Nikolass Fleimels, smagi vilkdams elpu, noslīga uz akmens, plaukstu piespiedis krūtīm. — Sakiet, kas te ir, — viņš nogārdza. — Uz kuru pusi ziemeļi?
Šekspīrs un I'alamēds kā sarunājuši atgāza galvu, debesjumā meklēdami Ziemeļzvaigzni.
Pēkšņi pa vārtiem iekšā gāzās milzīgs melns kaķis atņirgtu rīkli, izplestiem nagiem, lēca tieši virsū alķīmiķim. Fleimels pasvieda augšup rokas, nagi kā bārdasnaži pāršķēla dilbu, un tad nosvilpa Šekspīra policista zizlis, kaķi aiztriekdams projām. Zvērs atsitās pret akmens bluķi un pārvērtās putekļos. — Akmens viņiem ir inde, tāpat kā metāls, — bards nobēra. — Tiem viņi nedrīkst ne klāt skarties, tāpēc arī nemetas mums gluži virsū. Klau, alķīmiķi, ja gribi ko pasākt, nekavējies! — Viņš paslēja pirkstu. — Re, kur ziemeļi!
— Meklējiet trešo nesapostīto trilītu pa kreisi, — Fleimels nočukstēja.
— Trešo — ko? — Džošs apjucis pārvaicāja.
— Trilītu. Divas pārjumtas plāksnes, — Šekspīrs skaidroja. — No sengrieķu valodas — 'trejakmens'.
— Zināju jau… Man liekas, — Džošs nočukstēja un ņēmās skaitīt. — Šis te. — Viņš izlēmīgi norādīja. — Nu — un?
— Palīdziet, — Nikolass nogārdza.
Pacēlis alķīmiķi uz rokām, Šekspīrs viņu aizstīvēja līdz divām stāvakmens plāksnēm. Ieticis starp abām, Nikolass izstiepa rokas, cik augstu vien spēja, pieplacināja plaukstas pie plāksnēm un izpleta kājas, līdz izskatījās pēc burta X.
Dzestrajā naktī ievēdījās piparmētru dvesma.
Pakaļkājās izslējās milzīgs lācis, ar ķetnām grābdams pēc alķīmiķa galvas. Un saracēņu bruņinieks nezvēru tūliņ atrāva nostāk, tad pasvieda Gabriēla suņiem — saplosīšanai. Tie gaļai metās virsū, mežonīgi kaukdami. Pašķīda pīšļi.
Fleimelam virsū metās trīs vilki. Vienu Džošs aizķēra ar persiešu zobenu, otru nograuza Gabriēls. Džošs cirta trešajam, bet tas izlocījās, tomēr, no zobena vairīdamies, piespiedās stāvakmenim un acumirklī sabirza putekļos.
Pēkšņi Džošs attapās, ka dzīvajos palikuši tikai labi ja saujiņa Gabriēla suņu un tie paši nemitīgi kāpjas atpakaļ, arvien dziļāk akmeņu lokā. Uz pakaļkājām saslējās zirga ģindenis, kam mugurā sēdēja jātnieks bez galvas, zirgs savicināja pakavus un aizķēra vienu suni, kas atpakaļeniski triecās pret akmeni un arī izčibēja, tā ka gaisā palika tikai pīšļiem iezīmēta kontūra.
— Alķīmiķi, Šekspīrs nobrīdināja, — dari taču kaut ko!
Nikolass saļima. — Nevaru.
— Droši zini, ka vārti ir īstie? — noprasīja Džošs.
— Droši. Man spēka vairs nav nemaz. — Nikolass pacēla acis uz dvīņiem, un vienubrīd Džošam norēgojās kaut kas savāds alķīmiķa skatienā. — Sofij, Džoš, vajadzēs jums…
— Meitenei spēki cauri, — aši ieteicās bards. — Ja viņa ko pasāks, aizdegsies.
Nikolass pasniedzies pavilka tuvāk Džošu. — Tad tev…
— Man? Bet es…
— Tev vienīgajam ir tāda aura.
— Vai ir kāda cita izeja? — Džošs vaicāja, nespēdams atvairīt sajūtu, ka alķīmiķis to visu ieplānojis no sākta gala. Viens pats Fleimels tik un tā nebūtu spējis vārtus atvērt.
— Nav. — Alķīmiķis norādīja uz nezvēriem, kas drūzmējās ap akmeņu loku. Tad — uz debesīm. Šurp taustījās prožektora stars. Tam cieši uz pēdām sekoja vēl divi. — Policijas helikopteri, — viņš noteica. — Pēc pāris minūtēm būs klāt.
Džošs pasniedza Fleimelam daudzcietušo un mazliet nošķiebto persiešu zobenu. — Kas man jādara?
— Nostājies starp stāvakmeņiem izplestām rokām un kājām. Iztēlojies savu auru ieplūstam akmeņos. Ar to vajadzētu pietikt.
— Un pasteidzies, — ieteica Šekspīrs. Gabriēla suņu vairs nebija vairāk par pieciem, un Palamēds kāvās ar purvainiem, kas vēcinājās ar krama nažiem, — tie skrāpējās gar bruņām un šķīla dzirksteles. Vilki un kaķi jau spiedās iekšā akmeņu lokā.
— Es palīdzēšu brālim, — izdvesa Sofija.
— Nē, — Šekspīrs noskaldīja, — tas ir par daudz bīstami.
Kolīdz Džošs nostājās starp akmens plātnēm, viņa aura sāka
vērpties laukā no miesas kā zelta dūmi. Papletis rokas, viņš piekļāva plaukstas gludajam smilšakmenim, un apelsīnu smarža pieņēmās spēkā.
To saoduši, mošķi visapkārt iesvēlās nemierā un ar divkāršu sparu raudzīja tikt dvīņiem klāt. Šekspīrs ar Gabriēlu novietojās abpus akmenim, lai cik spēka pasargātu Džošu.
Bet tas paplēta kājas, lai ar vienu pēdu pieskartos stāvakmenim pa labi, ar otru — tam pa kreisi, un tūliņ noskaidrojās balsis, kas galvā bija ieskanējušās jau tobrīd, kad viņš spēra pirmo soli aizlaiku akmeņu lokā. Piepeši bija skaidrs, kāpēc tās likās tik pazīstamas. Visas balsis saplūda vienā — Klarenta balsī. Džošs atskārta, ka gan Klarents, gan Ekskaliburs tēsti no tiem pašiem vulkāniskajiem iežiem, kas slējās te kā iezilgani akmens bluķi, neatminamos aizlaikos sakrauti plašā lokā. Acu priekšā uznira sejas — cilvēki un necilvēki, bet dažs tāds pa pusei kā briesmonis —, tie, kas Krāvumu bija darinājuši. Stonhendžai nebija gluži piectūkstoš gadu, tā bija senāka — daudz, daudz senāka. Stāvēdams pašā apļa vidū, norēgojās Cernunns — zaigojošs un daiļš, bez ragiem, tērpies viscaur baltā, abās rokās satvēris un augstu pacēlis necilu zobenu.
Bluķis pa kreisi iesprikstījās un iespīgojās zelta gaismā, tomēr tas pa labi joprojām palika tumšs un kluss.
Sacirtis mežakuili, kas bija ielauzies aplī, Fleimels vērsās pie Sofijas. — Tev jāiet brālim palīgā.
Meitene bija tik pārguruši, ka tikko turējās kājās. Uzlūkojusi alķīmiķi, viņa ar pūlēm izvēla vārdus pār lūpām: — Bet Vils teica — ja vēl darbināšu auru, tad aizdegšos.
— Un, ja vārti neatvērsies, pagalam būsim mēs visi, — Fleimels atcirta. Sagrābis Sofiju aiz pleca, viņš stūma meiteni uz akmens pusi. Kāja viņai aizķērās, un Sofija paklupa, tad krita, rokas pastiepusi uz priekšu… pirkstu gali pieskārās akmenim. Gaisā uzšāvās vaniļas smarža, un akmens iespīdējās. No tā izvēlās blāvi sudrabainas miglas vērpetes, un bluķis iezaigojās pats, tā ka, necik ilgi, abas trilīta stāvplāksnes zaigoja zeltā un sudrabā, bet pārjums gaismojās oranžs.
Solsberijas līdzenumā bija nakts, taču starp akmens bluķiem parādījās saules apspīdēta kalna nogāze.
Džošs skatījās, nespēdams ne acu novērst. Nāsis patiesi manīja zāles smaržu, vaigus sildīja vasaras saule, gaiss vēdīja viegli iesāļš. Viņš atskatījās — aiz muguras tumsa nakts, debesīs spulgoja zvaigznes, bet priekšā bija gaiša diena. — Kur? — viņš izdvesa.
— Tamalpaiss, — Fleimels pavēstīja uzvaras priekā. Uzrāvis Sofiju kājās, alķīmiķis viņu stūma un grūda uz gaišuma pusi. Kolīdz meitenes pirksti atrāvās no akmens, tas sāka dzist.
— Ej, — mudināja Šekspīrs. — Pasteidzies…
— Pasaki Palamēdam…
— Zinu. Taisies, ka tiec. Žigli.
— Padomā, kāda luga te iznāktu! — alķīmiķis piebilda, apmezdams arī Džošam roku ap vidu un abus dvīņus stīvēdams uz spožajiem akmens vārtiem, aiz kuriem zaļoja zāle pasaules viņā pusē.
— Traģēdijas man nekad nav gājušas pie sirds, — nočukstēja Viljams Šekspīrs.
Zeltgaisma apdzisa, kolīdz Džošs atrāva roku no akmens, vaniļas un apelsīnu aromāts pagaisa, tagad nāsīs sitās tikai Gabriēla un paša pēdējā dzīvajos palikušā Muldoņas sīvais smārds.