Turpmākajos gadu tūkstošos Stonhendža paplašināta, mainīta un pārbūvēta. Lielie bluķi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, uzslieti tieši šajā laikposmā.
Apļa vidū slējušies ap 80 smilšakmens stabu, tie bijuši izkārtoti divos puslokos — viens otrā iekšā. Katrs bluķis svēris vismaz četras tonnas, un tie nākuši no Velsas Preseli kalnu akmeņlauztuvēm, kas atrodas gandrīz četrsimt kilometru attālumā. Atgādāt milzu bluķus līdz Stonhendžai pa mežainu apvidu, pāri kalniem un upēm — tas bija izcils veikums, kas pierāda, cik augstu senie celtnieki vērtējuši šo būvi. Milzīgais Altārakmens, uz kura gulēja Nikolass Fleimels, sākumā, domājams, bijis uzsliets stāvus. Tas sver sešas tonnas.
Ap šo pašu laiku paplašināta ieeja, tā ka saule — sevišķi vasaras saulgriežu rītā — bluķus apspīdējusi tā, ka tie metuši garas ēnas, kas ietiekušās apļa sirdī. Ziemas saulgriežos saule rietējusi aiz bluķiem.
Mazliet vēlāk, varbūt pirms nedaudz vairāk kā četriem tūkstošiem gadu, uzsliets trīsdesmit pārjumu loks. Tas uzskatāms par vēl vienu izcilu varoņdarbu. Ik stāvakmens sver aptuveni divdesmit piecas tonnas. Bluķi vesti no akmeņlauztuvēm, kas atrodas vairāk nekā trīsdesmit kilometru uz ziemeļiem no Stonhendžas, visi rūpīgi izšķaidīti, nopulēti un izkalti pēc mēra. Šajā rindā virknējās puslokā izkārtoti pieci trilīti, galos mazāki, vidū lielāki. "Mazākais" trilīts bija sešus metrus augsts.
Gadsimtiem ritot, vieta tika pamesta un atstāta visu vēju varā. Sala, lietus un pašu bluķu svara dēļ daži nogāzās, izjaucot kārtīgos lokus.
Stonhendža ir pārsteidzoša, brīnišķa un noslēpumaina, un, lai cik gadsimtus to esam pētījuši, joprojām nezinām, kam tā bijusi domāta. Vai tur bijis kapulauks? Varbūt, kā domā ne viens vien, kulta vieta? Šod ien Stonhendža tiek saistīta ar druidiem, seno ķeltu priesteriem. Ķelti to noteikti izmantojuši, tāpat kā daudzos apkaimē izliktos akmens bluķu apļus un pieminekļus, taču viņi nav Stonhendžu cēluši. Šo vietu apvij neskaitami miti un leģendas — tā saistīta pat ar Merlinu un karaļa Artura teiksmām.
Tie, kas dodas apmeklēt Stonhendžu, visvairāk brīnās, cik tuvu šim senajam piemineklim garām iet ātrgaitas lielceļi. A344 — ceļš, uz kura Džošs beidzot atstāja taksometru, — piectūkstoš gadu senajam akmens bluķu lokam ir gandrīz blakus.
Stonhendža iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā.
Pastāv arī Nulles punkts.
Francijas galvaspilsētas Parīzes oficiālais centrs meklējams laukumā pie Parīzes Dievmātes katedrāles ieejas un ir tieši tāds, kāds aprakstīts "Burvē". Bruģī iestrādāts, četros sektoros sadalīts aplis. Apli rotā uzraksts Point Zero Des Routes De France. Apļa vidū — saule ar astoņiem stariem, kas stiepjas uz visām pusēm.
Šāds Nulles jeb Nulles kilometra punkts ir daudzās pasaules pilsētās, un tas kalpo kā atskaites punkts, no kura tiek mērīti attālumi pilsētas robežās. Cits izskatās kā guļošs akmens, cits — kā plāksne vai piemineklis.
Nav ieteicams stāvēt uz Parīzes akmeņa, kad saule zenītā. Vai nezināt, kā izgāja Skatahai un Žannai?
īpašs ieskats ceturtaja nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatā "Nekromants"
Excerpt copyright © 2009 by Michael Scott Published by Delacorte Press
Man ir bail.
Ne jau par sevi, bet par tiem, kas paliks, kad manis vairs nebūs: par Pereneli un dvīņiem. Esmu samierinājies — pie Grāmatas nepagūsim tikt laikus, sievu glābt neizdosies. Man atlikusi kāda nedēļa, varbūt divas, tad vecums mani nobeigs. Perenelei — ne vairāk par divām nedēļām.
Mirt es negribu. Esmu dzīvojis sešsimt septiņdesmit sešus gadus un tik daudz vēl neesmu paspējis, tik daudz gribētu paveikt, ja vien būtu laiks.
Tomēr jūtos pateicīgs, ka izdevies atrast leģendas dvīņus, un lepns — jo, pateicoties man, viņi sākuši apgūt maģijas pamatus. Sofija jau apguvusi trīs stihijas, Džošs gan tikai vienu, toties apliecinājis citas spējas, un par dūšu viņu var tikai apskaust. ,
Esam atgriezušies Sanfrancisko, Dī palicis Londonā — viņam izredžu nekādu. Ceru, ka viņu vairs neredzēsim. Tomēr raizes sagādā ziņa, ka Makjavelli ir te. Perenele viņu ar vēl kādu atstājusi Alkatrazā kopā ar citiem briesmoņiem, bet ej nu sazini, cik ilgi sala cietīs tādu slogu kā tas nemirstīgais itālis.
Un mēs ar Pereneli esam vienisprātis, ka ar Alkatrazu par katru cenu jātiek galā, kamēr vēl varam. Zinot, kas tur pagrabos čum un mudž, asinis stingst dzīslās.
Tomēr vēl vairāk jāraizējas par to, ka Skataha un Zanna d'Arka pazudušas bez pēdām. Parīzes Dievmātes enerģijas vārtiem pienācās viņas atgādāt šurp, uz Tamalpaisu, bet šajā galā viņas tā arī neparādījās. Senžermēns vai jūk prātā, bet es viņam saku — Skatahai ir vairāk nekā divarpus tūkstošu gadu, un viņa ir absolūtā kareive.
Es pats visvairāk uztraucos par dvīņiem. Vairs īsti nesaprotu, ko viņi par mani domā. Džošs no sākta gala man neuzticas, bet nu manu, ka abi nokaujas ar bailēm un aizdomām. Jā, manā biogrāfijā atklājies šis tas, ko labāk būtu vēlējies paturēt noslēpumā. Pats ne gluži ar visu lepojos, tomēr neko arī nenožēloju. Esmu darījis visu, lai gādātu par cilvēku rases izdzīvošanu, un tieši tāpat es rīkotos atkal un atkal.
Dvīņi aizgādāti atpakaļ pie Agnes tantes. Lai dienu vai divas atpūšas un atgūstas. Tad sāksim visu no jauna. Mācības jānoved līdz galam, viņiem jābūt gatavībā, kad atgriezīsies tumšie Vecajie.
Jo tā diena ir tuvu.
No alķīmiķa Nikolasa Fleimela dienasgrāmatas.
Rakstīts šodien, otrdien, 5. jūnijā, Sanfrancisko, manā audžupilsētā
OTRDIENA, 5 .jūnijs
>
PIRMĀ NODAĻA
— Nemūžam nedomāju, ka te vēl kādreiz atgriezīsimies, — teica Sofija Ņūmena.
— Prātā nenāca, ka par to tā priecāšos, — piebalsoja Džošs. — Izskatās… Nezinu. Citādi.
— Izskatās tieši tāpat, — dvīņumāsa attrauca. — Mēs esam citādi.
Sofija un Džošs Ņūmeni soļoja pa Skota ielu uz Agnes tantes māju — Sakramento ielas stūrī. Pirms piecām dienām — ceturtdien, 31. maijā — abi bija aizgājuši uz darbu: Sofija — uz kafejnīcu, Džošs — uz grāmatnīcu. Diena sākās pavisam parasti… tomēr parastām dienām līdz ar to bija pielikts punkts.
Todien abiem pasaule apgriezās kājām gaisā; arī viņi paši bija mainījušies — gan miesā, gan garā.
— Ko viņai teiksim? — Džošs nervozi ieprasījās. Agnes tantei bija astoņdesmit četri gadi, par tanti viņa gan saucās, taču nekāda asinsradiniece nebija. Sofija sprieda, ka viņa varētu būt abu vecmāmiņas māsa… vai māsīca… vai varbūt tikai draudzene, bet īsti nezināja. Tante bija mīļa, bet viegli aizkaitināma veca kundzīte, kas pukstēja un raizējās, ja dvīņi novēlojās kaut par piecām minūtēm. Abus viņa darīja vai trakus un ik par mazāko sīkumu tūdaļ ziņoja vecākiem.
— Jo vienkāršāk, jo labāk, — Sofija sacīja. — Turamies pie tā, ko teicām mammai un tētim: pirmkārt, grāmatveikals bija ciet, jo Perenelei sametās slikti, un tad, kad viņu izlaida no slimnīcas, Fleimeli…
— Flemingi, — Džošs pārlaboja.
— Flemingi mūs ielūdza ciemos uz savu māju, kas tuksnesī.
— Un kāpēc grāmatveikals aizklapējās?
— Gāzes noplūde.
Džošs pamāja. — Gāzes noplūde. Un kur tā tuksneša māja ir?