Pieauļo visi pie kalves.
— Veriet vaļā!
Kalēji atvēra divpadsmit dzelžu durvis, viņi visi trīs ieskrēja iekšā, un durvis pašas aizdarījās. Bet pūķiene apsēdās kalves priekšā un nu tik ņēmās ar ugunīgu mēli laizīt durvis.
Zemniekdēls Ivans redz, ka nav vairs nekādi joki, un lūdz. kalējus:
— Ātri jo ātri izkaliet arklu — tik lielu kā līdz kalves griestiem — un tādas pašas lielas knaibles.
Kalēji tūdaļ ķērās pie darba, bet pūķiene arī izlaizīja durvis cauras citu pēc citas. Vairs tikai trejas durvis palikušas, taču tad jau kalēji arī bija pabeiguši arklu un knaibles.
Pūķiene izlaizīja cauras pēdējās durvis, iebāza galvu iekšā, un tad Ivans ar nokaitētām knaiblēm saspieda pūķienei lūpu, iejūdza viņu arklā, izdzina laukā un nu tik ņēmās ar pūķieni art zemi, apvērsdams velēnu krietnas mājas lielumā. Ik pa laiciņam viņš uzšauj tik pūķienei un saspiež tai lūpu ar nokaitētajām knaiblēm. Ara, ara, līdz pūķiene pārsprāga.
Tad Ivans iemeta pūķieni jūrā, savu zirgu palaida ganīties, bet abus spēkavīrus aizdzina mājā.
— Ejiet, baijuļi, — viņš teica, — jūs pa kājām vien maisāties. Un vēl esot kungu kārtas!
Ivans pats aizjāja ar zirgu, ko bija atņēmis pūķim. Jāja, jāja un satika vecu vecīti. Viņš pajāja tam garām nepasveicinājis. Bet, gabaliņu pagājis, iedomāja:
— Kā tad es tā — jauns puisis būdams, vecam vīram goda neparādīju. Jāgriežas atpakaļ, jāpadod labdiena.
Ivans griezās atpakaļ.
— Labdien, vecotēv, — viņš teica, — piedodiet, ka pajāju garām, jums godu neparādīdams, neapsveicinādams.
— Kā tad, — vecītis atbild, — veciem ļaudīm nekad neej garām tapat, allažiņ padod labdienu. Tu tagad jāsi tālāk, un tev pretim gadīsies tāds greizs vecis ar koka kāju, tas tev teiks: «Nu, brašuli, tev gan ir krietns zirgs, bet mani tu tikpat nenoskriesi.» Tu neielaidies, neej ar veci skrieties. Bet varbūt tev pa ceļam vēl kāds gadīsies, tad to tu pieņem, neatsakies.
Jāja Ivans tālāk. Redz — pretim klibo tāds neglīts vecis ar koka kāju.
— Nu, brašuli, — vecis saka, — ir gan tev zirgs! Bet lai es kāds vārgulis, tu mani tikpat nenoskriesi!
— Ja ne, ne, skrieties jau ar tevi neiešu.
Bet, tikko zemniekdēls Ivans tā bija pateicis, tā vecais vārgulis savu koka kāju iemetināja kāpslī, nez ar kādu asu bultu izsita Ivanu no segliem un pats aizjoņoja zirgā. Zemniekdēls Ivans ne apskatīties nepatapa. Bet vecis nebija neviens cits kā pūķu valdnieks — divpadsmitgalvja tēvs.
Zemniekdēls Ivans noskaitās.
— To es tev nepiedošu, — viņš saka, — es tevi, sasodīto, atradīšu, arī kājām iedams!
Viņš ņēma vāli rokā un devās uz priekšu. Taču iedams nomanīja, ka pūķu valdnieka bultas cirstā brūce sāk uztūkt, tūkums top lielāks un lielāks un jau viņam zūd spēki.
«Nu gan ir bēda!» zemniekdēls Ivans domā. «Vecais pūķis mani laikam ar saindētu bultu ievainojis.»
Vēl gabaliņu nogājis, Ivans pavisam pagura.
«Nu es vairs pūķu valdnieku neuzveikšu,» viņš sacīja pats sev, «tagad viņš mani ar vienu pirkstu nogāzīs zemē…»
Tā nu iet zemniekdēls Ivans skumdams un bēdādamies, un pretim nāk vecītis ar bārdu, kas sniedzas līdz zemei. Abi sasveicinājās, apvaicājās viens otram, kas kurais esot un kurp iedams. Vecītis tad saka:
— Iešu tev līdzi.
— Kas tad jūs tāds esat?
— Esmu Tas, kurš spēj no suņiem pasargāt.
Zemniekdēls Ivans izbrīnījies paraustīja plecus, bet, atcerējies sirmā vecīša padomu, nekā pretim nebilda.
Abiem ejot tālāk, parādījās ceļā vēl kāds vecītis un arī pievienojās gājējiem.
— Esmu Sals, — šis vecītis sacīja.
Gāja visi tālāk. Satika trešo vecīti. Apvaicājās, kas šis tāds esot un kurp ejot. Šis atteica:
— Esmu Tas, kurš jūru nopļauj un kaudzē sakrauj.
— Tad nāc tu ari mums līdzi!
Pēc tam viņi satika ceturto — To, kurš ēd un nevar pieēsties. Tad nāca piektais, Tas, kurš dzer un nevar atdzerties. Sestais, Tas, kurš skrien un skrien, un nepiekūst. Septītais, Tas, kurš trāpa ar pātagu divdesmit verstu tālumā. Astotais, Tas, kurš redz divdesmit verstu tālu.
Nu visi pulkā iet pie pūķu valdnieka uz viņa valsti. Pūķu valdnieks, to redzēdams, brīnās: citkārt neviens viņa valsts robežās ne tuvu nebija rādījies, bet te — ienākuši jau viņa zemē. Viņš pavēlēja ienācējiem uzrīdīt septiņus tūkstošus neganti niknu suņu, kam ikvienam bija pa divi galvām.
Joņo suņi kā melnais padebess.
— Neko darīt, brāļi, — zemniekdēls Ivans saka, — suņi mūs saplosīs, es esmu vārgs, tik tikko kājas velku, nespēju ar tiem cīnīties.
— Vēl tak esmu es — Tas, kurš spēj no suņiem pasargāt, — sacīja pirmais vecītis. Un kā likās suņiem pretim, tā visus apsita un sakrāva čupā. Pūķu valdnieks redz — suņi nekā nav līdzējuši, nāk vesels pulks vīru pa viņa valsti. Atnāk līdz viņa mājai, ienāk pagalmā, pār kuru liecas milzīga dzelzu velve, un tad — žvīks! — šī velve noslīga pār ienācējiem. Zemniekdēls Ivans līdz ar biedriem nu bija ieslēgts it kā plašā dzelzs istabā. Tad pūķu valdnieks lika saviem kalpiem kurināt pie sienām uguni tā, lai ieslēgtie izceptu. Kalpi sakrāva pie sienām kaudžu kaudzēm malku un nu tik kurināja tavu kurināšanu. Bet vecītis Sals kā ņēmās saldēt, tā dzelzu sienas pat apsarmoja. Pūķu valdnieka kalpi sasvilināja visu malkas kalnu, un valdnieks tiem sacīja:
— Taisiet nu vaļā, ņemiet lāpstas un izrausiet sārņus, kas palikuši no mana ienaidnieka — no zemniekdēla Ivana kauliem.
Kalpi attaisīja velvi, un paskat — iekšā visi dzīvi, bet Ivans saka:
— Kāpēc tad tu, valdniek, esi tik nelaipns — iebāzi mūs tik saltā istabā, ka teju pat nosalām.
— Vienalga, — pūķu valdnieks atteic, — tūliņ es nocirtīšu tev galvu, jo zinu, ka esi saindēts un nevarēsi man pretim turēties.
Bet sevī viņš domā: «Nogalēt viņu vēl paspēšu, tagad labāk vēl krietni pamocīšu,» — un saka:
— Došu jums uzdevumu, ja to izpildīsiet, atlaidīšu dzīvus, ja neizpildīsiet, visiem nocirtīšu galvu: pa vienu nakti nopļaujiet jūru un salieciet gabanās. Ja to neizdarīsiet, tad…
Pūķu valdnieks apgulās, bet Tas, kurš spēja jūru nopļaut, pa nakti to nopļāva un salika gabanās. No rīta pūķu valdnieks pamostas un redz — nekur vairs nav ne pilītes ūdens. «Hm,» viņš prāto, «kas tad tie par jokiem?» Tad dod otru uzdevumu:
— Cik vien man ir lopu, no tiem visiem pagatavošu pusdienu; ja jūs visu apēdīsiet, tad paliksiet dzīvi, ja ne, tad nocirtīšu galvu.
Zemniekdēls Ivans to vien tik domā: «Kaut drīzāk, kaut nu drīzāk vaina sadzītu, tad es viņam parādīšu, kā mūs spīdzināt.»
Bet pūķu valdniekam bija gūstekne — brīnumdaiļa meiča. Viņa nu sāka Ivanu ārstēt, jo zināja visādas zāles. Pūķu valdnieks tikmēr pievārīja katlu katlus, pagalmā tiem vairs ne vietas nebija; ar dzērieniem pielēja tūkstošiem mucu. Sasēdās Ivans ar biedriem pie galda. Nebija vēl par lāgu nevienu vērsi noēduši, jau zemniekdēls Ivans bēdājas: «Mēs jau ne trijos gados to visu nenoēdīsim.» Bet tad atcerējās, ka ir taču viens vecītis, Tas, kas ēd un nevar pieēsties, un otrs vecītis, Tas, kas dzer un nevar atdzerties. Abi likās klāt ēdieniem un dzērieniem un vēl sūrojās, ka par maz esot, šie vēl būtu ēduši un dzēruši.
Pūķu valdnieks, redzēdams, ka nekā nevar šiem padarīt, jau taisījās visus nogalēt, taču nolēma vēl pamocīt.