Dzērājcars un jaunava, kas skaistāka par rozi
Dzīvoja reiz cars ar carieni, un viņiem bija trīs meitas un viens dēls. Bet šis cars nebija tāds kā citi cari — viņš dzēra augu dienu un nakti kā kurpnieks. Papriekš nodzēra valsts naudu, pēc tam sievas pūru. Cars būtu nodzēris arī troni, bet galminieki piekala troņa krēslu pie sienas, cara kroni pie krēsla — un tos nevarēja no pils iznest.
Pienāca tāda diena, kad caram vairs nebija ne graša, par ko iedzert. Viņš staigāja apkārt kā smagu bēdu mākts. Bet tad devās uz kaimiņu ciemu, cerēdams, ka tur varbūt varēs iedzert par velti. Ceļš gāja caur mežu. Te uzreiz no krūmiem izlīda lācis pekainis.
— U-ū, jūsu augstība, kam jūs tik bēdīgs? Kas noticis?
— Nekas nav noticis, tikai stāvu kā no laivas izmests. Nav naudas, par ko iedzert.
— U-ū, jūsu augstība, dabūsiet maisu zelta, ja atdosiet man par sievu vecāko princesi.
— Atnāc uz pili, tikai naudu paņem līdzi.
— U-ū, jūsu augstība, nauda būs tūdaļ. Pagaidiet! — Lācis iemetās krūmos un iznesa maisu zelta. — Vakarā aiziešu, — viņš vēl piemetināja un nozuda mežā.
Cars ievilka maisu gravā un apsedza ar lapām. Tad paņēma drusku zelta un aizgāja uz krogu. Mājup iedams, dziedāja tā, ka viss mežs līgojās. Pārnācis viņš aicināja vecāko meitu:
— Iesim pastaigāt.
Gāja abi lēnītēm uz meža pusi. No krūmiem izlēca lācis, sagrāba princesi un aizskrēja.
Cars jutās kā septītā.s debesīs. Paņem tik drusciņ zelta un dzīvo zaļi!
Taču ar laiku maiss iztukšojās, un cars atkal staigāja bez graša kabatā. Devās atkal uz kaimiņu ciemu raudzīt, vai nedabūs iedzert par brīvu. Ceļā viņu pamanīja ērglis. Tas pavēcināja ar spārniem un jautāja:
— Kāpēc, jūsu augstība, esat tik noskumis?
— Kā lai nebūtu noskumis, ja esmu tiktāl nocarojies, ka vairs nav, par ko iedzert. Kādreiz man bija visādi vīni, visādi miestiņi, bet tagad staigāju, siekalas rīdams.
Ērglis, to noklausījies, teica:
— Ja atdosiet man par sievu vidējo meitu, tad dabūsiet veselus divus maisus zelta.
Cars saberzēja plaukstas.
— Gādā šurp zeltu, meitu atdošu vakarā!
Ērglis aizlidoja un to pašu brīdi bija atkal atpakaļ ar diviem maisiem zelta. Viņš nometa tos caram pie kājām un aizlaidās. Cars iegrūda maisus lapsas alā un apsedza ar lapām, paņēma drusku zelta un aizgāja uz krogu. Vakarā, pārnācis pilī, viņš teica vidējai meitai:
— Iesim, meit, pastaigāt. Vakars tik jauks, zvaigznes spīd, mēness, pavei, jau uzlēcis.
— Labi, iesim, — princese bija ar mieru.
Kolīdz viņi bija aiz vārtiem, atlidoja ērglis, sagrāba jaunavu un aizlaidās uz mežu.
Caram nu bija divi maisi zelta, un bēdāties viņam nenāca ne prātā. Viņš līksmojās un dzīroja uz nebēdu.
Taču arī divi maisi zelta reiz iztukšojas. Pēdējo reizi caram glāzīti par velti pasniedza diez kādi klaidoņi. Pēc tam viņš devās nevis uz pili, bet gan uz jūras malu, apsēdās uz akmens un uzvilka bēdīgu dziesmu. Dziesmas pievilināta, pie krasta piepeldēja zivs.
— Jūsu augstība, kāpēc esat tik noskumis?
— Nav ko priecāties, ja kabatā nav ne graša.
Bet zivs sacīja:
— Jums vēl ir jaunākā meita. Došu par viņu veselus trīs maisus zelta!
— Lai notiek, dod. Bet kā tu paņemsi manu meitu, ja tev nav roku? Jūrā peldēties viņa neiet.
— Pils applūdīs, un es viņu aizvedīšu, — zivs atteica.
Cars arī pret to nekā neiebilda, jo gauži kāroja zelta.
Jūra sāka viļņoties un izsvieda krastā trīs maisus zelta. Lai nevajadzētu tālu nest, cars izraka smiltīs dziļu bedri un paslēpa tajā zeltu. Tad viņš aizgāja uz krogu un vakarā pārradās pilī.
Baidīdamās, ka nepazūd arī jaunākā meita, cariene no viņas neatgāja ne soļa.
Pēc kādām dienām sacēlās briesmīgs negaiss. Lietus gāza kā spaiņiem — un jūra sāka celties. Cēlās, cēlās un sacēlās arī: izkāpa no krastiem un aizplūda līdz pašai cara pilij. Vilnis iešļācās jaunākās princeses istabā, sagrāba viņu un aizrāva jūras dzelmē.
Cariene bēdājās un raudāja par meitām. Bet viņai vēl bija dēliņš Dmitriks. Paaudzies un nācis jaunek|a gados, viņš sacīja carienei:
— Man prāts tā vien nesas paceļot. Varbūt arī māsas kaut kur gaidīt gaida, lai tās paglābju no nelaimes. Un, ja atradīšu jaunavu, kas skaistāka par rozi, tad viņu apprecēšu.
— Ej, dēls, ej, tikai neaizmirsti pārnākt atpakaļ.
Princis uzmeta plecā tarbiņu, paņēma rokā nūju un devās ceļā. Viņš nonāca dziļā mežā. Tur zem ozola sēdēja vecītis ar garu bārdu.
— Labdien, vecotēv, — ko jūs te darāt? — jauneklis apvaicājās.
— Apsēdos, dēliņ, un sēžu, jo esmu gauži izsalcis, nav vairs spēka noturēties kājās.
Dmitriks noņēma no pleca tarbiņu un izvilka visādus ēdienus, kādus liek tikai cara galdā. Vecītis ieēda kādu kumosu un, mundrāks kļuvis, iejautājās:
— Kurp iedams, jaunekli?
— Meklēju pazudušās māsas. Gribu ari atrast jaunavu, kas skaistāka par rozi, lai viņu apprecētu. Dodiet, vecotēv, padomu, kā to visu izdarīt?
— Nezinu teikt, kur ir tavas māsas, toties labi zinu, ka trejdevītā karaļvalstī dzīvo jaunava, kas ir skaistāka par rozi. Viņa gaidīt gaida tādu jaunekli, kāds tu esi.
Princis patencināja par labajiem vārdiem, tad gāja savu ceļu un nonāca pie kalna, kura galā atradās māja. Viņš uzkāpa kalnā, paskatījās pa logu mājā iekšā un ieraudzīja savu vecāko māsu. Dmitriks pieklaudzināja un lūdza:
— Ielaid, māsa, nakti pārgulēt.
Māsa rokas vien sasita.
— Vai, brālīt, bēdz ātrāk prom, jo pārnāks mans vīrs lācis un tevi saplosīs.
— Es nebaidos. Tev, māsiņ, ir man jāpalīdz.
— Palīdzēšu, cik spēšu. Tagad lien aizkrāsnē.
Dmitriks ielīda aizkrāsnē, un māsa uzmeta viņam virsū seģeni.
Lācis, tikko pa durvīm ienācis, tūdaļ norēcās:
— Saožu cilvēka smakul Kur te paslēpies cilvēks?
Dmitriks nenobijās. Viņš nometa seģeni, iznāca istabas vidū un no visa spēka cirta ar dūri pa galdu.
— Tad tu, lāci, nozagi manu māsu? Ejam cīnīties, jo mieru derēt es negribu.
Lācis neatbildēja. Te bija lācis, te izbija — un prinča priekšā parādījās skaists jauneklis. Un viņi visi atradās nevis vairs nabadzīgā mājelē, bet gan krāšņā pilī.
— Paldies, Dmitrik, ka mani atbrīvoji, — skaistais jauneklis sacīja.
— Bet kas tu tāds esi?
— Esmu ķeizara dēls. Jau bērnībā mani un manus divus brāļus nobūra ļauna zintniece, un atbrīvot mūs var tikai tāds varonis, kas itin nekā nebaidās. Kā viņš cērt dūri galdā, tā burvība zaudē spēku. To zina arī mani brāļi, bet, ja to kādam izstāstītu, tad nekad vairs netaptu par cilvēkiem. Kā tu še nokļuvi?
— Nācu, nācu un atnācu no savas pils uz jūsu māju. Vai tu man nedotu labu padomu, kā lai atrodu jaunavu, kas skaistāka par rozi?
— Es par viņu nekā nezinu, bet tūliņ pavaicāšu saviem draugiem.
Ķeizara dēls iebāza mutē pirkstus un nosvilpās tā, ka kokiem lapas sāka šalkt. No visām pusēm steidzās šurp visādi zvēri — veci un jauni, lieli un mazi. Satupās uz celmiem un gaidīja. Cilvēks vaicāja:
— Pasakiet — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?
— Ne dzirdējuši par tādu neesam, — zvēri atbildēja.
— Tad neko darīt, tikai pieraugiet — šo ceļavīru neaiztieciet, lai viņš būtu kur būdams.