— Būsim tavai vālei garām pajājuši.
— Nevār būt, laikam tā būs kaut kur ciemos iegriezusies.
Jāja vēl vienu nedēļu un tad ierauga milzīgu namu ar vara sētu apkārt, un uz namu ved vara tilts. Ivana vāle pārlidojusi sētai pāri un sagāzusi nama stūri. Bet šajā namā mita briesmīgi pūķi, tikai pašlaik to nebija mājā — tie kaut kur tālumos karoja.
Zemniekdēls Ivans nu saka vienam kungu kārtas spēkavīram:
— Šonakt tu stājies uz tilta sardzē, — un otram saka: — Bet tu guli pie zirgiem, un es palikšu gulēt namā. — Tam, kuram bija tilts sargājams, viņš pieteica: — Tikai pieraugi, brāl, sargā modri, neguli.
Šis staigāja, staigāja, taču, ceļā piekusis, apgulās uz tilta un aizmiga. Tad zemniekdēls Ivans pamodās, redz, ka pusnakts klāt un ir laiks viņam iet. Viņš apģērbās un devās uz tiltu, ierauga — sargs guļ, ieklausās — zeme dun, jāj sešgalvis pūķis, runādams ar savu zirgu:
— Esi rāms, nesprauslā, par mums stiprāka neviena nav. Ir tikai zemniekdēls Ivans, bet šurpu ne krauklis viņa kaulus neatnesīs, viņš vēl ir jauns.
— Krauklis kaulus neatnesīs, jauneklis brašulis atnāks pats, — saka zemniekdēls Ivans.
— Cīnīties atnāci vai mieru derēt?
— Ne jau mieru derēt, cīnīties atnācu.
— Nu, — pūķis tad saka, — zvel tu pirmais.
— Nē, — zemniekdēls Ivans atteic, — tu zvel pirmais, tu esi vecākais visā cara valstī.
Sešgalvis pūķis kā zvēla, tā zemniekdēls drusciņ vien no vietas izkustējās; kā zvēla viņš ar savu vāli, tā uzreiz sešas galvas bija nost!
Viņš sakapāja pūķi, kaulus sadedzināja un izkaisīja vējā, tad gāja mājup. No rīta vaicāja tam, kas uz tilta bija sardzē stāvējis:
— Nu, vai cieši sargāji?
— Tā sargāju, ka ne putns nepamanīts garām neaizlidoja,— šis atteica.
Nākamajā naktī zemniekdēls Ivans sūtīja otru biedru sargāt tiltu, bet pirmajam lika gulēt stallī.
Arī šis sargs aizmiga. Zemniekdēls Ivans skatās — ir laiks iet. Aizgāja un nostājās zem tilta. Dzird — zeme dun. Tur jāj pūķis deviņgalvis.
— Esi rāms, neklūpi, — pūķis teic savam zirgam, — stiprāka par mums nav puspasaulē. Ir tikai zemniekdēls Ivans. Bet šurp ne krauklis viņa kaulus neatnesīs!
— Niekus tu runā, — zemniekdēls Ivans saka, — jauneklis brašulis atnāks pats!
— Cīnīties atnāci vai mieru derēt?
— Jauneklis brašulis nav nācis mieru derēt, viņš nācis cīnīties.
— Nu, zvel tu!
— Nē, tu zvel, tu esi puspasaulē vecākais.
Deviņgalvis pūķis kā zvēla, tā ietrieca zemniekdēlu Ivanu zemē līdz potītēm. Bet Ivans kā zvēla, tā uzreiz septiņas galvas pūķim bija nost. Atvēzējās otrreiz — un atlikušās divas nost. Viņš sakapāja pūķi, kaulus sadedzināja un pelnus izkaisīja vējā. Nu zemniekdēls Ivans aizgāja vēl nogūlāties. Rītā viņš jautāja otram tilta sargātājam:
— Nu, vai labi sargāji tiltu?
— Tā sargāju, ka ne pelīte nemanīta garam nepašmauca.
Trešajā naktī zemniekdēls Ivans pasauca abus spēkavīrus, pakāra pie sienas cimdu un sacīja:
— Iešu, brāļi, pats tiltu sargāt, bet jūs skatieties uz manu cimdu — ja no tā līs sviedri, tad dzīvojiet mierīgi, bet, ja pilēs asinis, tad izlaidiet no stalla manu zirgu.
Zemniekdēls Ivans nostājās zem tilta; pusnakti viņš dzird — divdesmit verstu tālumā zeme dun, lapas birst no ozoliem. Tur auļo visvecākais pūķis, sēdēdams uz tāda zirga, kas kvēlojošas ogles ēd un liesmas dzer. Jāj pūķis un runā ar savu zirgu:
— Esi rāms, neklūpi, par mums stiprāka nav visā pasaulē. Ir gan kaut kur zemniekdēls Ivans, bet viņš vēl mazs, viņam vēl krāsnsaugšā jātup, šurp viņš neatnāks, šurp ne krauklis viņa kaulus neatnesīs.
Bet zemniekdēls Ivans pūķim atteic:
— Krauklis kaulus neatnesis, jauneklis brašulis pats atnāks.
— Vai tad cīnīsimies vai ari derēsim mieru?
— Jauneklis brašulis nav nācis, lai mieru derētu, viņš nācis, lai cīnītos.
— Zvel, — pūķis saka.
— Nē, zvel tu, esi taču visstiprākais pasaulē.
Pūķis kā zvēla, tā zemniekdēls Ivans kļuva gluži bāls vaigā. Cīnījās abi, cīnījās… No divpadsmit galvām pūķim vairs tikai trīs atlikušas. Bet zemniekdēls Ivans jau iedzīts zemē līdz viduklim, nupat, nupat jau spēka aptrūks pavisam.
— Vadzi, — pūķis saka, — vai tev tēvs bija?
— Bija.
— Vai tēvam vērši bija?
— Bija.
— Vai viņš ara?
— Ara.
— Vai vēršiem atpūsties ļāva?
— Ļāva.
— Tad atpūtīsimies arī mēs.
Kamēr nu viņi tā pūtās, tikmēr zemniekdēls Ivans svieda savu vāli un sagāza stalli. Viņa zirgs spruka laukā, atskrēja un ar pakaviem ņēmās atraust zemi.
Bet divi spēkavīri pamostas un redz — no cimda pil asinis. Taču viņiem bija bail iet palīgā zemniekdēlam Ivanam, sak, kālab mums viņa dēļ galva jāliek uz spēles.
Tikmēr zirgs jau atrausis zemi ap Ivanu, un tad zemniekdēls Ivans saka pūķim:
— Tagad es tevi pieveikšu!
Bet pūķis atbild:
— Labi, tikai pirms nāves tev teikšu: tu gan paņemsi manu brīnumzirgu, kas caram vajadzīgs, taču līdz mājai tu zirgu neaizvedīsi, jo man ir vēl trīs māsas, ir matē un ir tēvs pūķu valdnieks. Viņi tevi tikpat no pasaules izdeldēs!
Ivans nocirta atlikušās galvas un nogrima dziļās domās. Bet tikmēr tā vecenīte, kurai Ivans kādreiz ar zirgu ādām bija jumtu apjumis, nomanīja, ka Ivanam tuvojas nebalta reize (jo šī vecenīte zināja visu, kas pasaulē notiek), un aizsūtīja pie Ivana savu sunīti. Sunītis viņam pastāstīja:
— Kad jāsiet mājup, tad jums tā sagribēsies dzert, ka cits citam ne vārda vairs nejaudāsiet pateikt. Un tad pa labi roki pagadīsies avots ar ūdeni, kas būs dzidrs kā stikls. Nedzeriet no tā avota, uzsit tam krusteniski ar vāli, tad redzēsi, kas ar to notiks! Kad jāsiet tālāk, jums sagribēsies ēst, un tad ceļa malā būs kļava un zem tās plāceņi, āboli, visādi ēdieni un dzērieni. Neēdiet, gāz ar vāli krusteniski, tad redzēsi, kas tur notiks! Kad jāsiet atkal tālāk, jums uznāks miegs, un tad zem k|avas būs gulta. Negulstieties tajā, cērt pa to, tad redzēsi, kas notiks!
To visu noklausījies, Ivans pateica paldies vecenītes sunītim, ņēma pūķa zirgu un kopā ar abiem spēkavīriem jāja mājup. Jāja, jāja, visiem sagribējās dzert, un te patiešām pa labi roki radās avots. Abi spēkavīri grasījās padzerties.
— Nē, pagaidiet, — Ivans saka, — papriekš paskatīšos.
Kā nu viņš sita avotā ar vāli, tā asinis uzšļāca ar straumi — pūķa māsa bija pārvērtusies par avotu. Jāja tālāk, un Ivans sakapāja vēl divas pūķa māsas, kas bija pārvērtušās par ēdienu un par gultu. Bet tad, pavērušies atpakaļ, viņi ierauga — gar apvārsni kāpj augšup melna tūce. Ieskatās labāk un redz — tur viņiem dzenas pakal vecā pūķiene. Viena lūpa tai padebešos, bet otra velkas gar pašu zemi.
Zemniekdēls Ivans nu saka:
— Ek, brāļi, stāsimies tagad visi trīs pretim, jo viens es viņu neuzveikšu.
Bet abi spēkavīri tā nobijušies, ka ir nedomā cīnīties, metas tikai mukt. Ivans redz, ka viens te nekā neizdarīs. «Nu man gals klāt,» viņš domā. Bet tad viņam ienāk prātā, ka tepat netālu, aiz kalniem, aiz mežiem, ir liela kalve. Viņš iecirta zirgam piešus un aujoja, cik jaudas, uz kalvi, bet abi spēkavīri arī pakaļ — kur tad citur šie lai liekas.