Nikolass pārtrauca savienojumu un tūliņ pasniedza tālruni Sofijai. — Viņš teica…
— Mēs dzirdējām. — Dvīņu atmodinātie jutekļi abiem bija ļāvuši vienā mierā noklausīties visu sarunu. — Gāzes eksplozija? — Sofija pārjautāja.
— Nūjā, diez vai tādos postījumos varēja vainot kaut kādu aizlaiku dinozauru, vai ne? — Džošs zobojās. — Kurš viņam būtu ticējis?! — Sabāzis rokas kabatās, viņš metās nopakaļ Fleimelam, kas jau platiem soļiem steidzās projām pa ielu. — Pasteidzies, māšel.
Sofija pamāja. Brālim bija taisnība. Taču tagad viņa sāka noprast arī to, kā Vecie tik ilgi varējuši dzīvot slepenībā. Cilvēki vienkārši atsacījās ticēt, ka pasaulē ir arī maģija. Ne jau zinātnes un tehnoloģijas laikmetā. Briesmoņi un burvestības iederējās primitīvajā, mežonīgajā pagātnē, un tomēr dažās pēdējās dienās burvestības bija atklājušās ik uz soļa. Ziņu par neiespējamo netrūka, cilvēki pieredzēja sazin ko, sastapās ar visdīvainākajām radībām… un neviens viņiem neticēja. Viss taču nevarēja būt tikai maldi, meli, pārpratumi vai tukšas iedomas, vai ne? Bet, ja pie varas bija tumšie Vecie un viņu kalpi, atlika vien šādas ziņas noliegt, ignorēt vai — kā nupat notika Parīzē — tās publiski izsmiet. Necik ilgi, pat tie, kas ar šādām ziņām nākuši klajā un pieredzējuši ko neparastu, paši sāks šaubīties par savu veselo saprātu. Vēl vakar Parīzes ieliņās, aiz sevis atstādams veselu postažu, izplosījās Nidhjegs, kam it kā vieta tikai leģendā. Pirms briesmonis ienira upē, tas iztriecās cauri Elizejas laukiem un nogrāva veselu gabalu izslavētās krastmalas. To taču redzēja dučiem cilvēku, bet kur ir viņu stāsti, viņu reportāžas? Presē viss novelts uz gāzes eksploziju senlaiku katakombās.
Un tad atdzīvojās un uz visām pusēm aizrāpoja Parīzes Dievmātes katedrāles gargujas un ķēmi. Ar Džoša auras palīdzību spēcinājusi pati savējo, Sofija lika lietā Uguns un Gaisa maģiju, tos visus pārvēršot akmens šķembās… un ko par to teica prese?
Skābais lietus.
Eurostar ekspresī traucoties cauri Francijas laukiem, viņi Džoša klēpjdatorā bija meklējuši šo ziņu tiešraidēs. Visi pasaules ziņu dienesti stāstīja vienu un to pašu — vienus un tos pašus melus. To, ka redzēts Nidhjegs, savās interneta vietnēs un blogos vēstīja tikai ekstrēmākie sazvērestības teoriju aizstāvji, tur briesmonis bija redzams gan fotouzņēmumos, gan ar mobilo tālruni filmētos miglainos, drebelīgos videokadros. Desmitiem komentētāju gan videomateriālus, gan fotoattēlus pasludināja par viltojumiem, piesaucot sniega cilvēku un Lohnesa briesmoni, kuru attēli tiklab atzīti par neīstiem. Protams, tikai tagad Sofijai sāka ataust prātā, ka varbūt arī tie abi ir īstāki par īstiem.
Viņa pielika soli, lai panāktu Fleimelu un brāli.
— Neatpaliec, Sofij, — Fleimels piekodināja. — Tev nav ne jausmas, kādās briesmās esam iekūlušies.
— To tu saki jau kuro reizi, — viņa nomurmināja, lai gan acumirklī nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu nākt vēl kas ļaunāks.
— Uz kurieni ejam? — ieprasījās Džošs. Pēc adrenalīna pieplūduma galva joprojām bija neskaidra, un nu vēl uzmācās drebulis.
— Tepat, re! — Nikolass atteica, ar galvu pametis pa kreisi, kur slējās balta mūra baznīca.
»
Panākusi brāli, Sofija pamanīja, ka no vaiga viņš ir gluži bāls un norasojušu pieri. Paķērusi Džošu pie rokas, viņa viegli saspieda dvīņa plaukstu. — Kā jūties? — Viņa zināja, kā tas ir: trokšņi, smakas, pilsētas dunoņa nupat jau sāka pārslogot Džoša nesen atmodinātos jutekļus. Tāds pats pārslodzes šoks bija piemeklējis viņu pašu, Hekates atmodinātu. Taču viņai emociju un uztvērumu straumi bija palīdzējusi savaldīt gan Endoras Ragana, gan Zanna, bet brālim trūka palīga.
— Nekādas vainas, — Džošs attrauca. — Nu, ja godīgi, nav nemaz tik labi, — viņš atzinās pēc mirkļa, ieraudzījis neticību māsas sejā. Viņa bija gājusi cauri tieši tam pašam, zināja, kā ir ap dūšu. — Vienkārši viss… — Bija grūti rast vārdus.
— Visa kā ir par daudz, — Sofija palīdzēja.
Džošs pamāja. — Par daudz, — viņš piebalsoja. — Varu pat sagaršot izplūdes gāzes.
— Viss noregulēsies, — Sofija solīja. — Pierims. Vai arī pats apradīsi.
— Diez vai kādreiz apradīšu ar ko tādu. — Džošs pielieca galvu un samiedza acis spožajā saulē, kas nupat lauzās cauri zilimelnajiem mākoņiem. Kā asi trīti dunči acīs tūliņ sāpīgi iedūrās saules stari, kas atstarojās no slapjās ietves. — Man vajag saulesbrilles.
— Laba doma. — Sofija paskrēja pāris soļu uz priekšu. — Nikolas, pagaidi, — viņa uzsauca.
Alķīmiķis gan atskatījās, tomēr neapstājās. — Mēs nevaram kavēties, — viņš atcirta, soli nepagausinādams.
Sofija apstājās ielas vidū un parāva brāli aiz rokas, lai arī tas stāv uz vietas. Tikai nomērojis soļus sešus, Nikolass aptvēra, ka dvīņu aiz muguras vairs nav. Apstājies un apcirties, viņš abiem pameta ar roku, lai pasteidzas. Tie nelikās zinis, un, kad alķīmiķis nāca atpakaļ, viņa vaigā jautās kaut kas nejauks un atbaidošs. — Man nav laika tādām muļķībām.
— Mums vajag saulesbrilles. Džošam un man arī, — Sofija pavēstīja. — Un ūdeni.
— Sadabūsim vēlāk.
— Vajag tagad, — viņa noskaldīja.
Nikolass jau vēra muti, lai cirstu pretim, bet Džošs paspēra soli uz priekšu, alķīmiķim cieši klāt. — Vajag tagad. — Balsī ieskanējās tāda kā augstmanība. Stāvot uz Parīzes katedrāles lieveņa, jūtot miesai cauri plūstam pirmatnēju spēku, redzot atdzīvojušās akmens gargujas sabirstam pīšļos, Džošs bija apjautis, tieši cik vareni tagad viņi ir abi ar māsu. Acumirklī viņi bez alķīmiķa varbūt arī nevarēja iztikt, taču tikpat ļoti abi bija vajadzīgi Nikolasam.
Nikolass ieskatījās zēna spoži zilajās acīs un, lai ko tur ieraudzīja, pamāja un griezās atpakaļ, kur rindojās veikali. — Ūdeni un saulesbrilles, — viņš noteica. — Un kādā krāsā gribēsit? — viņš sarkastiski apvaicājās.
— Melnas, — dvīņi atsaucās vienā balsī.
Sofija palika kopā ar Džošu gaidām uz ielas. Spēka vairs nebija gandrīz nemaz, bet viņa zināja, ka Džošs jūtas vēl sliktāk. Pēc stiprā lietus ielās pamazām sāka sabiezēt pūlis. Garām raibā jūklī kustēja sazin cik tautību ļaužu, tērgādami neskaitāmās valodās.
Piepeši Sofija piešķieba galvu un sarauca pieri.
— Kas ir? — Džošs nekavējoties noprasīja.
— Nekas, — viņa novilka, — tikai…
— Kas?
— Man likās, ka saprotu kaut ko no tā, ko viņas runā.
Brālis pagriezās, sekojot viņas skatienam. Tur stāvēja un dzīvi
%
sarunājās divas Tuvo Austrumu valstis ierastajās burkas un garās, plandošajās abajās tērptas sievietes.
— Viņas ir māsas… Ies pie ārsta — tepat, aiz stūra, Hārlijstrītā… — Sofija pārsteigta vēstīja.
Džošs pagriezās, lai ieklausītos ciešāk, un atglauda matus no auss. Krietni piepūloties, viņam izdevās izšķirt abu sieviešu balsis. — Sofij, es nesaprotu ne pušplēsta vārda. Manuprāt, viņas runā arābiski.
Garām uz Rīdžentsparka metrostacijas pusi aizgāja divi smalki ģērbušies uzņēmēji. Abiem pie auss bija mobilais.
— Tas pa kreisi runā ar sievu, kas Stokholmā, — Sofija turpināja, nupat jau gandrīz čukstus. — Viņam žēl, ka nav ticis uz dēla dzimšanas dienu. Tas pa labi runā ar priekšnieku, arī Zviedrijā. Grib, lai viņam pa e-pastu atsūta kaut kādas tabulas.