Apstājies pie viena no dižozoliem, kas auga gar pļavas malu, viņš atspieda muguru pret stumbru, cauri biezajai lapotnei pavērās debesīs, tad noslīga uz cietās, sausās zemes un pacēla rokas pret gaismu. Dzīslām klātas veča rokas. Izlaidis pirkstus caur matiem, viņš redzēja saulē aizplivināmies īsus kumšķīšus. Pirkstu kauliņi bija pietūkuši un neklausīgi, ceļoties un sēžoties gūžā dūra asa sāpe. Vecums mācās virsū. Kopš pagājušās ceturtdienas, kad grāmatveikaliņā ienāca Dī, Nikolass bija novecojis par gadiem desmit, lai gan izjūta teica — par visiem divdesmit. Aura bija tērēta uz nebēdu un ne reizes nebija atjaunota, kas novecošanos tikai paātrināja. Enerģijas rezerves bija bīstami noplicinātas, un alķīmiķis skaidri saprata, ka tad, ja drīzumā iznāks auru tērēt vēl, viņam ir visas iespējas piepeši pašaizdegties.
Bez Grāmatas mirs gan viņš pats, gan Perenele. Alķīmiķa lūpas sašķobījās rūgtā smaidā. Ābrahama Grāmata bija pie Dī un viņa kungiem — tie diez vai to dos atpakaļ. Izstiepis kājas, aizvēris acis un pavērsis vaigu pret sauli, viņš ļāvās siltumam. Būs jāmirst. Ne jau kādreiz vispār, ne kaut kad, sazin kādā nākamībā — viņš mirs pavisam drīz. Un kas tad notiks ar dvīņiem? Sofijai bija vēl divas maģijas apgūstamas, Džošam — veselas četras; kas gādās par viņu apmācību? Ja izdosies izkulties no acumirkļa ķezas, noteikti vajadzēs to nokārtot, iekams nāve klāt. Varbūt Senžermēns būtu ar mieru par dvīņiem gādāt? Tomēr pilnīgas paļaušanās uz grāfu trūka. Varbūt Amerikā ir kāds, kam to var lūgt, varbūt kāds no Amerikas indiāņu šamaņiem varētu…
Pārguris līdz spēku izsīkumam, alķīmiķis saules staros un pēcpusdienas mierpilnajā klusumā ļāvās snaudai. Plaksti noraustījās, tad aizkrita, un viņš aizmiga, zem koka sēdēdams.
Alķīmiķis sapņoja par Pereneli.
Bija viņu kāzu diena — 1350. gada 18. augusts, garīdznieks abus nule bija pasludinājis par vīru un sievu. Nikolass miegā notrīsēja: tas bija sens sapnis — murgs, kurš bija rādījies ik nakti gadsimtiem ilgi, un viņš zināja, kas tagad būs.
Pagriezušies ar muguru pret altāri, Nikolass un Perenele noskatīja baznīcu. Izrādījās, ka nelielā mūra celtne ir stāvgrūdām pilna, un, sākot iet pa eju, atklājās, ka visi sanākušie ir dvīņi — puikas un meitenes, pusaudži, jauni vīrieši un sievietes, visi gaišiem matiem un zilām acīm. No vaiga visi kā Sofija un Džošs Ņūmeni. Un visiem sejā vienas un tās pašas šausmas un riebums.
Nikolass uztrūkās no miega. Viņš allaž uztrūkās vienā un tajā pašā sapņa vietā.
Alķīmiķis sēdēja rāms, līdz sirds rimās sisties kā neprātīga. Tad pārsteigts attapās, ka jau satumsis. Gaiss pie sviedriem klātās pieres glaudās vēss un sauss. Lapas virs galvas iečabējās un iešalcās, smaga uzvēdīja meža trūdu smarža…
Kaut kas nebija pareizi. Naktij piedienēja smaržot pēc kokiem un zāles, bet no kurienes nāca tā pirmatnējo džungļu dvaka?
Kaut kur pa kreisi pārlūzdams nobrakšķēja zars, kaut kur pa labi nočaukstēja pērnās lapas, un alķīmiķis saprata, ka šķūnim kaut kas tuvojas.
64. NODAĻA
— Burve ir D bloka kamerā, — Vārnu dieviete pavēstīja. — Nāciet te! — Pakāpusies sāņus, viņa Makjavelli un Mazulīti Biliju palaida pa priekšu. Tad pagrieza galvu un, sarkandzeltenajām acīm spoži degot bālajā vaigā, atskatījās uz sargtorņa smaili. Viņa piepacēla smalkās, it kā ar zīmuli uzvilktās uzacis, savilka melnās lūpas smīniņā un noslēpa acis aiz saulesbrillēm. Savilkusi ciešāk ap pleciem melno spalvu apmetni, viņa, papēžiem skanot pret valgajiem akmeņiem, aizklidzināja nopakaļ abiem nemirstīgajiem.
— Kas tad tas bija? — apjucis ievaicājās de Aijala.
— Parāds tika nomaksāts, — Perenele klusu atsaucās, ar skatienu pavadot dievieti, līdz tā pagaisa aiz mūra. — Nebija ne lūgts, ne cerēts, — viņa smaidot piebilda. Paķērusi šķēpu, viņa ietinās segā un pa metāla trepēm nokāpa lejā, līdz piestātnei. Tur viņa dziļi ievilka gaisu nāsīs: jautās Makjavelli čūskas dvaka un viņa pavadoņa smaka arī — sarkanie pipari. Abas viņa kārtīgi iegaumēja.
— ļums jānogaida, lai viņi nokāpj pagraba cellēs, pirms brūkat virsū, — ieteica de Aijala, sabiezēdams turpat līdzās. Nu viņam mugurā bija oficiālāks ietērps — spāņu flotes leitnanta uniforma. — Pārsteidziet viņus nesagatavotus. Vai aura jums stipra?
— Cik nu iespējams. Kāpēc prasi?
— Vai varat viņiem nograut griestus pār galvu?
Balstīdamās uz šķēpa, Perenele noskatīja jūras un vēju saārdētās celtnes. — Jā, jā, to es varētu gan, — viņa piesardzīgi atteica. Jūras vējš aizsvieda matu šķipsnas acīm priekšā. Burve tās atglauda un tūliņ pamanīja, ka sirmuma tur vairāk nekā melnuma.
— Aura man jātaupa, bet es noteikti varu piemeklēt kādu nelielu burvestībiņu, kas saēdīs betona un metāla sijas.
Rēgs līksmi saberzēja rokas. — Protams, visi Alkatrazas spoki nāks jums, kundze, talkā. Tikai sakiet, kas jādara.
— Paldies, Huan. Viņi jau gana līdzējuši. — Sadriskātajās kurpēs sperdama nedzirdamus soļus, Perenele aizlavījās trijotnei nopakaļ. Pie stūra viņa apstājās un paskatījās, kas un kā. No Vārnu dievietes un nemirstīgajiem nebija ne miņas.
Klāt pielīgoja de Aijala. — Un kas tas par ledu, ko satriecāt virsū sfinksai? Tas bija labi — varbūt ar ledu aizblīvējam visu gaiteni?
— Tas jau būtu grūtāk, — Burve atzinās un apcirtusies gar grāmatveikaliņu, apņēmīgi devās atpakaļ uz piestātni. Mute savilkās negantā smīnā. — Lai kā, varu nostrādāt kaut ko tādu, lai viņiem ir ko pasvīst.
— Ko tad? — de Aijala dedzīgi ieprasījās.
Perenele norādīja uz dēļu piestātni. — Nolaupīšu viņiem laivu. — Rēgs izskatījās tik ļoti vīlies, ka Burve iesmējās, ko nebija sen darījusi.
65. NODAĻA
Caur greizo dēļu šķirbām ielauzās žilbīgi piparmētru zaļas gaismas stari un šautras, izgaismojot visu šķūni.
Gaismas ielokā ar visiem milzīgajiem un draudīgajiem ragiem stāvēja arhonts Cernunns. Uz sienām šaudījās vilku galvu ēnas.
Sofija iekliegdamās uztrūkās, visapkārt uzplaiksnījās aura, sablīvēdamās sudraba bruņās. Džošam acis ar joni atsprāga vaļā, un viņš pietrausās kājās, ar kreiso roku instinktīvi taustīdamies pēc Klarenta. Kolīdz pirksti sakļāvās ap rokturi, akmens zobens iezumējās un iešņācās, asmens visgarām iesprikstījās daudzkrāsu lāsumos.
Palamēda miesas ieauga gludajās, melnajās bruņās, un, norāvis no pleca milzīgo skotu zobenu, viņš aizstājās dvīņiem priekšā. Gilgamešs klusu pasniedzās un izrāva līko persiešu zobenu, kas karājās bruņiniekam pie jostas. — Kur alķīmiķis? — Palamēds noprasīja.
— Saožu piparmētras, — Sofija nekavējoties paziņoja, ievilkusi gaisu nāsīs. Nakts gaisā smarža jautās nepārprotama. Sirds smagi sitās, bet, pat zinādama, ka Nikolass ir laukā, bailes viņa nejuta. Vienreiz viņi ar arhontu jau bija tikuši galā, un tagad bija nākusi klāt vēl Ūdens maģija.