— Taču ne viss, — iečukstējās hermafrodītiskā balss. — Trūkst divu pēdējo lapu.
— Piekritu. Bet tas ir vairāk nekā jebkad. Ar to noteikti pietiek, lai tnēs sāktu atsaukt Vecos no visnomaļākajām Ēnu valstībām.
Makjavelli sarauca pieri, sakopodams domas. Dī saimnieks bija pazīstams kā varenākais no visiem Vecajiem, un tomēr viņa paša saimnieks viņam vai viņai strīdējās pretim. Tālrunis iečērkstējās, un hermafrodītiskā balss izklausījās gandrīz vai īgna.
— Bet mums taču nav Pēdējo Vārdu. Bez tiem mūsu brāļi un māsas no Ēnu valstībām šajā pasaulē nevarēs iekļūt.
Makjavelli saimnieks bija nesatricināms. Tomēr karaspēku der pulcināt kopā. Viena daļa mūsu brāļu aizdevušies ļoti talu projām, no Ēnu valstībām pat izceļojuši uz Citpasaulēm. Atgriešanās prasīs daudzas ' dienas. Sauksim viņus atpakaļ jau tagad, sapulcēsim tuvīnākajās pierobežas Ēnu valstībās, un, kad pienāks tas brīdis, viņiem būs sperams tikai viens solis, lai ienāktu šajā pasaulē un palīdzētu mums atkarot planētu.
Makjavelli uzlūkoja Dī. Angļu mags klausījās Vecajos, viegli piešķiebis galvu un pievēris acis. It kā skatienu samanījis, Dī atvēra acis un mēmā jautājumā sarāva uz augšu uzacis. Itālis viegli nogrozīja galvu — viņam nebija ne jausmas, kas te tagad notika.
— Ir pienācis tas laiks, ko Ābrahams noredzēja, kad pirmoreiz radīja Kodeksu, — Makjavelli saimnieks turpināja. — Viņš bija Reģis, viņš spēja saredzēt laika šķieznas un vērpetes. Viņš paredzēja, ka tas laiks reiz pienāks — to viņš dēvēja par Griežiem: kad pasaulē atgriezīsies kārtība. Esam atraduši dvīņus, zinām, kur meklējams Fleimels un divas pēdējās Kodeksa lapas. Kolīdz atdabūsim lapas, varēsim izmantot dvīņu spēku, lai stiprinātu Pēdējos Vārdus.
Aparāts sprakšķēt sprakšķēja, bet fonā Makjavelli skaidri dzirdēja piekrītošu murdoņu. Viņš noprata, ka klausās vēl citi, un aizdomājās — nez, cik Veco savākušies? Iekodis lūpā, viņš apvaldīja smaidu — Vecie visā to spektrā un krāšņumā, cilvēki un necilvēki, zvēri un briesmoņi, un katram pie auss mobilais tālrunis. Izmantojis brīdi, kad murdoņa pieklusa, Makjavelli piesardzīgi ierunājās, uzmanīdamies, lai balsī neiezogas ne mazākā emociju atblāzma, lai viņš izklausās neitrāls un profesionāls.
— Tad es ierosinu — ļaujiet mums iesākto novest līdz galam.
Ļaujiet mums sadzīt rokā Fleimelu un dvīņus! — Skaidrs, ka tā bija bīstama spēle, bet tikpat skaidrs, ka Veco rindās trūkst vienprātības, un Makjavelli šādas situācijas vienmēr lieliski mācēja izmantot savā labā. Sava saimnieka balsi viņš bija skaidri sadzirdējis prasīgu. Vecajiem dvīņus un Kodeksu vajadzēja kā ēst, bez tiem pārējie tumšie Vecie nekādi nespētu atgriezties zemes virsū. Un tajā pašā acumirklī viņš atskārta, ka viņi ar Dī joprojām ir augstā vērtē.
— Mums ar doktoru ir plāns, — viņš teica un apklusa, lai redzētu, vai āķis tiks ierīts.
— Runā, cilvēk, — nodārdināja hermafrodītiskā balss. Makjavelli sakrustoja rokas uz krūtīm un neteica ne pušplēsta
vārda. Dī parāva uz augšu uzacis un norādīja uz tālruni. Runā! Viņš mēmi noplātīja muti.
— Runā! — balss norūcās cauri kaukoņai un sprakšķiem.
— Tu neesi man saimnieks, — Makjavelli ļoti klusu atsaucās.
— Tu nevari man pavēlēt.
Kaut kas gari nošņācās, it kā no ventiļa izsprucis tvaiks. Makjavelli piešķieba galvu, raudzīdams noprast, kas tas par troksni. Tad pameta ar galvu — kā tad, smiekli. Vecie par viņa atbildi uzjautrinājās. Viņš nekļūdījās — vienprātības Veco rindās tiešām trūka, un, lai cik visvarens bija Dī saimnieks, tas viņam nebūt negarantēja vispārēju mīlestību. Te nu bija vājais posms, ko Makjavelli varēja izmantot savā labā.
Dī uz viņu blenza, pelēkās acis iepletis šausmās un varbūt pat apbrīnā.
Aparāts noklikšķēja, fona troksnis nomainījās, un, nepārprotami valdot smieklus, savā čērkstošajā balsī ierunājās Makjavelli saimnieks: — Ko jūs liekat priekšā? Un sargieties, cilvēki, — viņš piebilda. — Jūs esat mūs pievīluši. Mums tika galvots, ka Fleimels un dvīņi paliks Parīzē.
Itālis pieliecās tuvāk tālrunim ar uzvarošu smaidu uz lūpām.
— Saimniek! Man tika vēlēts neko nesākt, pirms ieradies angļu mags. Tika zaudēts dārgais laiks. Fleimels paguva sazināties ar sabiedrotajiem, sameklēt pajumti un atpūsties. — Runādams Makjavelli cieši vēroja Dī. Viņš zināja, ka Dī ir sazinājies ar savu Veco saimnieku un ka tas savukārt licis Makjavelli saimniekam pavēlēt itālim, lai tas gaida Dī un pirms tam neko neiesāk. — Tomēr, — visu paskaidrojis, viņš neatlaidās, — kavēšanās izvērtās mums par labu. Zēnu atmodināja mums uzticams Vecais. Mums ir zināms priekšstats par dvīņu spējām, un mēs zinām, kurp viņi devušies. — Vajadzēja valdīties, cik spēka, lai balsī neieskanētos pašapmierinātība. Saskatījies ar Dī pāri galdam, viņš pameta ar galvu. Angļu mags mājienu saprata.
— Viņi ir Londonā, — Džons Dī ierunājās. — Un Britu salas ir mūsējās lielākā mērā nekā jebkura cita šāspasaules zeme, — viņš uzsvēra. — Pretstatā Parīzei tur mums ir sabiedrotie, kas palīdzēs: Vecie, Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēkveida kalpi. Un Anglijā ir vēl citi, kas kalpo tikai paši sev, tomēr viņu pakalpojumi ir nopērkami. Visus šos resursus varam piesaistīt, lai atrastu Fleimelu un dvīņus. — Apklusis viņš paliecās uz priekšu, piekalis skatu tālrunim, gaidīdams atbildi.
Aparāts noklikšķēja un noklusa. Tad telpā skaļi un kaitinoši iepīkstējās īsie signāli — aizņemts.
Dī blenza uz tālruni pa pusei šokēts, pa pusei nikns. — Savienojums pārtrūka, vai arī viņi vienkārši nolika klausuli?
Makjavelli nospieda skaļruņa taustiņu, pīkstoņa rimās. — Tagad tu zini, kā jūtos es, kad tu nosvied klausuli, — viņš klusu sacīja.
— Ko tagad iesāksim? — Dī nelikās mierā.
— Gaidīsim. Es teiktu, ka viņi lemj mūsu nākotni.
Dī sakrustoja rokas uz kalsnajām krūtīm. — Mēs viņiem esam vajadzīgi, — viņš centās bilst ar pārliecību, taču neizdevās.
Makjavelli skābi pasmīnēja. — Viņi mūs izmanto. Bet vajadzīgi neesam. Parīzē vien pazīstu vai duci nemirstīgo, kas varētu darīt to pašu, ko es.
— Nūjā, tu esi aizvietojams, — Dī pašapmierināti paraustīja plecus, — bet es Nikolasam un Perenelei esmu dzinis pēdas augu mūžu.
— Proti, visa mūža garumā neesi dabūjis viņus rokā, — Makjavelli bezkaislīgi atteica un tad ar blēdīgu smaidu piebilda: — Allaž rokas stiepiena attālumā, tomēr nekā.
Bet, lai ko Dī būtu gribējis atcirst, neko tā arī nepateica, jo iezvanījās tālrunis.
— Lūk, ko esam nolēmuši. — Runāja Dī Vecais saimnieks, vīrieša un sievietes balsīm saplūstot mazliet nesaskanīgā duetā. — Mags sekos alķīmiķim un dvīņiem uz Angliju. Rīkojums ir skaidrs: iznīcināt Fleimelu, sagūstīt dvīņus un atgūt abas trūkstošās lapas. Lai sasniegtu šo mērķi, liec lietā visus iespējamos līdzekļus; Anglijā ir sabiedrotie, kas mums parādā. Parādus tagad piedzīsim. Un, doktor… ja pievilsi mūs šoreiz, uz laiku atņemsim tev nemirstības velti un tavām cilvēka miesām ļausim novecot līdz pēdējai iespējai… un tad, mirkli pirms nāves, atkal padarīsim tevi nemirstīgu. — Atskanēja sēkoņa — vai nu smiekli, vai elpas vilciens. — Apdomā, kā tas būs: tavs spožais prāts — iesprostots mūžvecās, vārgās miesās, neko lāgā nevar ne saredzēt, ne saklausīt, ne paiet, ne pakustēt, nemitīgas sāpes, ko sagādā pārdesmit vainu. Tu būsi mūžam vecs, bet nevarēsi mirdams nomirt, la pievilsi mūs, tāds būs tavs liktenis. Iespundēsim tevi savecējušā miesas čaulā līdz laika galam.