Nu jā, vecais tētiņš tātad aizgāja pasaulē. Bet reiz pārnāca apskatīties, kā dēli dzīvo, vai taisnus ceļus staigāt nav aizmirsuši. Vārga ubadziņa izskatā viņš ierodas pie vecākā brāļa. Tas grozās pa sētsvidu. Ubadziņš klanīdamies lūdz:
— Esiet žēlīgs, atmetiet kaut ko nabagam!
Bet saimnieks atcērt:
— Neesi jau vis nekāds vecais! Ja gribēsi, tad nopelnīsi pats — es arī tikai nupat vēl esmu uz kājām ticis!
Bet mantas viņam tik daudz, ka vai nu: mūra ēkas, labības stirpas, rijas, lopu pilnas kūtis, nauda…
Vecais tētiņš gāja prom. Kādu versti, vai, aizgājis, viņš apstājās, atskatījās atpakaļ uz sētu — un visu tās bagātību apņēma uguns liesmas.
Tad vecais tētiņš devās pie vidējā brāļa. Ieiet viņa sētā, redz tur dzirnavas, dīķi, redz krietnu saimniecību. Saimnieks pats sēž dzirnavās. Tētiņš paklanās jo zemu un lūdz:
— Iedod, labais cilvēk, kaut riekšavu miltu — esmu nabags, man nav ko ēst.
— Žēl gan, bet neesmu vēl ne pats sev samalis, — saimnieks atsaka. — Tādu kā tu te daudz dauzās apkārt!
Gāja tētiņš projām. Pagājis gabaliņu, atskatījās — un dzirnavas sāka liesmot.
Nu tētiņš noiet pie trešā brāļa. Tas dzīvo trūcīgi, mājiņa maza, bet tīra gan. Ienācis sētā, vecītis pēc skata kļuva pagalam skrandains, pagalam noplīsis.
— Iedodiet kaut maizes kumosiņu! — viņš lūdz.
— Nāciet, vectētiņ, istabā, — saimnieks aicina, — tur jūs paēdinās un līdzi arī kaut ko iedos.
Tētiņš ieiet istabā. Ieraugot noskrandušo vecīti, saimniecei viņa sametās gaužām žēl, tā iegāja kambari, iznesa bikses, iznesa kreklu un deva vecītim. Vecītis uzvilka drānas. Saimniece ieraudzīja — vecītim uz krūtīm brūce. Viņa apsēdināja vecīti pie galda, deva ēst, deva dzert. Tad saimnieks iejautājās:
— Sakiet, vectētiņ, — kā jums uz krūtīm brūce gadījusies?
— Tā ir tāda brūce, — vecītis atbild, — ka no tās man drīz jāmirst. Tikai diena vien vairs palikusi, ko dzīvot.
— Ak bēdas! — sieva iesaucas. — Vai tad nav nekādu zāļu, ko izārstēt vainu?
— Ir gan, — vecītis teic, — tikai neviens man to zāļu nedos, kaut ikkurš var to izdarīt.
Nu saimnieks saka:
— Kāpēc gan nedos? Ja tik varēs! Sakiet, kas tās ir par zālēm!
Nu vecītis stāsta:
— Ja saimnieks pats aizdedzinātu savu māju, ja sadegtu visa viņa iedzīve un ja tad ņemtu tos pelnus un ar tiem apkaisītu manu brūci, tad tā sadzītu. Bet vai gan atradīsies pasaulē cilvēks, kas to darīs?
Jaunākais brālis nogrima domās. Ilgi viņš domāja un tad sacīja sievai:
— Bet kā tu, siev, domā?
— Es domāju tā, — sieva atbild, — ka pie jaunas mājas gan jau kaut kā tiksim, bet, ja šis labais cilvēks nomirs, tad otra mūža viņam vairs nebūs.
— Nu, ja jau tā, tad stiep bērnus no istabas laukā, — jaunākais brālis saka.
Par abiem ar sievu viņi iznesa bērnus, izgāja paši pagalmā. Vīrs palūkojās uz māju, un žēl viņam sametās savas mantas.
Tomēr cilvēka bija vēl vairāk žēl. Viņš ņēma un pielaida mājai uguni. Viens redzējiens — un māja nozuda liesmās kā nebijusi. Tās vietā bija uzradusies jauna — liela un skaista.
Bet vecītis stāv un smaida vien.
— Redzu, dēls, ka no jums trim tu vienīgais dzīvo taisnu dzīvi. Esi laimīgs!
Nu tikai jaunākais brālis pazina savu audžutēvu. Steidzās tam klāt, bet tas jau bija nozudis.
Burvju vijole
Dzīvoja reiz kāds nabaga vīrs. Ik nakti viņš sapnī redzēja, ka viņam ir dēls — stalts, skaists jauneklis. Bet tas bija tikai sapnis. Mūžs gāja uz otru pusi, bet vīram nebija ne dēla, ne mantas — mājā tikai posts un trūkums.
Kalna pakājē vīram piederēja mazs zemes gabaliņš, kur pat nejauši iesējusies nezāle lāgā negribēja augt. Bet tad kādā gadā uznāca tāds sausums, ka pat zeme izdega. Nabaga vīrs aizgāja meklēt darbu pie grāfa, ko Bukovinas ļaudis mīlēja kā akmeni kaklā, kā rūgtu nāvi.
— Iesi labību kult, — grāfs sacīja, — un par algu ņemsi to, kas būs pastalās sabiris.
Vīrs bija ar mieru, jo ko tad citu varēja iesākt. Visu mēnesi viņš cilāja spriguli un algu pārnesa mājā pastalās. Beidzot viņš pārvētīja nopelnītos graudus un izbēra uz seģenes, lai pažāvējas. Bet badā bija arī zvirbuļi, un tie uzknābāja visu labību līdz pēdējam graudiņam. To ieraudzījis, vīrs dusmās trieca cepuri pret zemi.
— Kaut jūs egle nosistu!
— Nedusmojies, labais cilvēk, — viņam aiz muguras kāds nopīkstēja.
— Kas mani tur māca nedusmoties?
— Tas esmu es, graudiņš, ko zvirbuļi neapēda.
— Kur tad tu esi?
— Nu, šite — zem dadža lapas noslēpos.
Vīrs noliecās, pacēla dadža lapu un ieraudzīja zeltainu graudiņu.
— Kāds man no tevis labums? — vīrs teica. — Tu esi tik sīks, ka ne saredzēt nevar.
Bet graudiņš atbild:
— Tu mani neēd, iesēj zemē un trīsreiz dienā aplaisti ar Ceremošas ūdeni.
Vīrs iesēja zeltaino graudiņu pie istabas loga. Trīsreiz dienā nesa no upes ūdeni, laistīja, laistīja, taču nekas nedīga. Vecais vīrs noskuma, sadrūma. Tad viņš visu pastāstīja sievai, bet tā bārās:
— Tev jau, vīrs, uz vecumu zvirbuli galvā čivina! Kur tas redzēts, kur tas dzirdēts, ka grauds prastu runāt!
Bet tad kādu rītu vīrs aiz loga padzirda tik jauku spēlēšanu, ka vai sirds kusa. Viņš palūkojās laukā — tur neviena nebija, tikai tajā vietā, kur viņš bija iesējis graudiņu, izaugusi dīvaina ābele. Tai zaros karājās nevis āboli, bet gan zaļi un dzelteni svītrotas vijoles. Vīrs nobrīnījās un gāja ārā. Nebija vēl paguvis aiziet līdz brīnumainajam kokam, kad izdzirdēja:
— Labdien, tēt!
Vīrs brīnījās vēl vairāk.
— Labdien, — viņš atņēma. — Kas mani sauc par tēti?
— Es — jūsu dēls Petriks. — Un no ābeles nolēca skaists puisēns.
— Ja jau esi mans dēls, tad iesim tupeņus apkaplēt. — Vīrs vēl aizvien nespēja noticēt, ka neredz to visu sapnī.
Petriks paņēma līdzi vijoli un uzrāva tik jautru melodiju, ka tupenīši sāka augt griezdamies un saplauka ziedos.
— Kas tā tev par vijoli? — tēvs vaicāja.
— Tā ir tāda vijole, ka labais pieņemas spēkā, kad paskatos uz zaļo svītru, bet ļaunums nīkst, kad pieskaros dzeltenajai.
Nabaga vīrs un viņa sieva nevarēja vien nopriecāties par brīnumaino dēlu. Viņi trīcēja un drebēja par puisēnu, lai tikai tam ne matiņš no galvas nenokristu. Bet Petriks nevarēja uz vietas nosēdēt, vienmēr grozījās ļaužu vidū.
Kādu svētdienu viņš paņēma savu vijoli un aizgāja uz ciemu. Tur viņš ieraudzīja ļaudis dejojam, kaut gan neskanēja nedz vijole, nedz cimbala. Tikai dejotāji paši sita plaukstas. Visi viņi bija tik novārguši, ka krita vai no kājām.
— Ko tie cilvēki dara? — Petriks jautāja cieminiekiem.
— Kāzas svin, — kāds vecītis pastāstīja. — Bet grāfs viņus savos darbos pagalam nodzinis. Kad šitie apmiršot, tad atvedīšot cilvēkus no aizjūras zemēm — tā viņš saka.
Zēns paglaudīja savas vijoles zaļās svītras un uzrāva tik jautru deju, ka pat koku lapas sāka līgoties līdzi. Ļaudis tapa mundri un priecīgi. Līgava un līgavainis bija kā rīta zvaigzne un mēness. Un visi kāzinieki griezās līksmā dejā.