Mežonīgie dzinēji un Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēki — viss uzbrucēju karapūlis nekavējoties pagaisa naktī, nopakaļ atstājuši tikai pīšļus, putekļus un dubļos sadangātu pļavu. No tumsas grīļodamies iznāca Palamēds. Bruņas viņam bija saskrāpētas un vienos robos, milzīgais skotu zobens pārlūzis uz pusēm. Spēka izsīkums akcentu vērta daudz izteiktāku. — Jātiek projām, pirms policija klāt.
— Es zinu vienu vietiņu, — atsaucās Šekspīrs. — Pavisam netālu. Brīnišķīgi saglabājies Edvarda laika šķūnis.
Palamēds saspieda barda plecu. — Bīstos, ka tik ļoti brīnišķīgi saglabājies laikam nebūs vis.
70. NODAĻA
— Tamkalns, — izdvesa Nikolass Fleimels, noslīgdams uz cejiem un pilniem malkiem vilkdams plaušās silto gaisu. — Sanfrancisko.
Galva reiba, acu priekšā viss griezās, arī Džošs nometās četrrāpus un paskatījās visapkārt. Nogāze gan sildījās spožos saules staros, tomēr dziļāk ielejā jau sāka celties migla.
Sofija nometās brālim līdzās — bāla kā līķis, acis dziļi iegrimušas dobuļos, gaišie mati saķepuši un pielipuši galvai. — Kā jūties?
— Laikam tikpat slikti, kā tu izskaties, — viņš atteica.
Lēnām pieslējusies, Sofija palīdzēja pietrausties kājās arī dvīņubrālim. — Kur mēs esam? — viņa pavaicāja, grozīdama galvu, bet neredzēja itin nekā pazīstama.
— Manuprāt, uz ziemeļiem no Sanfrancisko, — Džošs sacīja.
Lejāk kaut kas sakustējās, migla sagriezās plašās vērpetēs. Visi
trīs pagriezās uz to pusi, skaidri apjauzdami, ka pret ienaidnieku neiespēs neko — spēki bija cauri. Neviens pat kājas vairs nespēja pavilkt.
No miglas iznira Perenele Fleimela — iznesīga un eleganta pat cietumnieku kreklā, biksēs un novārtītā melnā mētelī. — Cik tad ilgi var gaidīt! — viņa izsaucās un soļoja augšā pa nogāzi, plati smaidīdama.
Burve apskāva abus dvīņus un cieši saspieda. — Ak, cik labi, ka esat sveiki un veseli! Es tā raizējos. — Viņa apglaudīja zilumus Sofijai uz vaiga, skrambu Džošam uz pieres un saskrāpēto roku. Abi samanīja pārskrienam kņudinošu siltumu, un Džoša acu priekšā zilumi no māsas vaiga pagaisa kā nebijuši.
— Labi, ka esam atpakaļ, — Džošs atsaucās.
Sofija piekrītoši pamāja. — Prieks redzēt ari tevi, Perij.
Nikolass apskāva sievu un nelaida vaļā ļoti ilgi. Tad, uzlicis viņai plaukstas uz pleciem, soli atkāpās un nopētīja Pereneli ar kritisku aci. — Labi izskaties, mīļā, — viņš pavēstīja.
— Nemānies nu, esmu novecojusi, — viņa atteica. Tad zaļo acu skatiens pārskrēja vīra sejai, no jauna iegrauzušās rievas un grumbas nepalika nemanītas. Pereneles rādītājpirksta raidīta baltās auras strēle pārslīdēja neskaitāmajām brūcēm un zilumiem, tie pazuda bez miņas. — Lai gan ne tik ļoti kā tu. Un tu esi desmit gadu jaunāks, — viņa atgādināja. — Bet šodien, — viņa iesmējās, — pēc visiem gadiem, ko esam nodzīvojuši kopā, tu tiešām izskaties par mani vecāks.
— Pēdējās pāris dienas bijušas visai interesantas, — Fleimels piekrita. — Bet kā tu tiki te? Pēdējoreiz, kad runājām, biji Alkatrazas cietumā.
— Tagad varu godam uzdoties par vienu no nedaudzajiem cietumniekiem, kam no Alkatrazas izdevies aizbēgt. — Ieslidinājusi pirkstus vīra saujā, viņa veda Nikolasu lejup pa nogāzi, apkārt iesmaržojās agras pēcpusdienas migla, dvīņi nāca līdzi. — Tev pienāktos ar mani lepoties, Nikolas, — Perenele norādīja. — Visu ceļu šurp nobraucu pati.
— Es ar tevi lepojos nemitīgi. — Viņš aprāvās. — Bet mums taču nav mašīnas.
— Aizņēmos visai glītu Thunderbird kabrioletu — tas bija pamests pie piestātnes. Zināju, ka saimniekam tas tik drīz vis nebūs vajadzīgs.
Doktors Džons DI gulēja mīkstajā zālē un vērās nakts debesīs. Tur atspīdēja un apdzisa zelta un sudraba blāzma, un pat te varēja samanīt atvēdījam vaniļas un apelsīnu smaržu. Padebešos trīsuļoja policijas helikopteri, visās malās kauca sirēnas.
Tātad dvīņiem un Fleimelam izdevies aizbēgt.
Un līdzi viņi bija aizrāvuši Dī dzīvību un visas izredzes. Uz parāda viņš dzīvoja jau kopš vakarvakara neveiksmīgā uzbrukuma, un tagad bija ne vairāk kā dzīvs mironis.
Mags gausi uzslējās sēdus, auklēdams kreiso roku. Tā bija nejūtīga līdz pat plecam, kur tika ietrāpījis viss Klarenta spēks. Vai tik nebūs lauzta.
Klarents.
Puika svieda to zobenu… to viņš redzēja, taču, ka sviedējs būtu to savācis, nebija manīts. Apvēlies kukuržņos uz vēdera, viņš konstatēja, ka zobens guļ turpat blakus. Saudzīgi, teju bijīgi mags to izcēla no dubļiem un tad atkal atgūlās uz muguras — zobens uz krūtīm, abas rokas uz roktura.
Šim ierocim Dī bija dzinis pēdas piecsimt gadu. Tieši tāpēc bija apceļojis visu pasauli un ieskatījies Ēnu valstībās. Viņš spalgi, gandrīz histēriski iesmējās. Un — meklējumi bija beigušies gandrīz turpat, kur sākušies. Tronī sēdēja Henrijs VIII, un Dī bija piecpadsmit gadu vecs, kad ieradās meklēt zobenu zem Stonhendžas altārakmens.
Joprojām gulēdams pļavā, Dī ar labo roku no azotes izvilka Ekskaliburu. Tad pacēla abus zobenus gaisā. Tie paši no sevis sakustējās, rāvās viens otram tuvāk, apaļeniskie rokturi sagriezās, asmeņi viegli iekūpējās. Vienam sānam pārskrēja ledus aukstums, otram — silts vilnis. Uzšķīlās aura, garās, dzeltenās šķieznās izgarodama no miesas, sāpes rimās, ievainojumi un sasitumi sadzija, visas vainas pārgāja. Mags sagrūda zobenus tuvāk, abus sakrustoja.
Un tad tie pēkšņi salipa kopā — it kā magnetizēti. Dī raudzīja tos atšķirt, bet tie sakļāvās, sāns pie sāna, nošķindēja un sakusa kopā — asmens ar asmeni, rokturis ar rokturi, tā ka Dī tagad rokā turēja gluži parasta izskata zobenu, no kura kūpēja pelēki dūmi.
No tumsas iznira stāvs — kāds večuks, satuntuļojies nez cik mēteļos. Dzeltenajā atblāzmā spurojās mežonīga matu kodaļa un pinkaina bārda, spoži zilās acis pretim vērās tukšas un sapņainas. Ieraudzījis zobenu, viņš sarauca pieri, sakopoja domas, lūkoja kaut ko atcerēties. Kad viņš pastiepa trīcošu pirkstu, lai noglāstītu auksto akmeni, acis viņam pieskrēja asaru pilnas. — Divi, kas ir viens, — večuks nobubināja, — viens, kas ir viss. — Tad Dienu Sirmgalvis pagriezās un aizšļūca projām, tumsā.
Trešās grāmatas beigas
AUTORA PIEZĪME
Stonhedža un nolles punkts
Aizvēsturiskajā stāvakmeņu lokā Anglijas Solsberijas līdzenumā Sofija un Džošs ierodas nakts laikā un savulaik dižo pieminekli, vienu no pasaulē pazīstamākajiem arheoloģiskajiem objektiem, tā īsti nemaz nedabū aplūkot.
Stonhendža celta trijos, visai skaidri nošķiramos cēlienos. Šodien no visas būves palikušas tikai drupas. Ir liecības, ka cilvēki Solsberijas līdzenuma apkaimi apdzīvojuši jau pirms astoņiem tūkstošiem gadu (tolaik tur zaļojis mežs), taču pirmie akmeņi Stonhendžas kompleksā uzslieti pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu. Izmantojot no briežraga, akmeņiem un koka darinātus darbarīkus, pirmie celtnieki iezīmējuši un izrakuši milzīgu apļveida joslu gandrīz divu metru platumā, diametrs — teju kilometrs. Pašā vidū padziļinājums vietumis pārsniedza vairāk nekā divus metrus. Divi akmens bluķi tika uzslieti kā vārti. Viens no tiem saglabājies — Kaujamais akmens.
Nākamā pārbūve sākusies pirms aptuveni piectūkstoš gadiem. No šā veikuma nav saglabājies nekas, bet arheologi domā, ka aplī uzcelta koka ēka. Uzietas māla lauskas un apdegušas kaula šķēpeles, un ir hipotēze, ka Stonhendža kalpojusi kā apbedījumu lauks vai varbūt upurvieta.