Tā jauneklis nokļuva kaimiņu zemes galvaspilsētā. Viņš staigāja pa pilsētu tik piekusis, ka nieka vēja pūtiens gāza viņu no kājām. Nabadziņam nebija ne jausmas, kā lai atrod pazemes princesi. Gauži noskumis, viņš apsēdās uz akmens. Tad paņēma vijoli un klusītēm patrinkšķināja pirmo stīgu. Kā no zemes izaudzis, priekšā uzradās vecais čigāns.
— Kam tu, dēls, esi tik bēdīgs?
— Kā lai nebēdājos — esmu atnācis pēc pazemes princeses, bet nezinu, kur viņu lai atrodu.
Vecais čigāns deva padomu:
— Lien lāča ādā un spēlē vijoli, bet es vadāšu tevi pa pilsētas ielām apkārt.
Jauneklis darīja, kā bija teikts. Čigāns vadāja viņu gar valdnieka pili, un jauneklis — lācis spēlēja vijoli un dancoja, ka putekli vien kūpēja. To ieraudzījusi, valdniece sacīja valdniekam:
— Liec, lai lāci ieved pilī. Lai mūsu meita arī papriecājas.
Cars pasauca čigānu:
— Dod man savu lāci uz vienu dienu. Es tev samaksāšu.
Čigāns iebāza naudu kabatā un pačukstēja jauneklim:
— Liec labi vērā, kur tevi vedis.
Valdnieks aizveda jaunekli pie ezera. Krastmalā viņš nostūma sāņus lielu akmeni, un uzreiz ūdens sāka mest burbuļus un aizplūda. Parādījās kāpnes, kas veda lejup līdz zelta plāksnei. Valdnieks pacēla plāksni un kopā ar jaunekli nokāpa lejā pazemes pilī. Tur dzīvoja princese ar vienpadsmit meičām, kas visas bija princesei līdzīgas kā ūdens piles.
— Spēlē nu, — valdnieks uzsauca lācim.
Jauneklis pacēla vijoli un uzrāva deju dziesmu. Meičas tūdat laidās dejā. Kad visas citas jau bija pagurušas, princese vēl lūdza:
— Lai lācis spēlē vēl.
Tā viņa dejoja, līdz biedrenes un valdnieks aizgāja. Tad jauneklis nometa lāča ādu, un princese ieraudzīja jaunekli — daiļu kā saule. Ilgi, ilgi viņa priecājās par skaisto puisi. Tad iešuva to atkal lāča ādā, iedeva naudu, lai tas nopērkot prinča drānas, un vēl pamācīja:
— Kad nāksi mani bildināt, tad tēvs liks mums visām nostāties vienā rindā. Es būšu tā, kurai no labās acs noritēs asara. Ja mīli mani, tad saķer pie rokas un nelaid vaļā.
Valdnieks aizveda lāci un atdeva čigānam.
Otrā dienā jauneklis nopirka greznas drānas. Tad gāja bildināt princesi.
— Ja nokļūsi pazemes pilī un pazīsi manu meitu, tad došu tev viņu par sievu, — valdnieks sadja.
Jauneklis aizgāja pie ezera, atrada lielo akmeni un pastūma sāņus. Ūdens sāka burbuļot un nozuda zem zemes. Jauneklis nokāpa līdz zelta plāksnei, pacēla to un nokāpa lejā pazemes pilī.
Viņam pakaļ nokāpa arī valdnieks.
— Stājieties visas rindā! — viņš uzsauca meitenēm, saīdzis par to, ka jauneklis izdibinājis viņa noslēpumu.
Divpadsmit cita citai līdzīgas meičas nostājās rindā.
Jauneklis pamanīja, ka vienai no labās acs noritēja asara. Viņš saķēra meiču aiz rokas, bet princese izrāvās un atkal iejuka otu vidu.
Jauneklis sadrūma. Bet tad atcerējās zīlīti un nočukstēja:
— Zīļuk māsiņ.
Pār jūrām, par gravām Atskrien palīgā Brālītim savam!
Nez no kurienes atlidoja zīlīte, uzmetās viņam uz pleca un vaicāja:
— Kas tev par nelaimi, brālīt?
— Palīdzi atrast princesi.
Zīlīte nočivināja viņam pie auss:
— Es ieknābšu viņai labajā kājā, un viņa sarausies.
Jauneklis vēroja, Pēkšņi viņi pamamja. ka viena no meičām pakustināja kāju.
— Šī! — viņš iesaucās un saķēra meiču aiz rokas tā, ka viņa vairs nevarēja izrauties.
Tā viņš no pazemes pils izveda savu princesi. Valdnieks deva viņiem pāri zirgu, deva zeltu un sudrabu un atlaida doties pasaule.
— Kurp tu mani vedīsi? — princese vaicāja.
— Pie sava valdnieka.
Princese sāka raudāt,
— Negribu pie tava valdnieka, Līdz šim dzīvoju pazeme, tāpat man var klāties arī pie cita valdnieka. Ved mani kalnos. Būšu tava sieva.
Jauneklis aizveda viņu uz savu ciemu. Viņi nosvinēja kāzas un dzīvoja laimīgi kā pasakā.
Ivanko
Dzīvoja reiz te, kalnos, kāds nabaga virs, Sim virām bija viens vienīgs dēls. Tas bija vārgulīgs, jo nabaga būdā jau galdā ceļa tikai plānu putru bez gaļas. Lai dēlam tiktu vairāk, tēvs un māte atrāva no savas mutes auzu plāceņa kumosu. Paši aiz bada nomira. Sveši ļaudis viņus apbedīja, jo dēls, kaut arī drusku jau paaudzies, nespēja viņus pa godam pavadīt.
Bārenis palika viens mājā tikpat kā tuksnesi, Trīs dienas, trīs naktis viņš tur nosēdēja, nekāda glābiņa nezinādams. Kur lai paliek? Būs vien arī viņam jānomirst. Bet ārā tik jauka vasara, tik silts. Un Ivanko devās ceļā, lai tikai būtu tālāk no baismās mājas.
Viņš nonāca mežā, bet tur tāds jaukums, gaiss tik smaržīgs, tā vien kārojas to elpot labi dziļi. Tikai nekas ēdams gan nav atrodams.
Ivanko gāja, gāja un iznāca norā. Noras vidū liels nams, un nama priekšā ganās krietns aitu pūlitis, Ivanko iegāja istabā, tur uz sola sēdēja vecītis un vecenīte — abi akli. Puisis bija gauži izsalcis, bet uz plīts sarkanā katlā mutuļodama vien vārījās gaļa. Ivanko ilgi negudroja, jo tukšs vēders ir labākais padomdevējs. Viņš paķēra kaktā dakšas, iegrūda katlā un, izcēlis krietnu gaļas gabalu, palīda pagultē, lai neviens netraucētu paēst.
Pagāja kāda stunda, kā tagad mēdz sacīt, — toreiz jau pulksteņa nebija. Vecītis mudina vecenīti:
— Vadzi, ej nu paskaties, vai gaļa nebūs izvārījusies, man tā kā ēst sagribējies.
Vecenīte paņēma dakšas, izcēla gaļas gabalu un ielika bļodiņā vecītim priekšā. Tad gāja pēc otra gaļas gabala, bakstīja, bakstīja ar dakšām katlā, bet gaļas neatrada.
— Kur tad gaļa pazudusi? Skaidri atceros, ka ieliku vārīties divus gabalus.
Vecītis atteic:
— Būs varbūt nelabais aizrāvis?
Vecenīte paķēra kruķi un sāka raušņāt pagultē. Kruķis ķēra nabaga puisi. Tas nu brēc brēkdams:
— Vai, vai, nenositiet mani ar kruķi!
— Kas tad tu tāds esi? — arī vecītis pietrūkās no sola.
— Esmu labs cilvēks, — Ivanko atsaka.
— Ja jau labs cilvēks, tad labi. Tikai teic — no kurienes esi ieradies, no kādas zemes?
Puisis izstāstīja visu: kā tēvs, māte aiz bada nomiruši, kā viņš palicis viens pats būdiņā un tukšu vēderu devies meža biezoknī. Gājis pa siliem, pa vēriem, līdz iznācis pie šā nama.
Vecītis nu saka:
— Nekas, dēls. Varēsi kopt aitas. Došu tev ēst, ko vien iekārosi, un tu ganīsi aitas.
Ivanko bija gauži priecīgs. Bet vecītis vēl piesaka:
— Liec vērā, dēls, kad izdzīsi aitas sudraba norā, tad neskaties ne pa labi, ne pa kreisi. Ja paskatīsies pa labi, tad tevi apris vilks: ja paskatīsies pa kreisi — aprīs lācis.
Ivanko, labi paēdis, daudz neko neklausījās vis. Aizdzina aitas uz sudraba noru un tūdaļ pat palūkojās pa labi. Re, re, zogas viņam klāt vilks pelēcis. Bet puisis vairs nebija vis nekāds muļķis: iegrūda vilkam rīklē rungu — un vilks turpat arī izlaida garu. Ivanko novilka tam ādu un paslēpa zem melna stumbura. Tad palūkojās pa kreisi — āre, nāk lācis. Ivanko tāpat nogalēja arī lāci, novilka tam ādu un paslēpa zem melnā stumbura.
Bet tas vēl nebija viss. Aizmirsu pastāstīt — vecītis vēl bija sacījis, ka norā esot liels ezers un, ja Ivanko tajā iekāpšot, tad arī kļūšot akls. Aitu gans piegāja pie ezera un redzēja, ka tas ir gan liels, taču sekls, jo ūdens bija izšļakstījies pa sudraba noru. Bet viņā krastā auga mīkstu mīkstā zālīte, tur skaista ganība. Ivanko pagudroja un sēdās avenam mugurā. Avens, ragainis varens, pārnesa viņu pār ezeru, pakaļ pārbrida arī viss aitu pulks.