— Džošuatrī.
— Skaidrs, sapratu. — Viņš pasmīnēja. — Zini, mēs dabūsim pa kaklu.
— Zinu. Un vēl jau jāskaidrojas ar mammu un tēti.
Džošs pamāja. — Es te prātoju, — viņš gausi ierunājās. — Un ja nu mēs viņiem izstāstītu visu, kā ir?
Dvīņi gāja pāri Džeksonielai. Viktoriāņu stilā celtā tantes māja jau bija saskatāma — nieka trīs kvartālus tālāk.
Sofija nogrozīja galvu. — Tā, vai es pareizi saprotu? Tu mammai un tētim gribi teikt, ka viss, ko viņi mūžā sastrādājuši, nekam neder? Ka viss, ko viņi mācījušies — vēsture, arheoloģija, paleontoloģija —, iederas kaķim zem astes? — Viņa pasmīnēja. — Spoža ideja. Aiziet — bliez vaļā! Es paskatīšos.
Džošs samulsis paraustīja plecus. — Nu labi, labi. Tad neko neteiksim.
— Vismaz ne pagaidām.
— Sarunāts, bet viss tik un tā nāks gaismā — agrāk vai vēlāk. No šiem jau neko nevar noslēpt, it kā tu nezinātu.
Garām lēnām pabrauca garš, slaids, melns limuzīns. Vadītājs, pārliecies pār stūri, pētīja kokiem apstādītās ielas māju numurus. Kāda mašīna ietaurējusies limuzīnu apdzina.
Džošs pameta ar zodu uz limuzīna pusi. — Izskatās, ka pie Agnes tantes.
Sofija vienaldzīgi paskatījās. — Es tikai gribētu, lai tas būtu kāds, ar ko varam aprunāties, — viņa noteica. — Piemēram, Gilgamešs. — Acīs viņai saskrēja asaras. — Ceru, ka viņš ir sveiks un vesels. — Pēdējoreiz nemirstīgais bija redzēts ievainots, ar Ragainā dieva šautu bultu krūtīs. Viņa pikti uzlūkoja brāli. — Tu jau pat neklausies.
— Tā mašīna tiešām apstājusies pie Agnes tantes mājas, — Džošs novilka. No limuzīna izkāpa slaiks šoferis melnā uzvalkā un kāpa augšup pie namdurvīm, melnajā cimdā tērpto roku slidinādams pa metāla margām.
Dvīņu atmodinātajās ausīs skaidri atskanēja klauvējiens. Abi neviļus pielika soli.
Agnes tante atvēra durvis. Viņa bija smalka, kalsna, stūraina kundzīte ar mezglainiem ceļgaliem un artrīta saēstiem pirkstiem. Džošs zināja, ka jaunībā viņa skaitījusies īsta skaistule. Bet Agnes tantes jaunības gadi, viņš lēsa, laikam bijuši ļoti sen. Pie vīra viņa tā arī nebija izgājusi, un ģimenē klīda nostāsts, ka astoņpadsmit gadu vecumā viņa atstāta pie altāra stāvam viena pati.
— Kaut kas nav labi, — Džošs nomurmināja un metās skriešus, Sofija aizšāvās līdzi.
Nokustējās šofera roka, Agnes tante no viņa kaut ko paņēma. Sametusies kūkumā, viņa pētīja priekšmetu, kas līdzinājās fotogrāfijai. Kolīdz kundzīte novērsās, šoferis paspraucās viņai garām un iespruka mājā.
— Nelaid to mašīnu projām! — Džošs pakliedza Sofijai, pārmetās pāri ielai, uzskrēja pa lieveņa kāpnēm un iebrāzās mājā. — Čau, Agnes tant, mēs esam mājās, — viņš uzsauca, jozdams tantei garām.
Vecā kundze apgriezās uz papēža, fotogrāfija izplivinājās viņai no pirkstiem.
Pārskrējusi pāri ielai, Sofija pieliekusies piespieda pirkstgalus limuzīna pakaļriepai. īkšķis paberzēja uz delma ietetovēto apli, un pirksti nokaita līdz baltkvēlei. I'ukš! — un riepa bija pušu. Šņākdams izpūtās gaiss, un limuzīns nošķiebās.
— Sofij! — vecā kundze iesaucās, kad meitene, uzbrāzusies pa pakāpieniem, saķēra ciet apjukušo tanti. — Kas notiek? Kur jūs bijāt? Kas tas par jauko jaunkungu? Vai tas — te, tikko — bija Džošs?
Sofija bez vārda runas pastūma tanti nostāk no durvīm, lai tad, kad Džošs vai šoferis gāžas laukā pa durvīm, neviens viņu nenogrūž lejā pa kāpnēm.
Ieskrējis priekštelpā, Džošs piespiedās pie sienas un nogaidīja, līdz acis aprod ar pustumsu. Vēl pagājušonedēļ kas tāds nebūtu nācis ne prātā, tomēr pagājušonedēļ viņš nebūtu arī meties pakaļ kādam, kas ielauzies mājā. Būtu rīkojies saprātīgi un piezvanījis uz 911. Pasniedzies viņš aizdurvē sataustīja lietussargu statīvu un no tā izcēla vienu no tantes spieķiem. Klarents gluži nebija, bet gan jau derēs.
Viņš stāvēja kluss un nekustīgs un, galvu piešķiebis, ieklausījās. Kur tas laupītājs bija?
Kāpnēs kaut kas nobrīkšķēja, un no otrā stāva lejup skrēja slaiks jauneklis vienkāršā, melnā uzvalkā, baltā kreklā ar tieviņu, melnu kaklasaiti. Džošu pamanījis, viņš saminstinājās, taču neapstājās, un pasmaidīja — bet ne pa īstam, tikai savilka lūpas. Tagad, kad jauneklis bija tuvāk, Džošs manīja, ka viņš ir aziāts, varbūt japānis.
Džošs spēra soli uz priekšu, spieķi paslējis kā zobenu. — Tu ko iedomājies? Uz kurieni?
— Tev garām vai cauri — man viena alga, — jauneklis atteica nevainojamā angļu valodā ar izteiktu japāņu akcentu.
— Ko tu te dari? — Džošs neatkāpās.
— Kādu meklēju.
Nolēcis no pēdējā pakāpiena, iebrucējs devās uz izeju. Džošs viņam aizšķērsoja ceļu ar spieķi. — Tu esi man atbildi parādā.
Melni uzvalkotais jauneklis saķēra spieķi, izrāva to Džošam no rokas un pārlauza pret ceļgalu. Džošs saviebās — tas nevarēja nesāpēt. Nosviedis spieķa puses uz grīdas, jauneklis noteica: — Tev es neko neesmu parādā.
Izšāvies no mājas, jauneklis žigli noskrēja pa lieveņa pakāpieniem, bet apstājās, ieraudzījis pārplēsto riepu. Sofija uzsmaidīja viņam un pavēcināja sveicienu.
Par pirksta tiesu nolaidās salona aizmugures logs, un japānis steigšus kaut ko nobēra, rādot uz samaitāto riepu.
Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, un no limuzīna izkāpa jauna sieviete. Mugurā viņai bija brīnišķīgi pašūdināts melns uzvalks un balta zīda blūze, rokās — melni cimdi, un uz deguna uztupinātas mazas, apaļas saulesbrillītes. Taču nekas nespēja noslēpt īsos, spurainos sarkanos matus un vasarraibumiem izraibināto bālo ādu.
— Skataha! — Sofija ar Džošu iegavilējās vienā balsī.
Sieviete pasmaidīja, atiezdama vampīra zobus. Pastūmusi lejāk acenes, viņa nozibināja spoži zaļas acis. — Diez vai, — viņa atcirta. — Es esmu Ēnu Aife. Un gribu noskaidrot, ko esat nodarījuši manai dvīņumāsai.
PATEICĪBAS
Lai pateiktos pilnīgi visiem, būtu vajadzīgs saraksts, kas iznāktu garāks par pašu grāmatu. "Burve" nebūtu tapusi bez ļoti daudzu cilvēku palīdzības, atbalsta, padoma, glaimiem un izpratnes.
īpaši un jo sevišķi paldies:
Delacorte Press Beverlijai Horovicai, Kristai Marino un Kolīnai Felingemai
un
Berijam Krostam no BKM, tāpat Frenkam Veimanam no The Literāri/ Group.
Ir vēl citi, bez kuriem "Burves" nebūtu:
Klodeta Sazerlenda un Maikls Kerols.
Un tādi, kas "Burves" ceļu darījuši vieglāku:
Patriks Kavanahs, Libija Lavella un Sāra Bačevska.
Un tie, kas to darījuši aizraujošāku:
Saimons un Vendija Velsi, Hanss un Sūzena Cimmeri, Kellija Bikslere, Kristofers Apdaiks un Ričards Tompsons.
Un, bez šaubām, paldies:
Džūlijai Blūetai-Grantai, Tamijai Veisenselai, Mārsijai Kenedijai, Džefrijam Smitam, Sonam Gardelam, Džeimijai Krakoverai, Roksanai Reno-Koderai un Kristenai Vinsko-Nolenai.
PAR AUTORU
Maikls Skots ir eksperts mitoloģijā un folklorā, viens no panākumiem bagātākajiem īru rakstniekiem. Fantāzijas, šausmu stāstu un folkloras meistaru hish Times cildinājis kā "šo salu Fantāzijas ķēniņu". "Burve" ir trešā grāmata ciklā par nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumiem. Lasiet arī abas pirmās — "Alķīmiķi" un "Magu". Maikls Skots jūs gaida vietnē www.dillonscott.com