Otrā dienā princis posās ceļā. Māsa iedeva līdzi maizi un pavalgu, bet māsasvīrs — zelta atslēdziņu, ar kuru var atslēgt itin visu pasaulē. Šķirdamies no viņiem, Dmitriks vēl sacīja:
— Dodieties pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi, bet tētim gribas sadzert ar znotu.
Dmitriks gāja augu dienu gan pa klaju lauku, gan pa mežu. Te uzreiz, skat, priekšā liels ozols, pie ozola pieslietas trepes. Ilgi negudrodams, Dmitriks kāpsli pa kāpslim rāpās augšā. Un nonāca pašā ozola galotnē. Tur bija mājiņa.
Dmitriks pieklaudzināja pie durvīm. No mājiņas izskrēja vidējā māsa un metās viņam klāt.
— Kam tu, brālīt, nāci šurp? Pārradīsies mājā mans vīrs ērglis, viņš tevi saknābās!
— Es nebaidos. Ielaid mani istabā, jo esmu atnācis tevi atbrīvot no ērgļa.
— Tad lien aizkrāsnē, paslēpies.
Dmitriks ielīda aizkrāsnē, un māsa uzmeta viņam virsū seģeni.
Bija dzirdama spārnu šalkoņa. Tur atlidoja ērglis. Tas iesaucās:
— Saožu cilvēka smaku! Kur ir tas cilvēks, es viņu saknābāšu un nosviedīšu no ozola zemē!
— Te es esmu!
Dmitriks iznāca no aizkrāsnes un, ne vārda neteicis, cirta dūri galdā.
Tai pašā brīdī ērglis pārvērtās par jaunekli — jauku kā saulīte, bet mājiņa kļuva par krāšņu pili.
— Paldies tev, puis, ka izglābi mani. Ko par to gribi?
— Pasaki — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?
— Tūliņ to uzzināsim.
Viņi izgāja no pils, vidējās māsas vīrs iebāza mutē pirkstus un nosvilpās tā, ka kokiem sāka šalkt lapas. Salidoja visi putni, kādi vien ir pasaulē, — lieli un mazi, veci un jauni. Nometās zemē un jautāja:
— Ko gribi, brālīt?
— Sakiet — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?
— Nezinām, — putni atbildēja. — Bet varam dot ceļā līdzi burvju spalvu, uz kuras ir viegli lidot.
Princis atvadījās no vidējās māsas un viņas vīra, beigās vēl pieteikdams:
— Neaizmirstiet aizbraukt pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi, bet tētim gribas sadzert ar savu otru znotu.
Dmitriks paņēma spalvu un devās ceļā. Vai nu ilgi bija gājis, vai neilgi, te ierauga — priekšā tālu jo tālu, plaši jo plaši plešas jūra, veldama viļņus mājas augstumā. Ilgi negudrodams, viņš metās jūrā un peldēja. Jūras vidū rēgojās kāds skurstenis, no kura kūpēja dūmi. Dmitriks pa skursteni ielaidās mājā. Jaunā sieva, kas sēdēja istabā, gauži nobijās. Dmitriks noslaucīja kvēpus no sejas, ieskatījās sievietē un sacīja:
— Nebaidies, māsiņ, tas esmu es — Dmitriks.
— Vai, brālīt, pārradīsies mans vīrs, tad no tevis ne kauliņi pāri nepaliksi Paslēpies aizkrāsnē.
Dmitriks ielīda aizkrāsnē. Māsa uzmeta viņam virsū seģeni.
Nepagāja ilgs laiks — un istabā iepeldēja milzum liela zivs.
— Kāpēc te ož pēc cilvēka? Dod man šurp to cilvēku, es viņu aprīšu.
— Te es esmu! — Dmitriks iznāca no aizkrāsnes un, cik spēka, uzsita ar dūri pa galdu.
Tai pašā mirklī zivs pazuda nezin kur, pazuda ari istaba. Varen skaistā pilī Dmitrika priekšā stāvēja jauneklis kā ozols. Viņš sāka runāt:
— Paldies tev, Dmitrik, ka izglābi mani no ļaunās raganas burvestības un padarīji atkal par cilvēku. Tava māsa būs mana sieva, jo es arī esmu no karaliskas dzimtas.
— Dodieties pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi un tētis vēlas sadzert ar saviem znotiem. Bet man jāiet tālāk — gribu atrast jaunavu, kas skaistāka par rozi.
— Iziesim pagalmā, — sacīja jaunākās māsas vīrs.
Viņš nosvilpās, un pēc mirkļa ap pili sapulcējās visas zivis — lielas un mazas, vecas un jaunas. Māsasvīrs vaicāja:
— Sakiet — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?
Visas zivis cieta klusu.
— Viņas nezina, — sacīja jaunākās māsas vīrs. — Bet es došu tev padomu. Ej pasaulē meklēt visvecāko ērgli. Tas lido visaugstāk, tāpēc visu redz.
Dmitriks atvadījās, metās jūrā un peldēja uz krastu. Izkļuvis no ūdens, viņš devās pie vidējās māsas un lūdza tās vīram:
— Saki, brāl, — kā lai es aiztieku pie visvecākā ērgļa? Stāsta, ka tas zinot, kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi.
Māsasvīrs izgāja pagalmā un nosvilpās. Atlidoja vecs ērglis un nometās viņa priekšā zemē.
— Ko vēlaties? — ērglis jautāja.
— Kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?
— Trejdevītā karaļvalstī.
— Aiznes turp šo jaunekli.
— Labi, rīt aiznesīšu. Tagad došos atpūsties, lai sakrātu spēkus.
Kad ērglis bija aizlidojis, vidējās māsas vīrs pamācīja Dmitriku:
— Visvecākais ērglis redz varen tālu. Visu ceļu viņš tev jautās, vai tu jau redzi pili, kurā mīt jaunava, kas skaistāka par rozi. Atbildi, ka neredzi, jo citādi viņš nometīs tevi pusceļā un tu līdz mūža galam nenokļūsi līdz pilij. Kad būsi virs pils, tad tikai sauc, ka nu redzi pili.
— Tencinu, brāl, par labu padomu.
No rīta Dmitriks ar ērgli devās ceļā. Pēc kādas stundas vecais ērglis vaicā:
— Vai redzi pili?
— Nē, neredzu.
Lidoja tālāk. Ērglis atkal vaicā:
— Vai jau redzi?
— Vēl ne.
— Akls esi, vai?
— Akls neesmu, bet neredzu tik tālu kā jūs.
Ilgi vēl viņi lidoja. Beidzot pils bija turpat apakšā.
— Tagad redzu, ērglīt. Laižamies lejā! — Dmitriks sauca. Ērglis nolaidās zemē pašā pils priekšā. Dmitriks pateica ērglim paldies un gāja uz vārtiem. Tur, resnās važās piekalti, tupēja četri lauvas. Ieraudzījuši svešnieku, lauvas ierēcās tā, ka mūri notrīcēja. Atskrēja karavīri un vaicāja princim:
— Kas tev vajadzīgs?
— Gribu redzēt jaunavu, kas skaistāka par rozi.
— Vai redzi to augsto torni? Tur, kur logi, tur arī mīt mūsu skaistule.
— Vediet mani pie viņas.
Bet karavīri aizveda princi pie dzelzs durvīm un iegrūda tumšā pagrabā. Tur jau atradās daudz jaunek|u — bārdu apauguši, izkāmējuši un vārgi.
— Ko jūs te darāt? — Dmitriks vaicāja.
— Drīz arī tu darīsi to pašu. Mēs arī vēlējāmies ieraudzīt jaunavu, kas skaistāka par rozi, taču nepatikām viņai. Mūsu vecāki sola daudz naudas, lai mūs no šejienes izpirktu, bet viss ir velti.
— Vakarā es pats jūs izlaidīšu, — Dmitriks solījās.
Kad satumsa, viņš izvilka aiz jostas aizbāzto zelta atslēdziņu un atslēdza durvis. Jaunekļi cits aiz cita pazuda no cietuma. Bet Dmitriks devās pie jaunavas, kas skaistāka par rozi.
— Kas tevi te ielaida? — jaunava vaicā.
— Pats atnācu.
— Tu esi drosmīgs. Un skaists.
— Tu arī esi kā bilde.
— Vai gribi būt mans vīrs?
— Kā nu negribēšu!
No rīta jaunava sacīja Dmitrikam:
— Es visu dienu būšu projām no mājas. Tu paliksi te par saimnieku, dari, ko vien vēlies. Tikai neskaties divpadsmitajā istabā.
— Kas man tur meklējams?
Kad jaunava bija aizbraukusi, Dmitriks sāka klaiņot pa pili. Viņš izskatīja visus kaktu kaktus. Bet tad pagudroja un atvēra divpadsmitās istabas durvis. Vai tu re — tur ar ķēdēm pie sienas piekalts milzīgs lauva. Tas bija tik izkāmējis, vārgs un noplucis ka žēl skatīties. Tikko parunāt jaudāja.
— Jaunekli, noņem man ķēdes!
— Kas tevi te piekala?
— Neteikšu.
— Nu, tad tupi vien piekalts.
— Ja negribi mani atbrīvot, tad kaut pabaro. Atnes septiņus klaipus maizes, tik lielus kā dzirnu rats, un septiņus kubulus ūdens.
— To varu izdarīt.