— Re, kur mans dēls!
— Sazīmēji gan! Nu, tad ņem arī.
Vaimans pārvērta balodi tādā brašā puisī, ka skaistāku visā pasaulē neatradīs.
Tēvs priecīgs apskāva dēlu, nomutēja. Priecājās abi.
— Ejam nu, dēls, mājup.
Tā nu viņi aizgāja. Iet un runājas. Tēvs taujā, kā tur pie Vaimana klājies, un dēls stāsta; tad atkal tēvs stāsta, cik viņam grūti ejot, un dēls klausās. Beidzot tēvs saka:
— Ko nu mēs, dēls, tagad darīsim? Es esmu nabags, tu esi nabags. Trīs gadus nokalpoji, bet nekā nenopelnīji!
— Nebēdājiet, tēv, gan būs labi, — dēls atteic. — Paga vien: te kungi medīs lapsas, tad es pārvērtīšos par kurtu un lapsu noķeršu. Kungi gribēs mani nopirkt; pārdodiet mani par trīssimt rubļiem — tikai pārdodiet bez ķēdes. Tā jums tiks nauda, un mēs dzīvosim labas dienas!
Tā nu viņi iet, iet, te uzreiz ierauga — mežmalā suņi trenkā lapsu, trenkā tavu trenkāšanu: ne lapsa var aizmukt, ne suņi to noķert. Dēls tūdaļ pārvērtās par kurtu, noķēra lapsu. Kundzēni izskrien no meža.
— Vai tas tavs kurts?
— Mans!
— Labs kurts! Pārdod to mums.
— Pērciet.
— Cik prasi?
— Bez ķēdes — trīssimt rubļu.
— Kam mums tavas ķēdes vajag, mēs piesiesim apzeltītā!! Še simt!
— Nē.
— Nu, še nauda, dod kurtu.
Kundzēni noskaitīja naudu, paņēma kurtu un — aidā! — atkal steidzas medīt. Palaida kurtu, lai ķer lapsu. Kurts kā likās lapsai pakaļ, tā ietrieca to dziļi mežā, tur pārvērtās par puisi un atnāca atpakaļ pie tēva.
Nu abi iet, iet, te uzreiz tēvs saka:
— Ko mēs, dēls, lielu ar šito naudu iesāksim — tik vien varēsim kā tikt pie savas saimniecības un mājeli pielāpīt.
— Nebēdājiet, tēt, gan nauda būs vēl. Paga vien: te jās kundzēni medīt ar vanagu paipalas. Es pārvērtīšos par vanagu, kundzēni gribēs mani pirkt, pārdodiet mani atkal par trīssimt rubļiem, tikai bez micītes.
Iet nu viņi pa lauku un ierauga — kundzēni palaiduši vanagu paipalu gūstīt; vanags dzenas pakal, paipala bēg; ne vanags var noķert, ne paipala aizmukt. Dēls pārvērtās par vanagu un tūliņ ieklupa paipalai mugurā. Kundzēni, to redzējuši, taujā:
— Vai tas tavs vanags?
— Mans!
— Pārdod mums!
— Pērciet.
— Cik prasi?
— Ja dosiet trīssimt rubjii, tad ņemiet vanagu, tikai bez micītes.
— Mēs tam uzšūdināsim micīti no zīda, no samta!
Kundzēni pakaulējās un nopirka vanagu par trīssimt rubļiem. Palaida vanagu paipalai pakal, bet šis kā laidās, tā aizlaidās mežā, tur pārvērtās par puisi un atnāca pie tēva atpakaļ.
— Nu esam cik necik naudā iedzīvojušies, — tēvs teica.
— Paga, paga, tēt, būs vēl. Kad nonāksim tirgū, tad es pārvērtīšos par zirgu, un jūs mani pārdodiet. Jums par mani maksās tūkstoš rubļu; tikai atdodiet bez apaušiem.
Abi nu iet, līdz nonāk kādā miestiņā, vai, un tur, āre, pašlaik tirgus. Dēls pārvērtās par zirgu — zirgs kā uguns, tīri bail klāt iet! Tēvs ved zirgu aiz apaušiem, zirgs iet dīžādamies, ar pakaviem zemi kārpīdams. Nu sanāca tirgoņu apkārt, visi grib zirgu pirkt.
— Tūkstoš rubļu dosiet, tad ņemiet, — tēvs saka, — tikai bez apaušiem!
— Kam mums šitie apauši, mēs viņam kaldināsim apaušus no tīra sudraba ar zeltu!
Tirgoņi sola pieci simti.
— Nekā nebūs!
Te pienāk vienacis čigāns.
— Ko prasi, vīrs, par zirgu?
— Bez apaušiem — tūkstoš rubļu.
— Oja! Dārgi, tēv, — ņem pieci simti un dod ar visiem apaušiem!
— Nē, nekas vis nebūs, — tēvs nepielaižas.
— Nu, seši simti… sit saujā!
Kaulējās čigāns, kaulējās, bet vīrs neatlaida ne plika graša.
— Lai tad iet ar, tēvs, bet apaušus dod līdzi.
— Nekā nebūs, čigān, — apauši paliks man!
— Mīļais cilvēk, kur tu esi redzējis, ka zirgu pārdod bez apaušiem? Kā tu to atdosi man?
— Kā nu zini, bet apauši paliks man! — vīrs atsaka.
— Nu, tēv, piemetīšu vēl pieci rubļi, tikai atdod ar apaušiem.
Vīrs sāka prātot: apauši labi ja kādas trīs grivnas vērti, bet čigāns dod pieci rubļi! Ņēma vīrs un atdeva apaušus arī. Naudu dabūjis, gāja mājup, bet čigāns uzlēca zirgā un aizjāja. Taču tas nebija vis čigāns — tas bija Vaimans, par čigānu pārvērties.
Zirgs nu nesa, ka nesa Vaimanu — par kokiem augstāk, par mākoņiem zemāk. Tad zirgs un jājējs nolaidās mežā un nonāca Vaimana sētā; Vaimans nolika zirgu stallī, pats gāja istabā.
— Neizspruka vis no maniem nagiem! — viņš sacīja sievai.
Pusdienlaikā Vaimans ņēma zirgu pie pavadas un veda pie upītes dzirdīt. Kolīdz zirgs tika pie upes, kolīdz nolieca galvu dzert, tā pārvērtās par asari un aizpeldēja. Ilgi negudrodams, Vaimans pārvērtās par līdaku un nu tik ķers asari rokā. Bet kur nu — kā līdaka tiek tuvu, tā asaris saslien spuras un pagriež asti pretim, līdaka nevar šo sagrābt. Tad līdaka, klāt tikusi, sauc:
— Asarīt, klau, asarīt, pagriez šurp galvu, parunāsimies!
— Runā vien, mīlīt, ja gribi runāt, es tāpat dzirdēšu, — asarītis atteic līdakai.
— Atkal līdaka panāk asari, atkal sauc:
— Asarīt, klau, asarīt, pagriez šurp galvu, parunāsimies!
Bet asaris saceļ spuras un atteic:
— Runā vien, mīlīt, ja gribas, es tāpat dzirdēšu!
Ilgi līdaka vajāja asari, bet rokā dabūt nekādi.
Te vienā brīdī asaris piepeld pie krasta, un tur carameita mazgā drēbes. Asaris pārvērtās par zelta gredzenu ar granāta aci, carameita gredzenu ieraudzīja un izvilka no ūdens. Pārnesusi mājā, lielās:
— Re, tētiņ, kādu es skaistu gredzenu atradu!
Tēvam arī gredzens patīk. Nu carameita velk gredzenu uz viena pirksta, velk uz otra — tavu skaistu gredzenu!
Pēc laiciņa caram paziņo, ka ieradies kāds tirgonis. (Bet tas bija Vaimans, par tirgoni pārvērties.) Cars iziet pie viesa.
— Kas tev vajadzīgs?
Vaimans nu stāsta:
— Braucu ar kuģi pa jūru, vedu savam caram granāta gredzenu, bet tas iekrita ūdenī. Vai kāds no jūsu ļaudīm nav atradis?
— Jā, — cars saka, — mana meita atrada.
Pasauca meitu. Vaimans nu lūgtin lūdz, lai atdodot gredzenu, šim dzīves nebūšot, ja nepārvedīšot caram gredzenu! Bet carameita neatdod neparko! Te nu iejaucās arī pats cars:
— Atdod, meit, citādi mūsu dēļ cilvēks būs nelaimē. Atdod!
Vaimans arī lūdzas:
— Prasiet, ko gribat, tikai atdodiet gredzenu!
— Lai tad labāk nav ne tev, ne man! — carameita atcērt un triec gredzenu pret zemi. Gredzens sabirza un pārvērtās par prosas graudiem, tie aizripoja pa visu istabu. Bet Vaimans, ilgi negudrodams, pārvērtās par gaili un ņēmās graudus knābāt. Knābāja, knābāja, līdz visus bija uzlasījis. Bet viens graudiņš bija paripojis carameitai zem kājām, un to gailis neapēda. Graudus uzlasījis, gailis izlidoja pa logu un prom bija.
Bet no atlikušā graudiņa uzradās jauneklis — un tik daiļš, ka carameita, viņu ieraudzījusi, uzreiz iemīlēja un sirsnīgi jo sirsnīgi lūdza caru un carieni, lai atdodot viņu jauneklim par sievu:
— Ne ar vienu citu laimes neredzēšu, ar viņu vien dzīvošu laimīgi!
Cars gan ilgi rauca degunu: «Kā lai atdodu meitu prastu ļaužu puisim?» Bet tad abi ar sievu apspriedās, deva savu svētību un apprecināja abus, un sarīkoja tādas kāzas, ka vai visa pasaule bija saaicināta! Es art tur biju, medu, vinu dzēru; kaut mutē netika, pa bārdu gan tecēja, tāpēc tā tik balta!