Princis ceptuvē lika izcept septiņus maizes klaipus, tik lielus kā dzirnu rats, un pavēlēja kalpiem tos aiznest uz divpadsmito istabu. Pēc tam turpu aizripināja septiņas mucas ar ūdeni. Lauva saēdās un sadzērās un kļuva varen stiprs. Kā rāvās, tā ķēdes notrūka kā aukliņas. Nu lauva jautāja princim:
— Ko tu te esi atnācis?
— Lai bildinātu jaunavu, kas skaistāka par rozi.
— Viņa būs mana, nevis tava!
Lauva izskrēja pagalmā un nostājās pie vārtiem. Pārbrauca mājās jaunava, kas skaistāka par rozi. Lauva ierēcās:
— Tev jāk|ūst manai sievai, citādi tevi saplosīšu!
— Lai tā notiek, — jaunava atbildēja. — Tikai ej un saaicini visus lauvas uz kāzām.
Lauva aizskrēja. Bet Dmitriks sacīja jaunavai:
— Es tevi tik ilgi esmu meklējis pa visu pasauli. Kļūsti mana sieva.
— Labi, bet kā lai izglābjamies no lauvas?
Dmitriks atcerējās burvju spalvu. Viņš pacēla uz rokām jaunavu, kas skaistāka par rozi, uzsēdās uz spalvas, un pēc maza brītiņa jau atradās tēva pils priekšā. Tur jau gaidīja trīs māsas ar saviem vīriem.
Otrā dienā pilī svinēja kāzas.
Zemniekdēls Ivans
Senos laikos dzīvoja cars ar carieni, kuriem jaunos gados bērnu nebija, bet vecumdienās piedzima dēls, par kuru viņi no sird? priecājās. Dēls izauga, un tēvs, māte nolēma viņu apprecināt. Bet dēls teica:
— Kamēr nedabūsiet man tādu zirgu, kas kvēlojošas ogles ēd un liesmas dzer, un, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst, — tikmēr es neprecēšos!
Cars saaicināja visus savus spēkavīrus un taujāja:
— Varbūt jūs kāds zināt vai esat dzirdējuši, kur ir tāds zirgs, kas kvēlojošas ogles ēd un liesmas dzer, un, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst?
Visi spēkavīri atbildēja, ka neesot ne redzējuši tādu zirgu, ne dzirdējuši par to un dabūt to nevarot.
Cars izsūtīja pa visu zemi rakstu:
— Varbūt kāds ir dzirdējis par tādu zirgu, varbūt kāds pats var to dabūt, tad tas cilvēks lai ierodas pie manis.
Tāds raksts nokļuva arī kādā pagastā, un tur visiem to nolasīja priekšā. Kāds zemnieks, mājās pārnācis, lielījās sievai:
— Dzi, kāds raksts mūsu pagastā pienācis! Ja tāds varonis atrastos, tad viņam pavēlēts ierasties pie cara!
Zemniekam bija dēls, un tas sacīja:
— Es zinu gan, kur tāds zirgs ir!
Bet tēvs uzrājās:
— Sēdi vien savā kaktā, kā esi sēdējis! Tevi jau bērni kausta, kolīdz aiz vārtiem izej, tad nu vēl pļāpāsi par tādu zirgu!
Bet puisis apģērbās un aicināja:
— Iziesim, tēv, sētā!
Abi izgāja arī. Puisis kā saķēra ar vienu roku ozolu, tā nolieca līdz pašai zemei, tad palaida vaļā. Tēvs stāvēja, acis iepletis, raudzījās dēlā, gluži vai nobijies.
— Tagad ticu, dēliņ, — tēvs to vien noteica.
Abi nu devās uz pagastmāju, tēvs atstāja dēlu ārā, pats iegāja iekšā un sacīja:
— Atjaujiet, kungi, man arī kādu vārdu sacīt!
— Labi, saki arī.
— Man ir dēls, kas tādu zirgu var dabūt.
Nu visi kungi sāka klaigāt:
— Metiet viņu cietumā līdz ar dēlu! Kur viņa puika der? To jau visi bērni kausta, kolīdz tas iziet aiz vārtiem!
Iemeta zemnieku un viņa dēlu cietumā. Tur nu abi sēdēja, sēdēja, bet pagasta priekšnieki tikmēr prāto:
— Var būt, ka mums nekas ļauns nenotiks, ja viņš arī melo.
Izlaida zemnieku un viņa dēlu no cietuma, un priekšnieki sūtīja caram ziņu. Cars to izlasīja, neticēja, ka zemnieka dēls spēj tādu darbu paveikt, tomēr lika aizsūtīt kalpus un karieti puisim pakaļ.
Atveda puisi pie cara. Kolīdz puisis bija klāt, tā cars sauca viņu pie sevis.
— Vai vari tādu zirgu dabūt?
— Varu!
— Kas tev vajadzīgs?
— Vajadzīgs labs zirgs un krietna vāle.
Cars uzrakstīja zīmi savam zirgu ganam.
— Ej, ganībās atradīsi zirgu ganu, iedod viņam zīmi, viņš dos tev zirgu.
Puisis aizgāja, parādīja ganam zīmi.
— Pagaidi, — zirgu gans sacīja, — tūliņ dzīšu zirgus dzirdināt, tad izraugies, kādu gribi.
Puisis nu meklēja arī, bet, kuru vien zirgu grāba aiz astes, tā aste ar visu ādu palika rokā; ķēra aiz krēpēm — krēpes notrūka.
Divpadsmit zirgiem puisis norāva ādu, tā ir neviena sev derīga neatrada. Iet viņš ar visām ādām atpakaļ uz pili, skatās — stāv māja ar cauru jumtu (mājiņā dzīvoja nabaga vecenīte), un pašlaik nāk virsū lietus debeši. Vecenīte lūdzas:
— Palīdzi, puis, visi man, nabadzītei, iet garām.
Puisis apjuma mājiņu ar ādām, lai lietus netecētu iekšā, vecenīte pateica paldies, un puisis gāja tālāk uz pili.
Iznāk cars un brīnās, ka puisis nav atradis sev zirgu.
— Ej, zemniekdēl Ivan, uz stalli. Varbūt tur atradīsi derīgu zirgu.
Puisis aizgāja ari, bet kuram zirgam uzliek roku uz muguras, tas krīt gar zemi. Nu, ko tu padarīsi — kā nav zirga, tā nav.
Uznāca nakts, puisis izgāja stepē, nosvilpās spēkavīra svilpienu — un atskrien zirgs.
— Kālab sauc mani, mīļais saimniek?
— Ir laiks mums doties ceļā.
— Labi.
Puisis veda zirgu cara stalli, visas durvis, visas sienas izgāza, ar mokām vien iedabūja rumaku iekšā. Piesēja, iebēra tam zelta kviešu graudus un pats aizgāja gulēt.
Cars, rītā agri piecēlies, sūtīja modināt zemniekdēlu Ivanu — vai tas sapni neesot redzējis zirgu, kāds tam vajadzīgs. Bet zemniekdēls Ivans atbild:
— Ir jau, ir man zirgs, stāv stallī.
Nu visi gāja skatīties zirgu, un cars vai nobijās no tik milzum liela zirga.
— Bet tagad iztaisiet man vāli — tādu, kas ar diviem pāriem vēršu no meža vedama.
Atveda vāli. Zemniekdēls Ivans pasvieda to gaisā un pats apgulās un nogulēja pusotras dienas. Pamodās, kad vāle krita atpakaļ. Viņš pastiepa pretim mazo pirkstiņu, un vāle sašķīda drumslu drumslās.
— Pagādājiet man tādu vāli, kas ar četriem pāriem vēršu vedama, jo šī nav derīga.
Mežinieki nocirta simtgadīgu ozolu, iztēsa vāli, atveda ar četriem pāriem vēršu. Ivans pasvieda to gaisā, pats apgulās un nogulēja trīs dienas, trīs naktis. Pamodies izdzirda, ka vāle nāk rūkdama. Viņš pastiepa pretim vidējo pirkstu, vāle atsitās pret to un ietriecās zemē divas aršīnas dziļi.
— Šitā derēs, — Ivans noteica.
Nu viņš posās ceļā. Cars saka:
— Tad nu zini: ja dabūsi tādu zirgu, tad došu tev par algu, ko vien gribēsi, un nekad tev nekādi pāri nedarīšu. Vīrs un vārds.
Puisis aizjāja, bet cars neticēja vis, ka šāds tāds zemniek dēls Ivans pats dabūs zirgu, tāpēc norīkoja viņam līdzi divus spēkavīrus, kas bija augstas kārtas, nevis zemnieku cēluma.
— Panāciet viņu, — cars pavēlēja.
Zemniekdēls Ivans dzird — zeme trīc.
— Tur vai nu pūķis laižas, vai arī kādi spēkavīri auļo.
Šie piejāj klāt, apsveicinās, un Ivans vaicā:
— Kas jūs tādi esat?
— Cars mūs sūtīja tev līdzi jāt.
— Kā tad nu darīsim? Vienam no mums vajadzēs būt par virsnieku, citādi nebūs nekādas kārtības, viena vajag, kam pārējie paklausītu.
Šie kungu kārtas spēkavīri tūdaļ sauc viens par otru:
— Es būšu virsnieks, es būšu virsnieks!
Bet zemniekdēls Ivans saka:
— Nē, tā vis ne. Sviedīsim vāli pa ceļu uz priekšu — kurš tālāk aizsviedīs, tas arī būs virsnieks.
Aizsvieda viens vāli pa ceļu uz priekšu. Jāja nu visi dienu, jāja otru dienu — nav vāles. Trešajā dienā skatās — gul vāle uz ceļa. Nu svieda otrs. Jāja visi atkal vienu dienu, jāja otru un trešu — nav vāles. Tikai pēc nedēļas atrada. Nu svieda zemniekdēls Ivans. Jāja visi nedēļu, jāja otru un trešu — nav vāles.