Dī pamāja, nokremšļojās un tad, savācis vienkopus vispēdējās dūšas paliekas, teica: — Es jūs nepievilšu.
— Un tu, Nikolo… — ierunājās Makjavelli Vecais saimnieks. — Tu dosies uz Ameriku. Burve Alkatrazā ir uz brīvām kājām. Dari, kas darāms, lai sala būtu droša.
— Bet Sanfrancisko es nevienu nepazīstu, — Makjavelli steigšus iebilda, — man tur nav sabiedroto. Es vienmēr esmu strādājis Eiropā.
— Mums ir aģenti abās Amerikas. ]au tagad tie virzās uz rietumiem, lai tevi sagaidītu. Dosim pavēles — lai tevi vada un palīdz. Alkatrazā atradīsi veseliem pulkiem tādu, kas dus kamerās un cilvēkiem pazīstami tikai no ļaunākajiem murgiem un baismīgākajiem nostāstiem. Tik drīz šos pulkus vēl negribējām modināt, bet tagad notikumi risinās pārāk strauji, daudz straujāk, nekā bijām paredzējuši. Drīz būs klāt Litha, vasaras saulgrieži. Saulgriežos dvīņu auras būs visspēcīgākās, bet robežas, kas šķir mūsu pasauli no neskaitāmām Ēnu valstībām, — visvājākās.Tieši šajā dienā gribam cilvēkiem atņemt šo pasauli.
Pat Makjavelli bija grūti savaldīties. Uzlūkojis Dī, viņš redzēja, ka arī tam acis ieplestas šokā. Abi tumšo Veco labā bija strādājuši gadsimtiem ilgi un no sākta gala zinājuši, ka tie grib atgriezties pasaulē, kur reiz valdījuši. Tomēr dzirdot, ka pēc visas gadiem ilgās gaidīšanas un plānošanas tam jānotiek pēc nieka trim nedēļām, tirpas skrēja pār kauliem.
Doktors Džons Dī pieliecās tuvāk aparātam. — Saimnieki! — un es zinu, ka Makjavelli šai ziņā ir ar mani vienisprātis: mums prieks, ka Grieži ir gandrīz klāt un ka jūs drīz atgriezīsieties. — Viņš ievilka īsu elpu. — Bet, ja atļausiet jūs brīdināt: pasaule, kurā atgriezīsieties, ne tuvu vairs nav tāda, kādu to atstājāt. Cilvēkiem ir tehnoloģijas, saziņas iespējas, ieroči… viņi nepadosies bez cīņas, — viņš steigšus piebilda.
— Skaidrs, ka nepadosies, doktor, — sacīja Makjavelli saimnieks. — Tāpēc dosim cilvēkiem kaut ko citu, ar ko noņemties, kas izsmels viņu rezerves un novērsīs domas sāņus. Nikolo, — balss turpināja, — kad bilsi ieņēmis Alkatrazu, uzmodini kameru briesmoņus un laid tos virsū Sanfrancisko. To postu un šausmas būs grūti aprakstīt. Un, kad no pilsētas pāri būs palikuši vien kūpoši gruveši, saki, lai mošķi iet, kur deguns rāda. Viņi nograus visu Ameriku. Cilvēkiem no tumšajiem spēkiem allaž bijis baiclass="underline" mēs viņiem atsauksim atmiņa — kāpēc tā. Līdzīgās slēptuvēs tie saguluši visos kontinentos un uzmodīsies visi reizē. Pasaulē drīz vien valdīs tikai ārprāts un haoss. Visas armijas tiks noslaucītas no zemes virsas, lai, mums atgriežoties, nebūtu neviena, kas turētos pretim. Un ko mēs tad iesāksim pirmām kārtām? Nu, likvidēsim briesmoņus, un cilvēki mūs siteiks kā savus glābējus.
— Bet tie nezvēri Alkatrazas kamerās? — Makjavelli izbailēs vaicāja. — Kā lai es tādus atmodinu?
— Saņemsi instrukcijas, kad būsi ticis līdz Amerikai. Vispirmām kārtām tev jāsakauj Perenele Fleimela.
— Kā lai zinām, vai viņa maz tur vēl ir? Ja reiz tikusi laukā no kameras, būs taču aizbēgusi arī no salas! — Itālis skaidri samanīja sirdi pēkšņi iepukstamies stiprāk, atriebties Burvei viņš bija zvērējis pirms trīssimt gadiem. Vai tagad būs iespēja solījumu piepildīt?
— Viņa joprojām ir uz salas. Atsvabinājusi Areopenapu, Veco Zirnekli. Tas ir bīstams pretinieks, taču pieveicams. Esam gādājuši, lai to neitralizētu un panāktu, ka Perenele paliek turpat, līdz ierodies tu. Un, Nikolo, — Vecā balss ieskanējās barga un nejauka, — neatkārto Dī kļūdas.
Mags izslējās.
— Nemēģini Pereneli ne sagūstīt, ne ieslodzīt. Nerunā ar viņu, nedomā kaulēties vai vienoties. Nogalē viņu, kolīdz ir tāda iespēja. Burve ir neskaitāmas reizes bīstamāka nekā alķīmiķis.
4. NODAĻA
Agrā rīta debesis pār Alkatrazu plājās netīri pelēkas kā metāls. Pāri salai šjācās ledusauksts lietus, un bangojošā jūra, triekdamās pret klintīm, augstu gaisā svieda rūgti sāļas putu lēkšķes.
Perenele Fleimela patvērās cietumsargu mājas drupu aizsegā. Ar plaukstām viņa kārtīgi noberzēja kailos delmus, notraukdama sāļās lāses. Plānā bezpiedurkņu vasaras kleita bija dubļiem piemirkusi un notriepta ar rūsu, bet slaidajai, elegantajai sievietei nemaz nesala. Dziestošās spējas lieki izmantot negribējās, tomēr Perenele bija pārkārtojusi auru, lai ķermeņa temperatūru uzturētu gana augstu. Skaidrs bija viens — ja viņa nosals, domas sāks pīties, bet tuvākajās stundās, tā vien šķita, vajadzēs sakopot vispēdējās spēka paliekas.
Pirms četrām dienām Džons Dī bija nolaupījis Pereneli Fleimelu un ieslodzījis Alkatrazā. Sardzē bija nolikta sfinksa: ar gudru ziņu, jo tā prata baroties no svešām aurām — enerģijas laukiem, ko ģenerē ikkatra dzīva būtne. Angļu mags cerēja, ka sfinksa, vājinādama Pereneles auru, neļaus viņai izbēgt, tomēr — jau kuro reizi — Pereneles izmaņu un spēku bija novērtējis par zemu. Ar salas sarga — spoka de Aijalas palīdzību Burvei izdevās izsprukt no sfinksas. Un tikai tad atklājās salas šausmīgais noslēpums: Dī vāca kopā briesmoņus. Cietuma kamerās čumēja un mudžēja mošķi no visām pasaules malām — tādi, kas, pēc cilvēku domām, pastāv vien baisākajos mītos un leģendās. Bet pārsteidzošākais atklājums gaidīja slepenajās pazemes ejās salas dzīlēs. Tur, ieslēgtu maģisku simbolu tīklojumā, senākā par pašiem Vecajiem, Burve uzgāja Areopenapu, Veco zirnekli. Abi, gribi negribi, sametās uz vienu roku un sakāva Vārnu dievieti Moriganu ar visiem viņas putnu karapūļiem. Tomēr bija skaidrs, ka ļaunākais vēl tikai priekšā.
— Nedabisks laiks, — Perenele klusu bilda ar tikko jaušamu franču akcentu. Dziļi ievilkusi elpu, viņa saviebās. Ar saasināto ožu viņa vējā, kas vilka pāri Sanfrancisko līcim, samanīja atbaidošu līķa smaku, kas nepārprotami vēstīja — kaut kas nav, kā vajag.
Areopenaps bija iekārtojies uz tukšās ēkas mūra sienas. Milzīgais, uzblīdušais zirneklis celtnes karkasu cītīgi ieauda lipīgā, baltā tīklā. Dobuļainajā pustumsā pa to krustu šķērsu skraidelēja miljoniem zirnekļu, cits liels kā paplāte, cits sīkāks par puteklīti, un pilošo tīklu papildināja ar saviem tīmekļiem. Galvu nepagriezis, Vecais zirneklis divas no astoņām acīm pavērsa uz Burves pusi. Viena masīvā kāja paslējās pret debesīm, vējam izpluinot spalvas — purpursarkanas, ar zaļiem galiem. — A, kaut kas tuvojas… bet ne Vecais, un cilvēks arī ne, — Areopenaps nosvepstēja.
— Kaut kas ir jau klāt, — Perenele drūmi atsaucās.
Areopenaps pavērās lejup, uz Burvi. Astoņas mazās actiņas
bija uztupušas pašā galvvirsū, bet galva savādā kārtā bija gluži kā cilvēkam, lai gan zirneklim nebija ne deguna, ne ausu, mute — līmeniska sprauga, pilna garu, indes pilnu ilkņu. Tieši mežonīgo zobu dēļ tas runāja, it kā piesvepstēdams. — Kas noticis? — Areopenaps pēkšņi noprasīja, tīmekļa pavedienā nolaizdamies lejā.
Uzmanīgi sperdama soļus, Perenele pagājās pa akmens klonu, cenšoties izvairīties no kunkuļainajiem tīmekļa pavedieniem, kuri visam, kam pieskārās, pielipa tik cieši, ka nebija ne atraujami. Tie bija biezi un ķepīgi kā košļājamā gumija. — Biju nogājusi ūdensmalā, — viņa klusu teica. — Gribēju saprast, cik tālu krasts.