Stepē, raug, viss jau iztālēm pamanāms.
— Un kas tad ir? — otrs atsaka.
— Viņa tak mūs nokaus! Muksim!
— Nē, brālīt, kazakiem mukt neklājas! Karsts arī kā ellē, ko tādā tveicē daudz paskriesi! Sēdēsim, kā sēdējuši. Vienreiz vien pasaulē esam nākuši, vienreiz vien arī jāmirst.
— Nu, ja tā, tad tā!
Sēd abi. Pienāk Nāve un saka:
— Labi gan, ka es jūs, pasaules klaidoņus, satiku. Nu būsiet gana dzīrojuši un priecājušies, gana zīda svārkus valkājuši, saldu vīnu baudījuši. Nu es jūs no pasaules aizvadīšu, ar izkapti galvu nocirtīšu!
— Cērt, cērt, — viens kazaks atbild, — tas ir tavā ziņā, tavā vaļā! Tikai atļauj man, žēlīgā kundzene, pirms nāves pīpi pakūpināt!
— Labi, — Nāve saka, — ja jau tu mani par žēlīgo kundzeni nogodēji, tad pīpē vesels!
Kazaks izvilka no kabatas pīpi un tad nu kūpināja, ka kūpināja! Tabaka viņam bija varen stipra, un, kā sāka dūms kūpēt un smirdēt, tā Nāve neizturēja — pakāpās tālāk nost.
— Tavu nelabu dūmu! — viņa saka. — Kā tu tādu nejaucību vari pīpēt?
— Ko lai dara, — kazaks atteic, — tāds mans liktenis!
Kad dūmi bija izklīduši, Nāve atkal pienāca klāt.
— Nu, izpīpējies esi, tagad jums abiem galva būs nost!
— Paga, žēlīgā kundzene, rādi man arī savu labu sirdi! — tagad iesāk otrs kazaks. — Atļauj man pirms nāves tabaku iešņaukt!
— Šņauc, — Nāve atļauj, — un nesaki, ka man cieta sirds.
Kazaks nu izvelk no kabatas tabakdozi, pagrābj šņauciena tiesu un prāto, kā piedabūt Nāvi, lai šī arī iešņauc. Ierauj viņš tabaku vienā nāsī, ierauj otrā, nokrekstas, jo tabaciņa varen laba: tur piemaisīti gan cemeriņi, gan estragons, pipari arīdzan piebērti, lai tabaciņa būtu stiprāka, lai kostu degunā.
— Kā tad ir, vai labi? — Nāve apvaicājas.
— Kā nu kuram! — kazaks atbild.
— Nuka, dod man arī palūkot! — Nāve lūdz.
— Še, ņem, žēlīgā kundzene!
Nāve kā iešņauca, kā sāka šķaudīt — pat izkapti izmeta no rokām!
— Ka tu izputējis, — viņa rājas, — cik tā ir nejauka! Vēl sliktāka nekā šie dūmi! Kā tu tādu nelabumu vari raut degunā?
— Redzi nu! — kazaks saka. — Visu mūžu dzīvoju vienās mokās, jo tāds mans liktenis! Jācieš vien ir…
— Ak šitā! — Nāve saka. — Nu, tad izkapti pret jums necelšu. Nomirt — tas ir nieks, bet palūko, kā tas ir — šķaudīt vēl gadus piecdesmit!
Rau, tā kazaki izglābās no drīzas nāves.
Kā Timofijs kungus uz elli aizveda
Reiz dzīvoja kāds nabaga puisis, ko sauca par Timofiju. Viņš bija sadomājis precēties. Meta acis gan uz vienu meitu, gan uz otru, taču neviena negribēja iet pie viņa par sievu, jo viņam nebija ne mājas, ne kūts, ne lopiņu, ko kūtī turēt.
Bet ciema nomalē bija tukšs klajums, ko neviens neara. Un Timofijs nolēma tur uzcelt kaut vai šādu tādu mājeli. Salasīja tīrumā klēpi saulgriežu kātu — un būdiņa gatava. Timofijs to glīti sakopa, izpušķoja ar ziediem, apkārt uztaisīja žogu. Tad sāka prātot, pie kuras meičas lai sūta preciniekus. Visu nakti negulēja, tikai prātoja. Bet no rīta sacēlās negants vējš un sagāza būdiņu, saulgriežu kātus izsvaidīdams uz visām pusēm.
Timofijs noskaities piedraudēja vējam:
— Paga vien, tagad iešu precībās pie tavas meitas!
Par atbildi noskanēja:
— O-hū-hū, na-ā-c! A-a-ha-ha, nā-a-c!
Puisis aizgāja uz ciemu pie ļaudīm un sacīja:
— Gribu ņemt par sievu Vēja meitu. Nāciet man par preciniekiem.
Ļaudis acis vien iepleta, domādami, ka puisis nav pie pilna prāta.
— Vai gribi ķert vēju laukā? Vai, puis, kaklu nolauzīsi!
Un neviens negāja viņam līdzi.
Timofijs sasēja pauniņā visu savu bagātību, uzkarināja pauniņu nūjas galā un nūju pārmeta pār plecu. Tad aizgāja uz to pusi, no kuras vējš pūta. Cik nu bija, cik nebija nogājis, te uzreiz ieraudzīja, ka vanags no gaisa uzkrīt mazam zaķēnam un sagrābj to nagos. Puisis iekliedzās, svieda vanagam ar cepuri — un tas zaķēnu palaida vaļā.
Vecā zaķene, aiz krūma tupēdama, jautāja:
— Kā lai tev atdaru par to, ka izglābi manu bērnu?
— Kā gan jūs, zaķīši, varat man palīdzēt? Ja zināt, tad pastāstiet, kur mājo Vējš ar savu meitu, jo gribu Vēja meitu bildināt.
— Varam ne tikai pastāstīt, — zaķene sacīja. — Mans dēliņš, ko tu izglābi no nāves, aizvedīs tevi taisnā ceļā pie Vēja tēva.
Zaķēns lēca pa priekšu, Timofijs kātoja pakaļ. Tikuši cauri mežam, abi gāja pa klaju lauku un ceļgalā ieraudzīja vīru — tik garu kā veca egle. Uz galvas vīram auga nevis mati, bet zaļas lapas un sārti ziedi. Vīrs cēla augšā un iztaisnoja vēja salauzītos kociņus, tad pieņēma pilnu muti ūdens, noliecās un uzšļāca kociņam.
— Ko tu te dari, vīrs? — Timofijs apvaicājās.
— Saaudzēju un atdzīvinu nolauztos kokus.
— Kas tad tu tāds esi?
— Esmu koku tēvs. Bet kur tu tā iedams kopā ar mazu zaķēnu?
— Eju bildināt Vēja meitu.
— Iešu tev līdzi. Palūgšu Vēja tēvam, lai aizliedz saviem resgaļiem lauzt kokus.
— Ejam.
Nu iet divatā, bet zaķēns lec pa priekšu, līdz klāt arī vecā Vēja pils. Pats Vējš bija ieslēdzies tik lielā zālē kā bagātnieka rija un ārdījās pa to kā negudrs. Tā svilpa, tā auroja, ka pilij vai jumts cēlās nost. Baismi bija vērt durvis vaļā.
— Taisi tu vajā, — Timofijs mudina koku tēvu.
— Nekā, es pazīstu gan Vēja tēvu… Neesmu jau muļķis.
Ilgi vēl viņi stāvētu aiz durvīm, ja Timofijs nebūtu nospriedis, ka labāk ir nomirt nekā vecā puisī mūžu nodzīvot. Viņš aizmiedza acis, ķērās pie roktura un atvēra durvis.
Ak tu manu dieniņ! Vējš kā pūta, tā visi aizripoja kūleņu kūleņiem! Aizlidoja kā salmu saujas.
— Ko jums vajag? — Vēja tēvs vaicāja, kad bija norimies.
Koku tēvs runāja pirmais, jo Timofijs lidodams bija pazaudējis mēli.
— Atnācu lūgt, lai tavi dēli, kad sāk līksmoties, nelauž kokus.
— Labi, lai jau tā būtu. Bet kas tev vajadzīgs?
Puisis beidzot mēli bija atradis un atbildēja:
— Tavi dē-dēli sagāza ma-manu būdiņu, un tagad ne-ne-viena me-meita negrib nākt pie manis. Atnācu bildināt tavu meitu.
Vēja tēvs atmeta ar roku.
— Kas man daļas par sieviešu darīšanām. Ej pie manas sievas.
Gāja nu visi pie Vēja mātes.
— Ek še, Vēja māt, — Timofijs stāsta, — atnācu bildināt jūsu meitu.
Vēja māte smējās tā, ka skurstenī atbalsojās.
— Kad šim kruķim saplauks zaļas lapas un nobriedīs āboli, kad tā slota kļūs par vīnogulāju ceru, kas pilns ar ogu ķekariem, tad mūsu meita kļūs par tavu sievu.
Timofijs nezināja, ko nu lai iesāk. Bet koku tēvs iesprauda istabas vidū kruķi un slotu, tad no savas krūzes pievilka pilnu muti dzīvības ūdens, noliecās un uzšļāca ūdeni kruķim un slotai.
Ābelei saplauka zaļas lapas, atvērās ziedi, un tūliņ arī zari nolīka no sarkanu ābolu svara. Slota pārvērtās par vīnogulāju ceru, kas vizēja vienās ogās.
Vēja māte nosvilpās vien. Bet meitu atdeva. Timofijs palocījās viņas priekšā, viņa — Timofija priekšā. Meičai acis bija zilas kā vasaras debesis, seja balta kā vasaras mākonītis.
Vēja tēvs ar Vēja māti sarīkoja jaunajiem tik varenas kāzas kā pasakā. Un Timofijs jauno sievu pārveda mājās. Abi kopā salasīja kaudzi saulgriežu kātu un uzcēla sev mājiņu. Koku tēvs sastādīja ap mājiņu daudz ķiršu, ābeļu, bumbieru. Līdz otram ritam mājiņa bija kļuvusi tik glīta, kādas ciemā nebija ne krodziniekam, ne žandarmam.