Uz ceļa aiz muguras pēkšņi iezibsnījās zilibaltas ugunis. Iegaismojās starmešu kūļi, iekaucās sirēnas. — Policija, — Džošs noteica, lai gan viss tāpat bija skaidrs.
— Brauc! — Palamēds mudināja. — Nekādā gadījumā neapstājies. — Pavēries pa aizmugures logu uz policijas mašīnām, viņš paskatījās uz Sofiju. — Vai vari ko līdzēt?
Sofija papurināja galvu. — Man nekā nav atlicis. — Viņa pacēla roku. Tā neganti trīcēja, un no pirkstu galiem vērpās tievas dūmu strūkliņas.
— Mūs tūliņ apdzīs trīs policijas mašīnas! — Džošs nokliedzās pār plecu. — Dariet taču kaut ko!
— Pats dari, — Palamēds atsaucās. — Sofijai visi spēki izsīkuši. Vienīgā paļaušanās uz tevi.
— Es stūrēju, — Džošs protestēja.
— Izdomā kaut ko, — bruņinieks atcirta.
— Ko tad lai es daru? — zēns izmisis iesaucās.
— Iedomājies lietusgāzi, — Sofija nomurmināja.
Džošs iemina gāzi grīdā, taksometrs šāvās pa ceļu kaukdams, spidometrs tuvojās atzīmei "140". Lietus. Labs ir, dzīvot bija iznācis Čikāgā, Ņujorkā, Sietlā un Sanfrancisko. Par lietu bija zināms viss. Zēns iedomājās, kā tas gāžas no debesīm — smagām lāsēm, kā no spaiņa, vasaras smīla, ziemas slapjdraņķis.
— Nekas nenotiek, — viņš sauca.
Un piepeši aiz muguras pret ceļu triecās lietusgāze — no mākoņa, kura pirms mirkļa virs galvas pavisam noteikti nebija. Tuvākā policijas mašīna, ietrāpījusi peļķē, saslīdēja, otrā ietriecās tai aizmugures sāndurvīs, pārsprāga riepa. Trešā mašīna iebrauca otrajai aizmugurē, un visas trīs kā lūžņu kaudze šļūca pa ceļu, to pilnīgi nosprostojot. Sirēnu kaukoņa vērtās tālīnos pīkstos.
— Labi nostrādāts, — Palamēds atzina.
— Kur tagad?
Bruņinieks paslēja pirkstu. — Turp.
Pieliecis galvu, Džošs pavērās pa kreisi. Stonhendža bija mazāka, nekā viņš bija iedomājies, un ceļš stāvakmeņiem pievijās klāt pavisam tuvu.
— Apstājies tepat. Kāpsim laukā un skriesim, — Palamēds norīkoja.
— Kur — tepat? — Džošs aplaida skatu visriņķī.
— Tieši te!
Uzbliezis pa bremzēm, Džošs ar joni apturēja taksometru. Palamēds izlēca no mašīnas, alķīmiķi bez ceremonijām pārsviedis pār plecu. — Man pakaļ! — bruņinieks nokliedzās. Milzīgais zobens sacirta metāla žogu lupatās.
Paķēris persiešu zobenu un vilkdams līdzi māsu, kas cīnījās, lai paliktu pie samaņas, Džošs, cik ātri vien spēdams, pa garo zāli kūlās uz lokā sakrautajiem stāvakmeņiem.
— Un lai kas, — sauca saracēņu bruņinieks, — tikai neskatieties atpakaļ.
Sofija un Džošs abi reizē atskatījās.
67. NODAĻA
— Tu viņu pazīsti? — Mazulītis Bilijs vaicāja ar mutes kaktiņu, pieliecis galvu. Acu priekšā vilnīja apmetnis — sieviete viņus vedināja arvien dziļāk mūra un metāla gaiteņu labirintā.
Makjavelli pamāja. — Esam šad tad tikušies, — viņš klusiņām atsaucās. — Tā ir Vārnu dieviete no Nākamas paaudzes.
Sievietes galva pagriezās atpakaļ par simt astoņdesmit grādiem kā pūcei — viņa uzmeta abiem skatu. Acis slēpās aiz masīvajām spoguļbrillēm. — Un pārdzirdi nesūdzos.
Bilijs nosmīnēja. Paspēris divus žiglākus soļus uz priekšu, viņš panāca melnajās ādās tērpto sievieti un pastiepa roku. — Viljams Bonijs, kundze. Savējiem — vienkārši Bilijs.
Vārnu dieviete uzmeta skatu pastieptajai plaukstai un pasmaidīja, garajiem ilkņiem ieduroties melnajā apakšlūpā. — Neskaries klāt. Es kožu.
Bilijs turējās kā vīrs. — Nemirstīgs esmu ne sevišķi ilgi, vispār tikai drusciņ vairāk nekā simt divdesmit sešus gadus, un.nav iznācis daudz tikties nedz ar Vecajiem, nedz Nākamo paaudzi. Katrā ziņā ar tādiem kā jūs…
— Viljam, — Makjavelli viņu paklusām apsauca. — Manuprāt, tev derētu Vārnu dievieti likt mierā.
— Es jau neuzmācos, tikai prasu…
— Tu, Viljam, esi nemirstīgs, nevis neievainojams. — Makjavelli nosmīnēja. — Ķelti Moriganu pielūdz kā Nāves dievieti. Vai nav skaidrs, kāda viņa ir? — Mags piepeši apstājās. — Kas tur bija?
Mazulīša Bilija roka iespruka azotē un izrāva četrdesmit centimetru garu medību dunci. Vaibsti vērtās kā akmenī cirsti. — Kas?
Makjavelli paslēja roku, apklusinādams amerikāni. Piešķiebis galvu, viņš koncentrējās. — Izklausās pēc…
— …piekaramā motora! — Bilijs metās skriešus. Apveltījis Vārnu dievieti ar aizdomu pilnu skatienu, Makjavelli joza Bilijam pakaļ.
Pēc īsa mirkļa ap stūri parādījās sfinksa. Pamanījusi Vārnu dievieti, viņa apstājās, abas viena otrai laipni paklanījās. Viņas bija attālos rados — kāds kopīgs Vecajo sencis. — Man likās, kaut ko padzirdēju, — sfinksa sacīja.
— Šiem jau tāpat. — Vārnu dievietes smaids bija skarbs un nežēlīgs.
Nikolass braukšanas mākslu tā arī nebija apguvis, toties Perenele pirms desmit gadiem bija izgājusi kursus un pēc sešām prakses nedēļām eksāmenu nokārtojusi pirmajā piegājienā. Mašīnu abi tā arī netika iegādājušies, bet Perenele visu bija labi iegaumējusi. Vajadzēja tikai īsu mirkli, lai sajēgtu, kā vadāma mazā, koši dzeltenā motorlaiva. Pagriezusi atslēgu aizdedzē, viņa pagrūda kloķi, un piekaramais motors uzputoja ūdeni baltu. Sagriezusi stūri, viņa aizgrūda kloķi līdz galam, un laiva aiztraucās projām no Alkatrazas piestātnes, aiz sevis atstājot baltu putu ķīli.
Laivas priekšgala saceltajās šļakatās uzmirdzēja de Aijalas vaigs. — Man likās, jūs iesit cīņā.
— Ja nekas cits vairs neatliks, — Burve atsaucās, pārkliedzot vēja aurus un motora rūkoņu. — Būtu te Skataha ar Zannu, varbūt es būtu gājusi kauties ar sfinksu un diviem nemirstīgajiem. Bet nu man pašai jātiek galā.
— Un kā ar Zirnekļu dievu?
— Areopenaps spēj pats par sevi parūpēties, — Perenele atkliedza. — Lai nu šie cer, ka būs jau gabalā, kad viņš modīsies. Zirneklis būs izbadējies, un Vecajam zirneklim ēstgriba ir kā vilkam.
Tālē atskanēja klaigas, Perenele atskatījās. Uz piestātnes dēļiem stāvēja Makjavelli un viņa biedrs. Itālis stāvēja rāms un mierīgs, bet tas mazākais plātījās rokām, duncim zibsnījot saulē.
— Vai viņi bursies? — de Aijala ieminējās.
— Maģija tekoša ūdens tuvumā nav diez ko iedarbīga. — Perenele nosmīnēja.
— Bīstos, ka man jādodas atpakaļ, kundze. Man jāatgriežas uz salas. — Rēga seja ūdens šļakatu aizkarā sāka gaist.
— Lai tev paldies, Huan, par visu, ko esi darījis, — Perenele no sirds teica klasiskā spāņu mēlē. — Esmu tava parādniece.
— Vai jūs atgriezīsities Alkāt ražā?
Perenele atskatījās uz cietumu. Zinot, ka pazemes cietuma kamerās čum un mudž murgi, sala izskatījās pēc iemiguša briesmoņa. — Atgriezīšos. — Nedrīkstēja pieļaut, ka snaudošais karapulks tiek uzrauts no miega. — Būšu atpakaļ. Un drīz, — viņa nosolījās.
— Gaidīšu, — de Aijala atsaucās un pagaisa.
Pagriezusi stūri, viņa notēmēja laivas priekšgalu uz piestātnes pusi un noregulēja ātrumu. Sejā iezagās līksms smaids. Viņa bija brīva.
Dziļi uzelpojis, Nikolo Makjavelli nomierinājās. Dusmas apduļķoja saprātu, un tagad vairāk par visu bija nepieciešama skaidra galva. Burve kārtējo reizi bija novērtēta par zemu, un par šo alošanos viņš bija dabūjis maksāt. Nepiedodami. Atsūtīts uz Alkatrazu piebeigt Pereneli — un atkal izgāšanās. Par to nepriecāsies nedz viņa paša, nedz Dī pavēlnieks, lai gan neatstājās sajūta, ka Dī varbūt pat klusībā sapriecātos. Visticamāk, angļu mags ļausies ņirgām.