— Tā gaisma pēc krāsas ir tāda pati kā Nikolasa aura, — Džošs piebalsoja. — Viņš droši vien ir laukā.
— Mums arī jātiek laukā, — Palamēds steigšus izsaucās, — lai neesam te kā sprostā. Pagriezies viņš ar spēku gāzās pret sienu. Izpuvušie dēļi padevās, pašķīda šķēpelēs, un bruņinieks iztriecās laukā.
— Aiziet! — iekliedzās Gilgamešs, paķēris Sofiju pie rokas un grūzdams viņu uz izsisto caurumu. — Džoš, pasteidzies!
Džošs jau grasījās sekot, bet tobrīd no eņģēm izgāzās šķūņa durvis. Cernunns pielieca galvu, lai ieskatītos iekšā, taču tālāk netika, jo ragi ķērās aiz aplodām. Daiļajā sejā rotājās smaids, balss trīsuļoja un zumēja Džošam galvā. — Tad nu atkal tiekamies, puika. Nāku pēc sava zobena.
— Nedomāju vis, — Džošs izspieda caur sakostiem zobiem.
— Nāku gan. Un šoreiz esmu sagatavojies. — Cernunns pavilka atpakaļ labo roku, un Džošs ieraudzīja, ka Ragainajam dievam rokā ir uzvilkts loks. Nostrinkšķēja stiegra, un gaisā iesvilpās bulta, šaudamās tieši Džošam virsū.
Klarents sakustējies pacirtās augšup un pieplaka Džoša sirdij.
Bulta ar kaula uzgali atsitās pret akmens asmeni, neko ļaunu nenodarīdama, taču trieciens izrādījās gana stiprs, lai Džošam vajadzētu atstreipuļot dažus soļus atpakaļ. Cernunns pārskaities iebaurojās, tūliņ uzvilka loku un šāva nākamo bultu.
Klarents Džošam rokā sarosījās, un asmens iedziedājies pārcirta bultu uz pusēm.
Ragainajam dievam garām paspraucās divi milzīgi vilki ar cilvēka seju, iespruka šķūnī un nāca virsū katrs no savas puses. Džošs kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret veclaiku traktoru. Tālāk ceļa nebija. Iecirtis kājas zemē un zobenu sagrābis abām rokām, viņš stāvēja un skatījās, kā Mežonīgie dzinēji lien arvien tuvāk, kamēr arhonts liek lokā jaunu bultu.
— Cik tad mudīgs, puika, esi? — Cernunns nobaurojās. Izšaudams bultu, viņš izkliedza nesaprotamu vārdu, un abi vilki metās Džošam virsū atņirgtām rīklēm.
No pustumsas iznāca Gilgamešs, nosvilpa smagais, līkais persiešu zobens. Pirmais vilks pat nepaguva pamanīt nemirstīgo — kolīdz saltais tērauds pieskārās viņa miesai, vilks sabira pīšļos.
Otrais vilks klupa virsū Džošam. Klarents pašāvās uz priekšu, un nezvērs sašķīda putekļos. — Gilgameš! — Džošs iekliedzās. — Piesargies!
Bet arhonta bulta jau bija ieurbusies nemirstīgajam augstu krūtīs, Gilgamešs apsviedās ap savu asi un saļima. Cernunns paķēra nākamo bultu un, nomērķējis uz ķēniņu, atlaida stiegru.
Sofijas kliedziens bija baismīgs — izbīlis, zaudējuma sāpes un nevaldāms niknums reizē. Viņa spruka nost no saracēņu bruņinieka un iespraucās atpakaļ šķūnī. Vizot sudraba auras necaursitamajām bruņām, viņa metās pie pakritušā ķēniņa un uzgūlās tam virsū. Cernunna bulta trāpīja viņai starp lāpstiņām, krama uzgalis gan sašķīda drumslās, tomēr trieciens novērsa uzmanību, un aura apdzisa un apsīka, meiteni atstājot neaizsargātu.
Arhonts nosvieda loku, jo bultas bija cauri, un ar milzīgajām rokām ņēmās graut šķūni — baurodams, kājas stampādams, rēkdams priekpilnās dusmās.
Sofija nometās pie Gilgameša kņūpus un saudzīgi saņēma plaukstās viņa galvu. Džošs nostājās starp arhontu un māsu, acīm šaudoties uzbrukuma gaidās. Piespēra kāju pie zemes, un rumpis pats novietojās cīņas stājā: svars mazliet vairāk uz vienas kājas, zobens abās rokās iešķībi priekšā krūtīm. Pēkšņi visu miesu pāršalca miers, un Džošs zināja, ka ar zobenu, kas zumēja un kūsāja rokās, tam nav nekāda sakara. Miers cēlās no apziņas, ka neko nevajag ne izvēlēties, ne izlemt. Darīt viņš varēja tikai vienu — stāvēt un kauties ar arhontu, un viņš bija gatavs mirt, māsu aizstāvēdams.
Nokustējās Gilgameša lūpas, un Sofija pielieca tām tuvāk ausi, lai saklausītu vārdus. — Ūdeni, — viņš izdvesa, un vārds silti noglāstīja vaigu.
— Man nav, — viņa caur asarām teica. Sofija skaidri apjauta, ka jārīkojas, bet nespēja domāt, nespēja koncentrēties. Redzēja tikai veco vīru savās skavās, briesmīgo melno bultu, kas rēgojās viņam krūtīs. Gribēja palīdzēt, tikai nezināja — kā.
Ķēniņa lūpas savilkās sāpju pilnā smaidā. — Ne jau padzerties, — viņš nogārdza. — Ūdeni — absolūto ieroci.
Iekams viņa spēja ko atbildēt, arhonts nogrāva visu šķūņa sienu. Apcirtusies viņa pa izgrauto caurumu ieraudzīja, kas notiek laukā. Tur Nikolass Fleimels, aurai zaļi zibsnījot, cīnījās ar doktoru Džonu Dī, kas tinās virmojošā sēra dzeltenumā. Dī plīkšķināja garu, dzeltenīgu enerģijas pātagu, bet alķīmiķis raudzīja viņu atvairīt ar vienlaidu zaļas gaismas šķēpu. Palamēdu bija ielenkuši pārpalikušie Mežonīgie dzinēji, milzīgie vilki, zobiem un nagiem kampdami, mācās virsū no visām pusēm, bruņinieks cirtās pretim ar garo zobenu.
— Džoš, — Sofija rāmi pasauca. — Ķēniņš saka — mums jāliek lietā ūdens.
— Ūdens? — Dvīņubrālis pašķielēja lejup. — Bet es nezinu,
kā…
— Atceries, ko es teicu par instinktu? — Viņa pastiepa brālim labo roku, Džošs pasniedzies to satvēra ar kreiso.
Nogrāvis šķūņa priekšu, Cernunns izvilka aiz jostas aizbāztu draudīga paskata akmens bozi. — Tu nespēsi pasargāt sevi pašu uti to meiteni, — viņš noburkšķēja.
— Man vajag pasargāt tikai meiteni, — Džošs nočukstēja.
Cernunns spēra soli uz priekšu… un tad viņam zeme pazuda
zem kājām. Kur tikko bija ciets, noblietēts klons, ielīgojās staigns muklājs, kurā arhonts iegrima līdz potītēm. No zemes dzīlēm uzburbuļoja bieza, duļķaina rāva. Pa kādu plaisu laukā izšāvās sīks geizeriņš, un tūliņ plaisas pavērās viscaur un liels gabals klona iebruka staignājā. Arhonts klupa uz priekšu, boze izšļuka no rokām. Purva akacī pārvērtās vēl gabals klona, Cernunns tur iegrima līdz ceļgaliem, tad līdz gurniem. Drūmi klusēdams un naidā gailošās iegarenās, dzintardzeltenās acis cieši pievērsis dvīņiem, norādījums ar milzu rokām iekampās klonā-dūņās un raudzīja iztrausties laukā.
— Kļūda, — Džošs nočukstēja.
Zemo arhontam zem rokām sašķīda dubļos.
— Vajag vēl mazliet ūdens, — izdvesa Sofija.
Džošs no tiesas sajuta ūdeni šļācamies cauri sablietētajai zemei, manīja spēku, ar kādu tas triecas augšup, klausīdams neizmērojamam dzīļu spiedienam, kā laužas cauri iežiem, šķīdinot augsni, pa priekšu grūžot akmeņus un koku saknes.
Kaukdams un baurodams arhonts iegrima muklājā līdz krūtīm, smagais rumpis pats sevi vilka arvien dziļāk dzelmē. Nezvēra rokas sitās pa dubļiem, kas šķiedās uz visām pusēm. Viņš lūkoja atrast kādu atbalsta punktu, bet visapkārt bija tikai šķidri dubļi. Arhontam aiz muguras nopaukšķēja burbulis, muklāja virspusē uznira akmens, vēl viens, tad trešais. Un pēkšņi augšup šļācās brūni melna ķēpa, kas, lejup krītot, Cernunnu notrieca ar dubļu kārtu, koka sakņu gabaliem un akmeņiem. Visapkārt Cernunnam pavērās akacim līdzīgs padziļinājums, un arhontu aprija atvars — muklājs sakļāvās viņam pār galvu, laukā rēgojamies palika vien paši ragu galiņi.
Izrāvusi plaukstu no brāļa tvēriena, Sofija izpleta savus sudraba pirkstus. Vietu, kur tikko sagriezās atvars, pāršalca balta kvēle, dubļus acumirklī sakausējot dzelzcietā bluķī.
— Izdevās! — Džošs smējās. — Izdevās! Es jutu, kā spēks plūst cauri. Ūdens maģija, — viņš apbrīnā novilka.
— Džoš, ej laukā. Ej viņiem palīgā, — Sofija uzsauca gluži bāla, auru pavisam notērējusi.