— Kāpēc? — Areopenaps gribēja zināt, kā milzīgs blāķis pastumdamies tuvāk.
— Pirms daudziem gadiem no viena inuītu šamaņa iemācījos buramvārdus. Ar tiem tekošu ūdeni var padarīt blīvāku, par tādām kā pusmīkstām, staignām dūņām. Vārdu sakot, tie ļauj staigāt pa ūdens virsu. Inuīti tos lieto, kad medī polārlāčus uz peldoša ledus. Gribēju paskatīties, vai tie iedarbojas arī uz siltu sālsūdeni.
— Un? — Areopenaps noprasīja.
— Līdz pamēģināšanai netiku. — Perenele pakratīja galvu.
Saņēmusi vienkop garos, melnos matus, viņa pārsvieda grīsti uz krūtīm. Parasti viņa matus pina ciešā, resnā pīnē, bet tagad tie bija vaļā, turklāt sudraba caurausti vairāk nekā tikai dienu iepriekš.
— Skaties.
Areopenaps pierāpoja vēl tuvāk. Ik kāja tam bija resnāka par Pereneli pašu, katrai galā līks dzelonis, bet soļus zirneklis spēra gluži bez skaņas.
Perenele pacēla pretim matu grīsti. Tajā vīdēja akurāti izkampts, sprīdi garš robs. — Biju pārliekusies pār ūdeni, stiprinot auru, lai izmēģinātu buramvārdus, un tobrīd kaut kas iznira no ūdens — pavisam klusu. Zobi iecirtās matos.
Vecais zirneklis nosēcās. — Redzēji, kas tas bija?
— Uz mazu mirkli, ne vairāk. Skrēju atpakaļ neatskatīdamās.
— Jūrasčūska?
Perenele pārgāja uz jaunības gados ierasto franču mēli. — Nē. Sieviete. Zalādaina, ar zobiem… pilna mute sīku zobu. Kad tā ienira atpakaļ, pamanīju zivs asti. — Nogrozījusi galvu, viņa pārsvieda matu grīsti uz muguras, tad uzlūkoja Veco zirnekli. — Nāra? No jūrasļaudīm man nevienu nav gadījies redzēt.
— Diez vai, — nomurmināja Areopenaps. — Lai gan — varētu būt kāda no mežonīgākajām nereīdām.
— Jūras nimfas… bet viņas mājo tālu no šejienes.
— Jā. Noteikti labāk jūtas Vidusjūrā, kur siltāks, bet mājas viņām ir visur, kur okeāns. Esmu saticis viņas visās pasaules malās, pat starp Antarktīdas leduskalniem. Nereīdu ir pavisam piecdesmit, un viņas ir nešķiramas… tas man liek domāt, ka sala, visticamāk, ir aplenkta no visām pusēm. Pa jūru projām netiksim. Bet ir kas vairāk, par ko uztraukties, — Areopenaps nosvepstēja.
— Ja reiz nereīdas ir te, nav izslēgts, ka kaut kur netālu ir arī viņu tēvs — Nērejs.
Par spīti auras gādātajam siltumam, Perenelei pār muguru pārskrēja drebuļi. — Jūras vecis? Bet viņš taču mīt kādā tālā ūdens Ēnu valstībā un savējā ielūkojas tikai paretam. Pēdējoreiz manīts 1912. gadā. Kāpēc lai viņš uzrastos tagad?
Areopenaps atieza ilkņus mežonīgā smīnā. — Kāpēc? Tevis dēļ, Pereneles kundze. Tu esi tā balva. Viņiem vajag tavas zināšanas un atmiņas. Jūs ar vīru esat paši retākie cilvēku sugas eksemplāri: nemirstīgie, kam nav neviena kunga no Veco cilts. Un tagad, kad esi iesprostota Alkatrazā, tumšie Vecie darīs visu, lai dzīva tu no šejienes projām netiktu.
Visgarām Pereneles matiem sprakšķēdamas noskrēja zilibaltas dzirksteles, tie lēnām saslējās uz visām pusēm un vizēdami palika stāvam gaisā kā melns oreols. Acis iegailējās saiti zaļas, un aura visapkārt uzplaiksnīja spoži balta, izpostīto ēku pieliedama ar žilbīgu gaismu. Kā melns vilnis aizvēlās zirnekļu pūļi, meklēdami glābiņu pustumsā. — Vai zini, cik bijis tādu tumšo Veco, viņu radu un paziņu, kas gribējuši mani nogalēt? —» viņa noprasīja.
Kad Areopenaps paraustīja plecus, tas daudzo kāju dēļ nemaz tik skaisti neizskatījās. — Daudz? — viņš minēja.
— Un vai zini, cik no viņiem palikuši dzīvajos?
— Nedaudzi? — Areopenaps ieteicās.
Perenele pasmaidīja. — Pavisam nedaudzi.
5. NODAĻA
— Pagaidiet. Man zvana.
lesprukusi kādā durvjpriekšā, Sofija no kabatas izmakšķerēja mobilo. Hekates Ēnu valstībā baterija bija nosēdusies, bet grāfs de Senžermēns tika pagādājis derīgu lādētāju. Piešķiebusi ekrānu, viņa vērās uz neparasti garu numuru. — Nepazīstu, — viņa pavēstīja, pārmijus uzlūkodama brāli un Nikolasu.
Džošs pablenza māsai pār plecu. — Nesaprotu, kas tas par numuru, — viņš piebilda.
— Ar ko sākas? — noprasīja Nikolass, piemiegtām acīm lūkodams saskatīt, kas ekrānā.
— Nulle, nulle, trīs, trīs,..
— Francijas kods, — Fleimels teica. — Atbildi. Tas var būt vienīgi Francis.
— Vai Dī. Vai Makjavelli, — Džošs steigšus iestarpināja. — Varbūt vajag…
Bet, pirms viņš turpināja, Sofija nospieda savienojuma taustiņu. — Jā? — viņa piesardzīgi atsaucās.
— Te es! — Senžermēna balss skanēja nepiespiesti, bez mazākā akcenta, un fonā bija dzirdams troksnis, kas lika domāt, ka grāfs ir laukā, nevis istabā. — Iedod man večuku. Tikai neizpļāpājies, ka es viņu tā nosaucu!
Apvaldījusi smaidu, Sofija pasniedza tālruni alķīmiķim. — Tev taisnība — Francis. Grib parunāt ar tevi.
Fleimels piegrūda mobilo pie vienas auss un ar plaukstu aizspieda otru, lai noslāpētu pilsētas troksni. — Allo?
— Kur esat? — Senžermēns vaicāja latīniski.
Nikolass aplaida skatu visriņķī, lai saprastu, kur atrodas.
— Uz Merelebonroudas, tūliņ būsim pie Rīdžentsparka metrostacijas.
— Pagaidi, es te sazvanos vēl ar kādu. — Nikolass dzirdēja, kā Senžermēns, no tālruņa attālinājies, senfranču mēlē šo ziņu nober kā ar ložmetēju. — Labi, — viņš pēc mirkļa bija atpakaļ. — Ejiet taisni uz priekšu un tad gaidiet pie Merelebonas baznīcas. Jūs savāks.
— Kā lai zinu, ka savāks tavējais? — Nikolass noprasīja.
— Vārds vietā. Vai varētu būt, ka šo sarunu kāds noklausās?
— Tas pavisam noteikti ir gan itāļa, gan angļa spēkos, — alķīmiķis piesardzīgi atsaucās.
— Tiesa gan.
— Un sagaidītāji mums jau bija — tādi nelaipni. Jādomā, būs padevuši ziņu, pirms nāca klāt.
— Ā. — Senžermēns brīdi klusēja, tad prātīgi teica: — Pieļauju, ka rīkojāties apdomīgi.
— Ar vislielāko apdomu. Bet…
— Bet? — Senžermēns pārvaicāja.
— Savu auru lietā neliku, tomēr zināms spēks tika atbrīvots. Tas noteikti būs piesaistījis uzmanību, sevišķi šajā pilsētā.
Atkal pauze. Tad Senžermēns ierunājās: — Labi, tikko aizsūtīju savam aģentam tekstu. Atceries ballīti, ko rīkoju Versaļā 1758. gadā? Man bija dzimšanas diena, un tu man iedāvināji pergamentā iesietu grāmatu no personīgās bibliotēkas.
Nikolasa sejā atplauka smaids. — Atceros.
— Man tā grāmata joprojām ir. Mans aģents tev pateiks nosaukumu, — grāfs turpināja jau skaļāk, lai pārkliegtu rīboņu un dārdoņu turpat blakus.
— Kas tev tur par lērumu? — Nikolass jautāja jau angliski.
— Strādnieki. Mēģinām nostiprināt māju. Izskatās, ka tā kuru katru brīdi līdz ar pusi ielas var ievelties katakombās.
Nikolass pieklusināja balsi. — Vecīt, nemaz nezinu, kā lai izlūdzos piedošanu par visām tām nepatikšanām, kādās iegrūdu tavu namu. Zaudējumus visādā ziņā atlīdzināšu.
Senžermēns nosmējās. — Vari likties mierā. Man tas neko nemaksā. Vienam žurnālam te iztirgoju ekskluzīvas tiesības uz stāstu. Honorārs pārsniedz visus remonta tēriņus, un publicitāte nav naudā izmērāma, mans jaunais albums lejupielādes topos strauji iet uz augšu… ja vien tas neizklausās pēc pretrunas, — viņš smiedamies piebilda.
— Kādu stāstu? — Nikolass painteresējās, pašķielēdams uz dvīņiem.
— Nu kā — par gāzes eksploziju, kas sagrāva manu māju, ko citu, — Senžermēns bezrūpīgi atteica. — Man jāiet. Došu ziņu. Un, draudziņ, — viņš saminstinājās, — esi piesardzīgs. Ja ko vajag — jebko —, tu zini, kā ar mums sazināties.