— Kurš rīt ātrāk atnesīs no jūras ūdeni — mana meita ātrskrējēja vai jūs? — pūķu valdnieks vaicā. — Ja jūs, tad paliksiet dzīvi, ja ne, tad…
Bet Ivans tikai domā: «Kaut drīzāk, kaut nu drīzāk mana vaina sadzītu…» Gūstekne viņu drošina:
— Nebēdā, drīz sadzīs.
Pagāja nakts. Pūķa meita — ātrskrējēja ar mazu gaismiņu apāva septiņjūdžu kurpes, uzlika burvju cepuri, kas viņu padarīja neredzamu, paķēra spaini un steidzās uz jūru. Meita joņo, bet šie visi sēd un prāto: kuram nu jāskrien pēc ūdens. Atcerējās, ka ir taču Tas, kurš skrien un skrien, un nepiekūst. Tas aizskrēja, iesmēla ūdeni un atpakaļceļā jau tika priekšā pūķu valdnieka meitai, bet tā nokaisīja viņam zem kājām miega pulveri, viņš nokrita un aizmiga turpat līdzās spainim.
Zemniekdēls Ivans un viņa ceļabiedri skatās, ka pūķu valdnieka meita jau tuvu, bet viņu biedrs, Tas, kurš skrien un skrien, un nepiekūst, vēl nav redzams. Tad Tas, kurš ar pātagu trāpa divdesmit verstu tālumā, atritināja savu pātagu un kā vilka gulētājam, tā šis uz vietas trūkās augšā, paķēra spaini un atnesa ūdeni ātrāk nekā pūķu valdnieka meita.
Nu pūķu valdnieks saprot, ka šiem vīriem neviens darbs nav par grūtu, izrāva zobenu un pavēlēja Ivanu un viņa biedrus stiept uz dzelzs klonu. Ved kalpi Ivanu prom, bet gūstekne viņam saka:
— Nu jau tava vaina ir sadzijusi.
Izveda kalpi Ivanu uz dzelzs klona. Jau pūķu valdnieks paceļ zobenu cirst Ivanam galvu nost, bet Ivans kā grāba pūķu valdnieku, tā uzsvieda viņu uz pils dzelzu torņa smailes, tur viņam arī gals pienāca. Tad Ivans paņēma zirgu, ko pūķu valdnieks viņam ar viltību bija nozadzis, sagūstītā jaunava arī posās viņam līdzi, bet viņa ceļabiedri — vecīši sacīja:
— Esam tev, zemniekdēl Ivan, izlīdzējuši, tagad iesim savu ceļu — citiem labiem ļaudīm līdzēt.
Vecīši nomutēja Ivanu un aizgāja.
Zemniekdēls Ivans pārjāja savā valstī un, radis allaž turēt solījumu, atdeva caram zirgu, kas kvēlojošas ogles ēd, liesmas dzer, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst. Bet tobrīd caram blakus stāvēja tie paši divi augstas kārtas spēkavīri, ko cars bija sūtījis Ivanam līdzi. Tie, ieraudzījuši jaunavu, ko Ivans bija atbrīvojis no pūķu valdnieka gūsta, tūliņ sāka caru kūdīt:
— Tas nekur neder, ka Ivans, prasta zemnieka dēls, precētu tādu daiļavu, kas var būt par sievu tikai augstas kārtas spēkavīram!
— Tiesa gan, tas ir vārds vietā! — cars atzīst un saka Ivanam:
— Tu, Ivan, esi zemnieka dēls, tāpēc nepiederas tev atdot tādu daiļavu, viņa var būt sieva tikai augstas kārtas spēkavīram.
Zemniekdēls Ivans nobālēja un teica:
— Es viņu atbrīvoju no gūsta, viņa mani mīl, un es mīlu viņu un nevienam neatdošu!
— Atdosi gan! — cars atcērt.
Tad Ivans aizsvilies saka caram:
— Tu solīji dot man par algu, ko vien gribēšu un nekad nekādi nedarīt man pāri! Es nogalēju trīs milzeņus pūķus un viņu māsas, veco pūķieni ietriecu jūrā, pūķu valdnieku aizsūtīju uz viņu pasauli — un, ja tu par maniem labajiem darbiem atlīdzināsi, lauzdams savu vārdu, tad es tevi un visu tavu dzimumu iznīcināšu ar vienu vēzienu!
Kā nu Ivans atvēzēja savu vāli, tā koki noliecās līdz zemei un visa cara pils nodrebēja. Tad gan cars nobijās un ne vārda vairs nebilda. Zemniekdēls Ivans apprecēja dai|avu, un viņi dzīvoja laimīgi.
Bet Ivans nekad vairs neticēja ne cara, ne augstmaņu dotam vārdam.
Par septiņiem brāļiem kraukļiem un viņu māsu
Dzīvoja reiz kāds vīrs un sieva, un viņiem bija septiņi dēli, bet tie nedzīvoja saticīgi, allaž naidojās un plūcās cits ar citu. Tāpēc māte uz dēliem dusmojās.
Kādudien tēvs bija aizbraucis uz mežu malkā, bet māte, ar zēniem palikusi mājā, par kaut ko tā saskaitās uz viņiem, ka, neatrazdama vārdus, kādiem tos izbārt, dusmās uzsauca: kaut viņi par kraukļiem pārvērstos. Taču māte par lāgu nebija vēl paguvusi to izteikt, kad zēni jau bija kļuvuši par kraukļiem un pagaisa kaut kur tālu mežā. Mežā atradās kāda tukša mājiņa, kurā brāļi apmetās; un notika tā, ka, būdami tajā mājiņā, viņi vārēja atkal kļūt par cilvēkiem. Tā nu viņi tur apmetās un sāka visi kopā saimniekot.
Brāļu vidū viens bija tāds gudrinieks, ka izgatavoja visiem šautenes, un viņi gāja medībās, šāva visādus putnus un zvērus, tā tikdami pie gaļas, bet maizi nopelnīja. Paši pagatavoja darba rīkus, kādi vien bija vajadzīgi.
Kad dēli bija aizlidojuši no mājas, māte raudāja ilgi un rūgti.
Drīz pēc tam viņai piedzima meitiņa. Kopš dēli bija pametuši tēvu un māti, bija aizritējuši trīspadsmit gadi. Meitenīte bija paaugusies un gāja ganos. Bet tur citi bērni viņu ķircināja, saukādami par krauklenīti, tāpēc ka viņas brāļi bija pārvērtušies par kraukļiem.
Meitene aizsvieda gana rīksti un devās pasaulē meklēt brāļus. Pa mežu iedama, viņa aizmaldījās tik tālu, ka neprata vairs tikt atpakaļ, un, tā klīzdama, nokļuva pie kādas mājiņas, kur mita Meness māmuļa.
— No kurienes tu, bērniņ, nākdama? Paliec dzīvot te! — Mēness māmuļa meiteni aicināja.
— Nevaru te palikt, jo eju meklēt brāļus! — meitene atbildēja.
— Es gan nezinu, kur atrodami tavi brāļi, — Mēness māmuļa sacīja. — Pārnāks mans dēls, pavaicāšu, kādā malā viņi mīt.
Pārnāca Mēness, māte pavaicāja viņam, bet viņš atbildēja:
— Neesmu vēl tur bijis, taču man šķiet, ka viņi atrodami tajā malā, kur Saule rotājas!
Otrā dienā Mēness māmuļa paēdināja meiteni un lika dēlam to pavadīt pie Saules. Meitene iegāja Saulītes namā; arī tur sēdēja veca māmiņa — Saulītes māte.
— Kur tad tu iedama, bērniņ manu? — māmiņa vaicāja meitenei.
— Eju pa pasauli meklēt brāļus, ko mana māte nolādēja, tāpēc viņi kļuva par kraukļiem un aizlidoja! — meitene izstāstīja.
— Nekā neesmu par to dzirdējusi, var būt, ka Saule to zinās, — Saules māte sacīja.
Pārnāca mājās Saule, māte apvaicājās tai par brāļiem kraukļiem.
— Nē, nezinu gan! — Saulīte sacīja. — To malu droši vien man nekad nav gadījies sildīt.
Saulītes māmiņa meiteni paēdināja un lika, lai Saule viņu pavadot pie Vēja mātes. Arī Vēja māte atnākušo meiteni pamieloja un apjautājās, kurp viņa iedama.
— Eju brā]us meklēt, — meitene pastāstīja.
Vēja māte tāpat nekā nebija par viņas brāļiem dzirdējusi un, kad mājās pārnāca dēls, vaicāja, vai šis nezinot, kādā malā dzīvojot septiņi brā|i, kas pārvērtušies par kraukļiem.
— Zinu gan, — Vējš sacīja. — Jo mani izmērcēja lietus, es noāvos un kājautus pakāru žāvēties pie ieres šo brāļu istabā, bet pats, āre, atskrēju mājās atpūsties.
— Te atnākusi kāda meitene, kas viņus sauc par saviem brāļiem. Rīt tu viņu pie tiem aizvedīsi! — Vēja māte izrīkoja dēlu.
Otrā rītā, kad meitene bija piecēlusies, Vēja māte viņu pamieloja, un tad Vējš cēla viņu plecos un aiznesa uz mājiņu, kur mitinājās brāļi. Brāļu tobrīd nebija mājā, droši vien aizgājuši uz mežu medībās. Vējš meiteni atstāja tepat, pats savāca savus kājautus un aizgāja dauzīties pa pasauli.
Ap dienasvidu pārradās brāli. Pats jaunākais, kurš todien bija vārījis pusdienu, izvilka no krāsns ēdienu un pamanīja, ka no tā kāds ir ņēmis.
— Ūja, brālīši, šķiet, kāds ir mielojies ar mūsu pusdienām, — viņš sacīja.