Māte pārgāja mājā un stāstīja dēlam:
Carameita sacīja, lai tu braucot laulāties.
Tā nu dēls pa dienu uzcēla sev pili, otrā dienā salaulājās ar carameitu un brauca atpakaļ, bet uz tilta jau nobrieduši gan āboli, gan bumbieri, gan ķirši, gan visvisādi augļi, kādi. vien ir pasaulē.
Jaunais pāris atbrauca uzceltajā pilī, nosvinēja kāzas un nu dzīvo. Arī dēla sunītis un kaķītis turpat. Kad bija tā kādu laiku dzīvojuši, tad carameita reiz jautā vīram:
— Saki, mīļo vīriņ, — kā tu varēji pašūt man kurpes un kleitu: mēru tak tu nebiji noņēmis? Kā tu pa vienu nakti spēji uzcelt tādu tiltu, kur ņēmi tik daudz zelta un sudraba?
— Man, redz še, ir šis gredzens, — vīrs viņai stāsta, — kā es to pārmetu no vienas saujas otrā, tā tūdaļ saskrien kalpu pilna sēta. Lai es tiem uzdodu, kādu darbu uzdodams, tie visu izdara. Tie iztaisīja ir kurpītes, ir kleitu, uzcēla tiltu un šo pili, kur mēs abi dzīvojam, un tie izdarīs visu, ko gribēšu.
Nu carameita nogaidīja, līdz vīrs labi cieši aizmiga, vieglītēm novilka viņam no pirksta gredzenu, pārmeta no vienas saujas otrā, un kalpu saskrēja tik daudz, ka bail. Carameita tiem teica:
— Lai te tūdaļ būtu zirgi un kariete — es braukšu uz savu pili, bet šo pili pārvērtiet par tādu torni, kurā mans vīrs varētu tikai stāvēt un gulēt, un torni tūliņ aiznesiet uz jūras viņu malu. Bet pieraugiet — neuzmodiniet vīru, lai viņš pamostas tikai tornī.
— Labi, — kalpi atbild, — viss būs tā, kā pavēlēts.
Carameita izgāja ārā — kariete jau gaida. Viņa iekāpa karietē un aizbrauca. Bet pils tūdaļ pārvērtās par torni, un kalpi to aizvilka pāri jūrai.
Otrā rītā agri carameitas vīrs pamostas — nav ne sievas, ne pils, ne gredzena, itin nekā, tikai tornis stāv. Grib viņš iet ārā — durvju nav. Pagrābstās gar vienu sienu, pagrābstās gar otru — netiek ārā, sienā atstāts tikai mazs lodziņš. Tajā tornī nu viņš, nabadziņš, dzīvo, un neviens pat ēst nedod. Tā viņš tur būtu ir nomiris un neviens ne zināt nekā nezinātu, ja nebijis sunīša un kaķa, jo tie arī bija palikuši tornī un varēja pa lodziņu tikt ārā. Sunītis reizi pa reizei aizskrēja laukos, izvilka kādam arājam no tarbiņas maizes riku un atnesa pie torņa, kaķītis paņēma riku zobos, uzkāpa pie lodziņa un atdeva maizi saimniekam.
Tā viņi bija savākuši nelielu maizes aizgādu, un tad sunītis teica kaķim:
— Tagad mūsu saimniekam maize ir, dosimies abi pāri jūrai, varbūt kaut kā atdabūsim gredzenu.
— Dosimies! — kaķis piekrīt.
Abi aizgāja. Teciņus vien, teciņus vien, līdz jūra klāt. Nu kaķītis uzsēdās sunītim mugurā, un tas laidās peldus. Peldēja ilgi un sasniedza gan beidzot otru malu. Izkāpa krastā, pasildījās saulītē, tad sunītis teica:
— Tagad ņemsim kājas pār pleciem un labi vetcīgi liksim prom uz pili. Kad dabūsim rokā gredzenu, tad jozīsim atpakaļ, ko nagi nes, citādi — ka vēl nenoķer.
Abi laidās skriet. Skrēja tavu skriešanu. Ne atpūtās, nekā, skrēja tik un skrēja. Izskrēja caur lielu mežu.
Te uzreiz redz — stāv pils, tai apkārt augsti mūri. Sunītis nu teic kaķītim:
— Tu paliec tepat mežmalā, es esmu vecāks, tāpēc iešu izlūkot, vai varēs kaut kā tikt pilī iekšā un izzagt gredzenu.
Kaķītis palika. Sunītis aizskrien līdz pilij un redz — pie vārtiem stāv sargi. Klau, priekšnieks piekodina karavīriem:
— Sargājiet stipri, lai kāds naidnieks netiek iekšā.
— Nebēdājiet, — sargi apgalvo, — ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.
Sunītis pastaigāja, pastaigāja gar mūriem un tā arī aizgāja atpaka! pie kaķīša. Aizgāja, apsēdās un bēdājās:
— Ko lai iesāk, ja tur visapkārt augsti jo augsti mūri un pie vārtiem nostādīti sargi — tādi sargi, ka ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.
— Tagad paliec tu mežmalā, — kaķītis saka, — bet es iešu pie carameitas.
Un viņš aizskrēja. Atskrien pie pils — sargi stāv pie vārtiem, augsti mūri visapkārt. Kaķītis pagājas uz otru pusi, tur pie mūra aug koks, kaķītis kokā augšā un pils pagalmā iekšā. Pieskrēja pie carameitas loga un nu grozās tur apakšā.
Carameita pienāca pie loga, skatās — pagalmā staigā kaķis. Viņa to ielaida istabā. Nu kaķītis klaiņo pa visām istabām un vēro, kur carameita glabā gredzenu. Kad bija to noskatījis, pagaidīja, līdz visi nolikās gulēt, paķēra gredzenu un diedza prom. Aizskrēja līdz jūras malai un steigšus vien lēca sunītim mugurā, sunītis metās ūdenī un aizpeldēja.
Jau viņi nupat būs jūru pārpeldējuši, drīz jau krasts klāt, te sunītis vaicā kaķītim:
— Nu, vai cieši turi gredzenu?
Kaķis neatbild, jo gredzens tak viņam mutē. Bet sunītis neliekas mierā:
— Es tev vaicāju, vai cieši turi gredzenu? Ja neatbildēsi, iesviedīšu tevi jūrā.
Kaķis cieš klusu, un sunītis apskaišas.
— Neatbildi ar, tūliņ sviežu tevi jūrā!
Kaķis nobijās.
— Turu-u!
Un gredzens — plunkš!—jūrā iekšā! Kaķis atkal cieš klusu, nesaka vairāk ne vārda.
Piepeldēja viņi pie krasta, izkāpa malā — nu kaķis klūp sunim virsū:
— Ak tu tāds! Tu esi vainīgs, ka gredzenu palaidu vaļā! Ko tu mani tincināji? Lien nu tagad jūrā, meklē gredzenu! Gribi vai negribi, lien tik.
Ielīda sunītis jūrā, bradāja, bradāja, plunčojās, plunčojās — nekā. Nu sāka abi nikni strīdēties. Bet beidzot nosprieda:
— Staigāsim gar jūru un taujāsim, varbūt atradīsies kāds, kas mums iznesīs gredzenu no jūras.
Abi pasildījās drusciņ saulītē un aizgāja gar jūras malu. Ko vien satika, ko ieraudzīja, tam prašņāja, vai šis nevarot no jūras dabūt ārā gredzenu, vai nezinot kādu, kas to varētu; bet nevienu tādu nevarēja atrast. Un kaķis saka:
— Vai zini ko? Iesim gar krastu un ņemsim ciet vardes un vēžus.
— Labi, — sunītis piekrīt, — iesim ar!
Gāja nu atkal. Satiek vardi un vaicā:
— Vai iznesīsi mums no jūras gredzenu? Iznes, citādi nelaidīsim tevi atpakaļ jūrā.
Kuru vardi noķer, tā sola:
— Zinu, kur ir jūsu gredzens. Laidiet mani vaiā, atnesīšu jums gredzenu.
Šie palaiž arī, varde aizpeld, tomēr no gredzena ne ziņas, ne miņas.
Sākumā vardes no šiem baidījās, bet vēlāk vairs ne. Kura pagadījās šiem nagos, tā tūdaļ sola:
— Atnesīšu gredzenu.
Šie palaiž arī.
Vakarā iet abi gar jūru, skatās — lec vardulēns. Viņi to saķer un vaicā:
— Vai tu zini, kur jūrā guļ gredzens?
— Nezinu… kvā, kvā!
— Ja nezini, tad nelaidīsim tevi atpakaļ pie mātes.
Vecā varde — tāda milzīga kā spainis — to pamanījusi, izlīda no ūdens un lūdz:
— Nedariet manam bērnam pāri, es atnesīšu jums gredzenu.
— Labi, sunītis ar kaķīti saka, — mēs viņu paturēsim, līdz tu atnesīsi gredzenu; kad atnesīsi, tad tavu bērnu atlaidīsim.
Varde ienira jūrā, atrada gredzenu un atdeva sunītim un kaķītim. Viņi paņēma gredzenu, atlaida vardulēnu un mudīgi skrēja uz torni.
Atnāca sunītis ar kaķīti pie sava saimnieka, bet šis jau noēdis visu maizi, divi dienas nav baudījis ne kripatas, izdēdējis kā skals. Kaķītis tūliņ uzkāpa pie lodziņa un atdeva saimniekam gredzenu. Viņš pārmeta to no vienas saujas otrā, un tūdaļ ieradās kalpi. Viņš tiem saka:
— Aiznesiet šo torni atpakaļ, kur tas bija, lai tas atkal pārvēršas par pili un pilī lai ir mana sieva un māte.
Kolīdz viņš tā bija pateicis, tā viss jau bija izdarīts. Bet sievu viņš padzina, pats tagad dzīvo ar māti, sunīti un kaķīti.