— Un tu?
— Klausi, — viņa noskaldīja, acīm ievizoties sudrabā.
— Tu man neesi nekāda priekšniece. — Viņš pasmīnēja.
— Esmu gan! — Pasmaidījusi viņa pasniedzās augšup, lai saspiestu brāļa pirkstus. — Neaizmirsti, ka esmu vecākā.
Ar smaidu uz lūpām Džošs izsteidzās laukā. Klarents svelpdams cirtās pa priekšu, arvien tuvāk Palamēdam. Pirmajā mirklī gribējās mesties palīgā alķīmiķim, taču kāds dziļi iesakņots instinkts lika saprast, ka saprātīgāk būs vispirms izpestīt bruņinieku: divi karotāji — tas ir labāk nekā viens.
Gilgamešs ciešāk saspieda Sofijas pirkstus. — Tagad tev jāiet, — viņš izdvesa piesmakušā čukstā. — Taisies, ka tiec.
— Es tevi neatstāšu. Tu esi ievainots.
— Tu mani nekad neatstāsi, — ķēniņš teica, — jo tu mūžam paliksi man atmiņā. — Piepeši saķēris bultas kātu, kas rēgojās krūtīs, viņš šautru izrāva un aizsvieda pa roku galam. — Un šis te, nūja, mani uz mirkli varbūt aizturēs, taču nobeigt mani tik viegli vis nevar. Tu ej vien, tagad ej. Jūsējās, arī vēl alķīmiķa un maga auras jau droši parādījušas, tieši kurp visiem apkaimes mošķiem jādzenas. Un, jādomā, arī policijai. — Viņš ar acīm pameta uz zaļajiem un dzeltenajiem zibšņiem, ko šķīla nemirstīgo ieroči. — Nav šaubu, ka tādu uguņošanu var redzēt kilometriem tālu. — Ķēniņš saspieda Sofijas roku. — Ielāgo: ja tiksimies atkal, varu tevi neatminēties. — No kreklapakšas izvilcis biezo, kopā sašūstīto nesaderīgo lapu žūksni, viņš izrāva pašu augšējo papīru un iespieda meitenei rokā. — Un, ja tā notiek, iedod man šo te. Tad atminēšos meiteni, kas nobirdinājusi kādu asaru par zudušo ķēniņu. Tagad ej. Ejiet uz enerģijas vārtiem.
— Bet es nezinu, kur tie ir, — Sofija iebilda.
— Alķīmiķis zina… — Gilgamešs pagrieza galvu, lai paskatītos uz Fleimelu, un Sofija sekoja viņa skatienam. Tieši tobrīd Fleimela aura apdzisa, un viņš saļima. Dī izgrūda uzvaras saucienu un atvēzēja sprakšķošo, dzelteno pātagu.
66. NODAĻA
Ar acs kaktiņu Ožošs manīja alķīmiķa auru apdziestam un pagriezies redzēja, kā tas sabrūk.
Un viņš apzinājās, ka nepagūs laikus piesteigties palīgā.
Zēns apcirtās, un Klarents uz pusēm pārcirta noplukušu vilku vienaci — tas pašķīda pīšļos. Un tad, iegriezies uz papēža kā diska metējs, svieda ar zobenu Dī. Asmens, šķeldams gaisu, iebrēcās kā kaķis un iegailējās sarkanmelns. Mags zobenu pamanīja pēdējā brīdī. Pātaga rokās pārvērtās spīdošā, apaļā vairogā, un Klarents iecirtās tam pašā vidū. Pašķīda melnas un dzeltenas dzirksteles, un trieciens nogāza magu no kājām. Aura uzsprikstēja un apdzisa. Un viņš necēlās.
Ožošam virsū vaļā rīkli klupa vilks ar bērna seju, un zēns nosēcās sāpēs, kad nagi noskrāpējās gar dilbu. Vilks piepeši sašķīda putekļos. Sofija notrauca melnos kvēpus no persiešu dzelzs zobena — to bija iedevis Gilgamešs. — Sadabū mašīnu, braucam projām.
Džošs saminstinājās — iet pēc Klarenta vai uz mašīnu. Virs galvas noplandīja spārni, un no nakts debesīm lejup šāvās tāda kā gandrīz divmetrīga žurka, ar nagiem snaikstīdamās pēc Sofijas. Uzvarošais šņāciens pārvērtās gārdzienā — gaisā pašāvās dzelzs asmens, un mošķis sabirza grants kaudzē. — Džoš, žigli! — Sofija mudināja, spļaudama laukā smiltis.
Dvīņubrālis apcirties skrēja uz taksometra pusi. Nakts klusumā tagad bija ielauzusies vesela kakofonija — gaudas, smilksti un rejas. Pret zemi dipēja nagi. Troksnis pieņēmās spēkā, tuvojās.
Palamēds atslēgu bija atstājis aizdedzē. Iesprucis pie stūres, Džošs dziļi ievilka elpu un pagrieza atslēgu. Motors acumirklī ierūcās. Cieši sagrābis stūri, zēns nospieda gāzes pedāli. Divi vilki, pakļuvuši zem riteņiem, pārvērtās pīšļu mākonī. Vēl viens uzlēca uz motora pārsega, bet pēc strauja stūres pagrieziena nošļuka lejā, metālā atstājis garas, nagu ierautas švīkas. Uztriecies virsū ogļmelnam vilkam, kas lavījās klāt Sofijai, Džošs uzblieza pa bremzēm. — Taksi izsaucāt?
Bet Sofija nekāpa iekšā. — Dabū Palamēdu, — viņa izspēra. Skrienot līdzās mašīnai, viņa ar metāla zobenu cirtās cauri Mežonīgo dzinēju vilku baram, līdz abi tika līdz saracēņu bruņiniekam, kas stāvēja; līdz potītēm iegrimis melnu sodrēju kaudzē.
— Kāp iekšā, kāp! — Džošs uzsauca.
Atrāvis vaļā durvis, Palamēds iegrūda taksometrā Sofiju, tad pats iespruka aizmugures sēdeklī. Riepām kaucot, Džošs rāvās uz priekšu, lai nobremzētu līdzās Nikolasam, kas nekustīgs gulēja garšļaukus. Sofija, izliekusies pa pasažieru durvīm, iekampās alķīmiķim plecos un raudzīja viņu iestīvēt mašīnā, bet Fleimels bija pārāk smags. Talkā nāca Palamēds un, lai cik pārguris un novārdzis, ievilka alķīmiķi salonā ar vienu pašu roku.
Sofija ar plaukstu uzplāja pa stikla starpsienu. — Brauc, Džoš, brauc!
— Man jāsavāc Klarents.
— Paskaties taču atpakaļ! — viņa iekliedzās.
Atpakaļskata spogulī visa pļava vīdēja briesmoņu pilna. Visi
izskatījās līdzīgi Mežonīgajiem dzinējiem, tomēr šie vilki bija melni, ar dzīvnieciskām, tādām kā pērtiķcilvēku sejām, augumā divkārt lielāki par pelēkajiem. Vilkiem līdzās joza milzīgi, ogļumelni kaķi sarkanām, gailošām acīm.
— Kas tie tādi? — Džošs izsaucās.
— Visādi Mežonīgie dzinēji no valsts malu malām, — Palamēds gurdi atteica.
Džošs pašķielēja uz vietu, kur garajā zālē gulēja Klarents, un izšķīrās. Zobenu varēja paķert vienā acumirklī… bet tas nozīmēja visus pakļaut briesmām. Jau spiezdams gāzes pedāli, viņš atskārta, ka iepriekšējais Džošs Ņūmens paša vajadzības būtu vērtējis augstāk un devies pēc zobena. Viņš bija mainījies. Varbūt tam bija kāds sakars ar apgūto maģiju, tomēr diez vai. To, kas tiešām ir svarīgi, bija iemācījušas pēdējās pāris dienas.
Sofija izkārās pa logu, sakopoja spēkus, par kādiem līdz šim bija dzīvojusi neziņā, un piespieda īkšķi delnā ietetovētajam aplim. Taisns kā bulta, gaisā uzšķīlās divmetrīgs trakojošu liesmu mūris, izplatīdams vaniļas smaržu, un sekotājiem vajadzēja apstāties.
— Ko lai es daru? — nokliedzās Džošs. — Kur braukt? — Starmešu gaismā iznira koka vārti. Saņēmies viņš ierāva galvu plecos un triecās vārtiem cauri — tie pašķīda smalkās šķēpelēs. Viens koka gabals, nomaldījies no ceļa, izsita vējstiklā caurumu.
Sagrābis alķīmiķi, Palamēds visai skarbi sakratīja viņa galvu. Fleimela plaksti pavērās šaurā spraudziņā, lūpas sakustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa. — Kurp mums jābrauc? — bruņinieks noprasīja.
— Uz Stonhendžu, — Fleimels nomurmināja.
— Jā, jā, to es zinu. Bet tieši kurp?
— Uz pašu Krāvuma sirdi, — alķīmiķis izdvesa, galvai zvārojoties. Sofija manīja garus pušumus viņa drānās — tur bija trāpījusi Dī pātaga. Āda tajās vietās bija tulznām klāta un jēla. Savākusi auras paliekas rādītājpirkstā, Sofija to pārvilka pār nejaukākajām brūcēm, tās aizrētodama un dziedēdama.
— Kur Gilgamešs? — Palamēds atcerējās.
— Tika ievainots. Teica, lai braucam. Piespieda braukt projām. — Sofijai aiztrūka balss. — Es negribēju.
Saracēņu bruņinieks labsirdīgi pasmaidīja. — Viņu nobeigt nevar, — viņš pavēstīja.
— Kur lai braucu? — Džošs atkal pakliedza pār plecu.
— Es teikšu. — Palamēds pieliecās viņam tuvāk. — Griez pa kreisi. Turies uz maziem celiņiem, kur tukšs…