— Kas gan te varēja mieloties? — citi brāji neticēja. — Cik gadu jau te dzīvojam, bet neesam manījuši neviena cilvēka!
Brāļi paēda un atkal devās projām. Tikai otrais brālis palika mājā vārīt vakariņas, jo viņi bija tā pasākuši, ka jau pēcpusdienā pagatavoja ēdienu vakariņām. Visu izdarījis, arī mājās palikušais aizgāja uz mežu pie citiem. Kolīdz viņš bija no istabas ārā, tā meitene, kas bija paslēpusies zem visjaunākā brāļa gultas, izlīda no pagultes, paēda no pagatavotajām vakariņām un atkal noslēpās, tikai tagad zem otra, vecākā, brāļa gultas. Kad brāli bija sanākuši vakariņās, tad arī otrais brālis, kas bija vakariņas gatavojis, teica, ka ēdienu kāds esot aizticis.
— Kāds atkal ir te ēdis!
— Nieki! Tev tikai tā liekas, — trešais brālis neticēja.
Paēduši brāli likās gulēt. Un viens redzēja sapni, it kā māsa būtu atnākusi ciemos. No rīta uzcēlušies, brāli sāka cits citam stāstīt, ko sapnī redzējuši, un šis arī pastāstīja savu sapni.
Izvārījuši brokastis un pusdienu un pabrokastojuši, viņi aizgāja darbā. Meitene izlīda no slēptuves, ieēda no visa pa drusciņai un paslēpās atkal, tikai šoreiz zem trešā brāļa gultas. Pusdienlaikā brā|i sanāca paēst.
— Brāļi, ēdiena atkal ir mazāk, nekā bija! Radās, ka, nudien, kāds pa drusciņai no tā iebauda, — sacīja trešais brālis, kas šodien bija vārījis pusdienu.
— Kas gan lai aiztiktu mūsu ēdienu, dzīvojam taču še cik gadu un pa visu šo laiku neesam te manījuši ne dzīvas dvēseles! — citi brāļi sauca visi vienā balsī. Pusdienu ieturējuši, viņi devās atkal uz mežu. Ceturtais brālis palika gatavot vakariņas un, to padarījis, arī aizgāja pie citiem.
Vakariņu laikā visi atkal pulcējās pie galda un redzēja, ka ēdiena ir mazāk, nekā bija pagatavots. Vakariņas ēzdami, viņi runājās.
— Brīnums gan! Jau vairāk reižu kāds piedalās mūsu brokastīs, pusdienās, vakariņās. Mājā, nudien, kāds ir! Pameklēsim!
Brāļi apskatīja istabā visus kaktus, tad paskatījās arī zem gultām. Zem trešā brāļa gultas atrada meiteni.
— Lien laukā, meitenīt! Ko tu te meklē? — brāļi taujāja.
— Meklēju brāļus, kam māte dusmās novēlēja kļūt par kraukļiem un tā ari notika. Tēvs man to pastāstīja, bet viņa paša gan todien mājā nebija, viņš bija aizbraucis uz mežu malkā, — meitene sāka brāļiem stāstīt.
— Vai sen gadījās mātei tā nolādēt bērnus, ka viņa tos visus zaudēja? — brāļi vaicāja.
— Ja jau tavi brāļi pārvērtušies par kraukļiem, kāpēc tad tu arī pameti tēvu? — viens viņai pārmeta.
— Kad izdzinu vēršus ganos, citi bērni mani tītināja, saukādami par krauklenīti!
Nu brāļi droši zināja, ka meitene stāsta taisnību un patiesi ir viņu māsa.
— Paliec dzīvot pie mums, — viņi aicināja, — varēsi vārīt mums ēdienu, bet mēs visi reizē varēsim iet medībās.
Meitene palika. Brāļi mīlēja māsu, turēja viņu godā, tērpa skaistās drānās, kādas piederas jaunai, daijai meitenei. Tā viņi visi dzīvoja trīs gadus. Bet tad tajā mežā atgadījās nelaime.
Reiz brāli nošāva stirnu, kas patiesībā bija nevis stirna, bet gan raganas meita. Un ragana tad noņēmās visiem atriebties. Reiz, kad meitene bija viena pati mājā, tur atnāca ļaunā ragana, paņēmusi līdzi koraļļu virteni, aiz loga stāvēdama, parādīja rotu meitenei un sacīja:
— Meitiņ, varbūt tu nopirksi šos kora]|us?
— Labi, nopirkšu, — meitene bija ar mieru.
Viņa iedeva raganai naudu, ragana to paņēma un devās projām. Meitene aplika koraļļu virteni ap kaklu, un virtene viņu tūdaļ nožņaudza.
Sanākuši pusdienās, brā|i ieraudzīja māsu nekustīgi guļam zemē. Šo to par ārstniecību sajēgdami, viņi tūliņ raudzīja māsai līdzēt: pamanījuši koraļļu virteni, to pārrāva. Meitene pamazām sāka elpot, brāli ņēmās berzēt viņas ķermeni un izglāba gan māsas dzīvību. Kad viņa bija atguvusies, brāli pieteica, lai viņa nekad nevienam nerādoties.
Tā nu meitene saimniekoja atkal pa māju kā iepriekš. Pagāja pusgads, tad ļaunā ragana ieradās atkal, atnesdama līdzi skaistu ābolu, un sacīja:
— Meitiņ, varbūt tev gribas ābola, še, ņem!
Meitene atkal deva raganai naudu par ābolu. Tad viņa nokoda kumosu un aizrijās ar to, nokrita uz grīdas, un tikai pēc retajiem elpas vilcieniem bija nomanāms, ka viņa vēl dzīva.
Pārnāca brāļi mājā un sāka raudzīt, kas māsai atkal noticis. Taču viņi nespēja izdibināt, kas tai šoreiz vainas. Viņiem bija māsas gauži žēl, bet ko varēja līdzēt? Viņi izcirta no kristāla zārku, ieguldīja tajā māsu, taču neapglabāja vis zemē, pakāra zārku sudraba ķēdītēs mežā starp diviem kokiem kā šūpuli, bet paši aiz bēdām un žēlabām nomira.
Kāds karaļdēls, kas nebija vēl precējies, kopā ar savu kalpu bija aizgājis tajā mežā medīt un apmaldījies. Abi klīda pa mežu vai trīs mēnešus, pa visu to laiku nesastapuši nevienas dzīvas dvēseles. Reiz viņi nejauši nokļuva tajā pusē, kur starp kokiem karājās kristāla zārks, un netālu no tā apmetās pārlaist nakti. Naktī karaļdēls pamanīja starp kokiem tādu kā mirdzumu un sauca kalpu:
— Iesim paskatīsimies, kas tur tā mirgo!
Aizgāja abi un atrada tur karājamies kristāla zārku, atvēra to un ieraudzīja zārkā guļam brīnumdaiļu mirušu meiteni. Viņi sāka klausīties, vai tā varbūt vēl elpo, un atklāja, ka meitene vēl ir dzīva, jo tai zem pleciem bija jūtams siltums.
Karaļdēls lika, lai kalps atraisa no kokiem ķēdītes un nolaiž, zārku zemē. Kolīdz kalps atraisīja vienu ķēdīti, tā ķēdītes gals pēkšņi izslīdēja viņam no pirkstiem un zārks nokrita, tik stipri atsizdamies pret zemi, ka meitenei ābola kumoss izlēca no rīkles. Viņa piecēlās un pastāstīja saviem glābējiem, kas ar viņu bija noticis. Tad karaļdēls ar kalpu apglabāja brāļus, kas tepat netālu gulēja, un visi trīs devās ārā no meža turpu, kur dzīvoja karaļdēls.
Drīz pēc tam karaļdēls apprecēja meiteni. Bet viņam bija pamāte, kas viņu nikni ienīda. Reiz viņa teica savam vīram karalim:
— Vai tu ari redzi, ko tavs dēls dara? Sameklējis nez kādu ubadzi un apprecējis! Vai tad var pieļaut, ka viņa mājo mūsu pilī?
Pamātei neganti gribējās vedeklu pazudināt, taču tas viņai nekādi neizdevās, jo karaļdēls sievu sirsnīgi mīlēja un sargāja kā savu acuraugu.
— Ja tavs dēls nav ar mieru sievu nomaitāt, tad nogalē viņus abus! — pamāte uzstāja karalim. — Liec viņus pakārt vai nošaut. Ja nedarīsi tā, tad neesmu vairs tev sieva, tu neesi man vīrs.
Neko darīt, karalim vajadzēja vien piekāpties.
— Klausies, dēls! Ja neaizvedīsi savu sievu atpakaļ turpat, no kurienes atvedi, ja nenogalēsi viņu, turklāt neatnesīsi man viņas sirdi, acis un abas rokas, tad man vajadzēs nogalināt tevi pašu! — karalis sacīja dēlam.
Princis bija paklausīgs dēls, viņš lēja rūgtas asaras, bet aizveda sievu uz meža malu. Līdzi aizskrēja arī karaļa suns. Princis suni nošāva. Tad izņēma tam sirdi un acis, taču nezināja, kur dabūt rokas, lai nebūtu tās jānocērt sievai. Bet sieva teica:
— Ja liktenis man lēmis tādas ciešanas, tad cērt vien man rokas nost, jo citādi tev pašam jāiet bojā!
Kad princis cirta sievai rokas nost, abi rūgti raudāja, žēl abiem bija skaisto, balto roku, bet ko varēja darīt?
Izdarījis šo darbu, princis gāja mājup, nesdams līdzi rokas, acis un sirdi, lai parādītu tēvam un pamātei, ka ir nogalinājis mīļoto sievu. Bet tā, nabadzīte, raudādama devās dziļāk mežā. Kā lai nu dzīvo pasaulē, ja nav roku, lai pat maizes kumosu mutē iebāztu?