No Burves, protams, bija bail, tomēr Makjavelli tiešām kāroja viņu nobendēt. Sakāvi Etnas kalnā viņš joprojām nebija ne aizmirsis, ne piedevis un gadsimtiem ilgi bija vienkop vācis burvju vārdus, lāstus un viltības ar vienu domu — kā Burvi pieveikt. Viņš bija apņēmies atriebties. Un nu Perenele Fleimela viņu apvedusi ap stūri. Nedz ar maģijas, nedz auras palīdzību. Ar izmaņu… un šajā lauciņā taču viņš pats bija nepārspējams!
— Apturi viņu! — Bilijs brēca. — Dari kaut ko!
— Vai tu reiz stāvēsi klusu! — viņš uzšņāca amerikānim un izvilka mobilo tālruni. — Man jāziņo, un nevarētu teikt, ka gribas ko tādu darīt. Kam gan patīk piegādāt sliktas ziņas…
Un tad līča viņā krastā, tieši pie laivas priekšgala, no ūdens izslējās Jūras vecis. Apvijis taustekļus ap mazo laiveli, viņš lika tai apstāties, un Perenele nogāzās garšļaukus.
Makjavelli iegrūda tālruni kabatā — kazi, tomēr būs kas labs ziņojams.
Nēreja balss aiztrisuļoja pāri ūdeņiem, līgodama līdzi viļņiem: — Es zināju, Burve, kas vēlreiz tiksimies. — Makjavelli un Bilijs noskatījās, kā atbaidošais Vecais, taustekļiem svaidoties, uztraušas uz laivas priekšgala. Dēļi ievaidējās un iečīkstējās, nelielais vējstikls viscaur saplaisāja, un svars, kas bija uzgūlis uz laivas priekšgala, pakaļgalam lika izcelties gaisā; piekaramajam motoram joprojām kaucot un pukšķinot.
Pielicis plaukstu pie pieres, Makjavelli redzēja Burvi pieslejamies kājās. Abās rokās viņa bija sagrābusi garu koka šķēpu. Saulesstaros tas iezibsnījās zeltā, gaisā uzvērpās baltu dūmu strūkliņa. Reizi, vēl un vēl viņa cirta šķēpu Nēreja taustekļos, tad — krūtīs. Gaisā augstu uzšļācās strūklaka — Jūras vecis izmisīgi raudzīja pamukt no šķēpa nostāk. Novēlies no laivas priekšgala, Vecais iegāzās viļņos, virmojošu burbuļu jūklī. Laiva straumē nolīdzsvarojās, motors uzkūla ūdeni, un tā atkal brāzās uz priekšu. Līdzi aizstiepās trīs gari, joprojām kustīgi taustekļi, tad atpalikuši palika kuļājamies viļņos. Nebija aizritējusi ne minūte.
Makjavelli nopūties atkal izvilka tālruni. Skaidrs, ka nekādu labo ziņu nebija, un kas vēl bija gaidāms? Pār galvu nolaidās ēna: paskatījies augšup, viņš ieraudzīja pāri laižamies Vārnu dievieti. Viņa planēja augstu debesīs, melno apmetni izpletuši kā spārnus, un tad precīzi piezemējās uz dzeltenās motorlaivas priekšgala.
Itālis nespēja novaldīt smaidu. Skaidrs — Vārnu dieviete izgrūdīs Burvi no laivas, lai nereīdām tiek tas prieks. Bet smaids tūdaļ pagaisa: tās abas — Nākamās paaudzes dieviete un nemirstīgā sieviete — apskāvās. Kad viņas atskatījās uz salu, lai pamātu ardievas, itāļu maga vaibsti bija ledū sasaluši.
— Man likās, ka Vārnu dieviete ir mūsējā, — Mazulītis Bilijs nogaudās.
- Šķiet, ka mūslaikos ne uz vienu vairs nevar paļauties, — attrauca Nikolo Makjavelli, dodamies projām.
68. N0DAĻA
Mežonīgie dzinēji trencās pa Solsberijas līdzenumu.
Nezvēri, pirmīt noredzēti pa acu galam, tagad jau bija pavisam tuvu. Daži pēc kaut kā izskatījās: melni suņi, pelēki vilki, milzīgi sarkanacaini kaķi, masīvi lāči, kuiļi līkiem ilkņiem, āži, brieži un zirgi. Bet Dzinējiem bija piepulcējušies vēl citi — akmenī cirsti cilvēku tēli, kam nopakaļ joza vēl citi, kam āda kā koku miza, mati kā lapas, rokas un kājas kā zari. Sofija un Džošs atpazina Genii Cucullati — kapuces; turpat bija ķēdēm nokārušies kukubi skūtām galvām un bruņinieki pusdragātās un izrūsējušās bruņās. Kažokādās satinušies tetovēti kaujinieki un romiešu centurioni pusplīsušās bruņās klunkurēja nopakaļ rudmatainām dārgdvijām. Un pa vidu lēkšoja arī pavisam parasti cilvēki, bruņojušies šķēpiem, dunčiem un zobeniem; Džošam tieši viņi likās paši baismīgākie.
Dvīņi paskatījās uz Stonhendžas pusi — tā tumsā vīdēja melna un neskaidra, un bija pilnīgi skaidrs, ka laikus turp aizkulties neizdosies. — Stāvam un kaujamies, — Džošs noelsās, novērtējis apstākļus un aplēsis tik ierobežotās izredzes. — Man vēl drusku spēka ir… Varbūt varu izsaukt vēl kādu lietusgāzi…
Solsberijas līdzenumu pārskanēja mežonīgs, spalgs kauciens. Džošs pamira, samanījis kaut ko nokustam turpat pa labi — šurp brāzās vēl viens bars, nogriezdams ceļu. — Nu ir ķeza, — viņš noteica.
— Tieši otrādi. — Palamēds nosmīnēja. — Paskaties kārtīgi.
Un tad Džošs atpazina bara vadoni. — Šekspīri
Bards vedināja Gabriēla suņus tieši šurp. Labi apmācītie Muldoņas ietriecās salašņu straumē, tā apstājās. Tumsā iezibsnījās dzelzs šķēpi un tērauda zobeni, ieleju drīz vien pārklāja palsu putekļu mākonis.
Ieģērbies mūslaiku policista kaujastērpā un ķiverē ar sejsegu, Šekspīrs nostājās līdzās Palamēdam. — Tieši laikā, — viņš bilda.
— Man likās, es tev teicu negaidīt ilgāk par saulrietu, — saracēņu bruņinieks attrauca.
— Ak, kas gaida, tas sagaida, — Šekspīrs sacīja. — Un vai tad nezini, ka es tev tik un tā nekad neklausu? — Bards bikli nosmaidīja. — Turklāt ceļi tukši, tāpēc nospriedu, ka esat atraduši kādu vietu, kur nobēdzināties līdz tumsiņai.
Alķīmiķis bija bezsamaņā, Palamēds novilka viņu no pleca un sāka plikšķināt Fleimelam pa vaigiem. — Mosties, Fleimel! Mosties. Mums jāzina, kurš akmens ir īstais.
Nikolasa gaišās acis pavērās. — Uz Altārakmeni, — viņš izdvesa.
No tumsas iznira Gabriēls. Kailo miesu klāja melnu kvēpu svēdras. Garie mati — pīšļu pilni. — Viņu ir pārāk daudz, un nāk arvien klāt un klāt, — viņš elsa. — Nevaram turēties pretim.
Džošs norādīja uz akmeņu krāvumu. — Lai visi atkāpjas uz Stonhendžu. — Atkal uzbrāzās tas pats miers, kas pirmīt. Ne par ko vairs nevajadzēja ne izšķirties, ne domāt. Atlika tikai stāvēt un cīnīties. Un par māsu viņš kausies līdz galam. Piespiedis roku krūtīm, Džošs manīja zem krekla nočaukstam abas pēdējās Kodeksa lapas.Varbūt derēja tās iznīcināt, lai gan trūka priekšstata — tieši kā. Varbūt apēst? — Visi atkāpjamies! — viņš nokliedzās. — Tad turēsimies līdz pēdējam.
69. NODAĻA
— Var jau arī citādi, — izgrūda Šekspīrs. — Mežonīgie dzinēji un visi pārējie grib dabūt ciet tevi un māsu, nākuši uz jūsu auru smaržu un klausot Dī solījumiem par milzu atlīdzību. Par mums, pārējiem, viņiem nospļauties. Līdz ar to — atliek tikt no jums vaļā. Palamēd, Gabriēl! — bards nokliedzās. — Aizkavējiet viņus!
Saracēņu bruņinieks pamāja. Sadangātās bruņas pārveidojās un pārkārtojās, atkal vēršoties melnas un spoguļgludas. Abās rokās sagrābis garo zobenu, viņš metās pretim vilkiem un melnajiem kaķiem. Gabriēls ar pārpalikušajiem Muldoņām brāzās viņam nopakaļ.
Šekspīrs balstīja alķīmiķi, Džošs — Sofiju, lai tā neļimtu, un visi četri, izklunkurējuši starp diviem smilšakmens stabiem, iesteberēja Stonhendžas viducī.
Kolīdz Džošs spēra aplī kāju, viņš samanīja zumam aizlaiku enerģiju. Līdzīgi bija tad, kad rokās zumēja Klarents, — it kā pavisam klusiņām, ausij īsti nesaklausāmas, runātu visādas balsis. Aplaidis skatu visriņķī, viņš tomēr redzēja tikai akmeņus slejamies tumsā.
— Cik sena ir šī vieta? — viņš ievaicājās.
— Pirmās liecības — piectūkstoš gadu sena pagātne, bet varētu būt arī pirms tam, — atsaucās Šekspīrs. Viņš netīšām uzgrūdās kādam bluķim, kas plakaniski gulēja zemē. — Re, kur ir Altārakmens, — bards uzsauca alķīmiķim.