Sofija, kāpdama kapucēm apkārt.
Džošs steigšus ietina Klarentu burbuļplēvē un iebāza atpakaļ kartona futrālī, tad iegrūda futrāli mugursomā un somu uzkrāva plecos. — Kas notika? — viņš vaicāja. — Tas krāsainais ūdens. Kas tas bija?
— Vecajo velte, — Fleimels skaidroja, steigdamies projām pa sānielu. — Irīdu par varavīksnes dievieti sauc viņas daudzkrāsainās auras dēļ. Turklāt viņai pieejami Ēnu valstības Stiksas upes ūdeņi, — viņš uzvaroši pavēstīja.
— Un ko tas nozīmē? — Džošs nesaprata.
Fleimels burtiski staroja. — Neviens, kas dzīvs, Stiksas ūdeņiem nevar pieskarties. Šoks organismā rada pārslodzi, un iestājas bezsamaņa.
— Uz cik ilgu laiku? — Sofija bažīgi atskatījās uz to, kas ielas vidū rēgojās kā nomestu lupatu kaudze.
— Ja ticam leģendām — uz gadu un vienu dienu.
3. NODAĻA
Milzīgo ēdamzāli piestrāvoja vēlas pēcpusdienas saule. Ieslīpi krizdami, saules stari zeltojās uz pulētajiem koka paneļiem un atstarojās no vaskotās grīdas, mirdzināja saules zaķīšus, kutinādami kaktā novietoto bruņutērpu, un darīja sulīgākas krāsas vitrīnās, kur glabājās monētas, kaltas vismaz pēdējos divtūkstoš cilvēces vēstures gados. Vienu sienu pilnībā klāja neskaitāmos laikmetos un visos kontinentos darinātas maskas un bruņucepures, ar tukšajiem acu caurumiem vērdamās pāri visai telpai. Maskas ieskāva Santi di Tito eļļas gleznu, pirms daudziem gadsimtiem nozagtu no Florences Vecās pils. Glezna, kas Florencē atradās tagad, bija nevainojams viltojums. Zāles, vidu aizņēma milzīgs, daudzcietis galds, reiz piederējis Bordžu dzimtai. Visapkārt laikazoba sagrauztajam galdam rindojās astoņpadsmit antīki krēsli augstām atzveltnēm. Sēdētāju gan bija tikai divi, un arī uz galda nebija gandrīz nekā — tikai liels, melns tālrunis, kas senlietu pilnajā telpā nemaz neiederējās.
Vienā pusē galdam sēdēja doktors Džons Dī — sīks, akurāts anglis, gaišu ādu un pelēkām acīm. Mugurā viņam bija ierastais tumšpelēkais uzvalks ar vesti, vienīgais krāsu akcents — pelēkajā tauriņā ieaustie sīkie zelta kronīši. Tēraudpelēkos matus viņš parasti mēdza saņemt uz pakauša astē, bet šodien tie plājās izlaisti, tā ka ķīļbārdiņa tinās nepaklausīgajās sprogās. Tumšos cimdos tērptās rokas rāmi gulēja uz koka galda.
Nikolo Makjavelli sēdēja Džonam Dī iepretim. No skata abi bija kā diena pret nakti. Ja Dī bija augumā neliels un bāls, Makjavelli — garš un tumši iededzis, kālab vēl vairāk izcēlās salti pelēkās acis, vienīgā pazīme, kas abus vienoja. Sniegbaltos matus
Makjavelli mēdza apcirpt īsus un bija gludi skūts, viņš drīzāk cienīja eleganci. Melnais uzvalks un baltais zīda krekls pavisam noteikti bija šūdināti pēc pasūtījuma, un, ieausti tumšsarkanajā kaklasaitē, vizēja tīra zelta pavedieni. Glezna, kas karājās pie sienas Makjavelli aiz muguras, bija viņa portrets, un prototips no tā daudz neatšķīrās, lai gan gleznotāja darbam bija jau vairāk nekā piecsimt gadu. Nikolo Makjavelli bija dzimis 1469. gadā, formāli par angli piecdesmit astoņus gadus vecāks. Vispār viņš skaitījās nomiris gadā, kad Dī piedzima, — tūkstoš piecsimt divdesmit septītajā. Abi bija nemirstīgi, abi — starp ietekmīgākajiem šās planētas iedzīvotājiem. Ilgajos mūža gadsimtos šie nemirstīgie bija iesvēlušies savstarpējā naidā, bet tagad apstākļi, gribi negribi, viņus spieda kļūt par sabiedrotajiem.
Abi jau pusstundu sēdēja Makjavelli ēdamzālē viņa lieliskajā namā, kas atradās Parīzē, netālu no Kanādas laukuma. Līdz šim neviens nebija bildis ne vārda. Abus pa mobilo tālruni bija sasniegusi viena un tā pati vēsts — čūslis, kas rij pats savu asti; oroboro, viens no senākajiem tumšo Veco simboliem. Apļa centrā vīdēja skaitlis 30. Pirms pāris gadiem šāda vēsts būtu nākusi pa faksu vai pastu, pirms gadu desmitiem — kā telegramma vai ar ziņnesi, vēl senāk — uz papīra vai pergamenta gabala, un tad būtu dotas stundas vai dienas, lai pienācīgi sagatavotos. Tagad vēsts nāca kā īsziņa un atbildi vajadzēja pēc skaitītām minūtēm.
Zvanu abi gaidīja un tomēr salēcās, kad tālrunis uz galda iezumējās. Pastiepis roku, Makjavelli pagrieza aparātu pret sevi, lai pārbaudītu zvanītāja identitāti. Ekrānā aizņirbēja neparasti garš numurs, kas sākās ar 31415, — to viņš atpazina kā daļu no skaitļa n. Makjavelli nospieda taustiņu "atsaukties", kaut kas apdullinoši iekaucās, iesprakšķējās, tad traucējumi noklusa un pārvērtās klusā, vēja sanoņai līdzīgā čukstoņā.
— Esam vīlušies. — Runātājs lietoja arhaisku latīņu valodas paveidu, kāds datējams ar daudziem gadsimtiem pirms Jūlija Cēzara laika. — Dziļi vīlušies. — Nebija nosakāms, vai runā vīrietis vai sieviete, un brīžiem pat izklausījās, ka runā divi reizē.
Makjavelli jutās pārsteigts — bija iedomājies, ka savā čērkstošajā balsī runās viņa paša tumšais Vecais saimnieks, un šo dzirdēja pirmoreiz. Dī gan viņu pazina. Angļu maga sejā nebija lasāms itin nekas, tomēr itālis manīja tikko jaušami saspringstam viņa žokļu muskuļus. Tātad te nu bija noslēpumainais Dī tumšais Vecais saimnieks.
— Mums tika galvots, ka viss sagatavots… mums tika galvots, ka Fleimels tiks notverts un nogalēts… mums tika galvots, ka Perenele tiks novākta no ceļa, ka dvīņi tiks aizturēti un nogādāti mūsu rokās…
Balss noslāpa atmosfēras sprakšķos.
— Tomēr Fleimels joprojām ir uz brīvām kājām… Perenele izkļuvuši no kameras, lai gan netiek projām no salas. Dvīņi izbēguši. Un mums vēl aizvien nav visa Kodeksa. Esam vīlušies, — bezmiesas balss atkārtoja.
Dī un Makjavelli saskatījās. Tāds, kurš tumšajiem Vecajiem lika vilties, parasti pazuda bez miņas. Vecā saimnieka spēkos bija dāvāt cilvēkam nemirstību, bet šo velti varēja gluži viegli atņemt. Atkarībā no tā, cik ilgi cilvēks bijis nemirstīgs, organismu piemeklēja spēja un bieži vien arī liktenīga novecošanās, miesa un orgāni milzu ātrumā pieredzēja gadsimtiem aizturētas deģeneratīvas izmaiņas. Dažās sekundēs no gluži veselīga cilvēka pāri palika sažuvušas ādas lēveri un pīšļos sakrituši kauli.
— Esat mūs pievīluši, — balsis čukstēja.
Iestājās klusums, ne Dī, ne Makjavelli neizdvesa ne skaņas, labi apzinoties, ka abu neparasti garais mūžs var teju, teju aprauties. Viņi bija vareni un ietekmīgi, tomēr neviens nebija neaizvietojams. Tumšajiem Vecajiem netrūka citu aģentu, ko sūtīt pakaļ Fleimelam un dvīņiem. Galīgi netrūka.
Aparātā atkal kaut kas nosprakšķēja, nopaukšķēja, un ierunājās kāds cits: — Tomēr, manuprāt, viss vēl nav zaudēts.
Gadsimtiem vingrinājies, Makjavelli bija iepraties savaldīties, lai sejā nebūtu lasāms itin nekas. Tieši šo balsi viņš bija cerējis dzirdēt, tas bija viņa Vecais saimnieks, kas pirms vairāk nekā trīstūkstoš gadiem īsu brīdi valdīja pār Ēģipti.
— Manuprāt, tagad mēs mērķim esam tuvāk nekā jebkad. Ir pamats cerēt. Esam noskaidrojuši, ka cilvēkbērni patiešām ir leģendārie dvīņi; esam pat redzējuši viņus pierādām savu spēku. Nolādētais alķīmiķis ar savu sievu burvi ir iedzīti strupceļā un mirst. Tagad atliek tikai nogaidīt, un laiks, mūsu diženais draugs, par visu parūpēsies mūsu vietā. Skataha pazudusi, Hekate — pagalam. Un mums ir Kodekss.