Jaunais pāris dzīvoja saticībā un mīlestībā. Bet krodziniekam tas nebija pa prātam.
— Vai tu re, — viņš stāstīja žandarmam, — Timofijs nosvinēja kāzas svešā pusē, lai nebūtu degvīns jāpērk manā krogā.
— Tiesa, tiesa, — žandarms atzina. — Viņam negribējās mani pacienāt ar degvīna glāzīti un kāzu pīrāga šķēli. Un vai tad mēs nezinām, ka māju viņš uzcēlis uz muižnieka zemes! Vadzi, iesim un to izstāstīsim muižniekam!
Abi aizgāja pie muižnieka.
— Kungs, — krodzinieks iesāka, — Timofijs uzcēlis māju uz jūsu zemes.
— Kungs, — žandarms piebalsoja, — Timofijam sieva ir tāda skaistule, ka vai acis žilbst skatoties. Jūsu dēlam tāda derētu…
Bet muižnieka dēls bija tik nejauku izskatu, ka cilvēks vai saskābt varēja, ja tāds uz viņu paskatījās. Neviena meiča visā pasaulē ne redzēt to negribēja.
Muižnieks pavēlēja atvest Timofiju.
— No kurienes tu atkal pie mums esi atklīdis? — muižnieks vaicāja, kolīdz Timofijs bija ienācis.
— No plašās pasaules.
— No pašas aizsaules? — muižnieks nebija lāgā sadzirdējis, jo bija pakurls un pamuļķis arī.
— Kā tad, kā tad, — Timofijs zobgalīgi apstiprināja.
— Vai manu tētiņu tur nesatiki?
— Kā nu nesatiku! Viņš ellē stiepj uz muguras malkas nastu. Krekls pavisam noplīsis, pats vienmēr badā. Sitas un mujas kā pēdējais nabags. Mani palaida no elles, lai aiznesu šiem maizi un gaļu, bet es pa ceļam ņēmu un apprecējos.
— Es tētiņam aizsūtīšu ar tevi apģērbu, ēdienu un zirgu pāri, lai būtu ar ko malku vest. Bet tu atnesīsi man gredzenu no tētiņa kreisās rokas pirksta. Ja neatnesīsi, tad zini — tavu sievu paņemšu sev, bet būdu, ko esi uzcēlis uz manas zemes, sagāzīšu.
Kundze piecepa gaiļus, iznesa drānas, kungs iedeva divus meļņus, un Timofijs brauca prom.
Brauca un bēdājās. Sirds sāpēja, ka jāatstāj Vēja tēva meita un jaunā mājiņa, kurā bija pieredzējis drusciņ laimes. Bet ko lai dara? Viņš izdāvāja ļaudīm drānas, gaiļus un zirgus, bet pats devās pie Vēja tēva pēc padoma.
— Redz, kā nu ir, — viņš stāstīja sievastēvam, — kungs pavēlēja, lai es atnesot šim gredzenu no nelaiķa tēva kreisās rokas, ja neatnesīšot, tad šis paņemšot manu sievu un sagāzīšot manu māju. Man nav ne jausmas, kur tāda elle maz ir.
— Nebēdājies, znotiņ, — Vēja tēvs mierināja Timofiju.
— Sūtīšu tev līdzi savu jaunāko dēlu, viņš zina ceļu.
Vēja tēvs piecirta kāju, un tūdaļ atskrēja vējelis, dancodams aiz prieka par to, ka viņam arī dos kādu darbu.
— Aizvedīsi Timofiju līdz pašiem elles vārtiem, — Vēja tēvs pavēlēja.
Vējiņš laidās pa ceļu uz priekšu. Viņam no muguras vērpās putekļu grīste. Timofijs soļoja pakaļ un tā nonāca pie tumšas alas. Tur vējelis sāka uz vienas kājas griezties riņķī.
— E-ē-ei! — Timofijs uzsauca.
Kaut kur alas tumsā nograbēja atslēga, un parādījās velns.
— Ko gribi, Timofij?
— Izstiep uz brītiņu laukā mūsu kunga tēvu.
Velns nozuda. Drīz parādījās atkal, aiz čupra stiepdams līdzi veco kungu. Tam mugurā bija vilka āda. Timofijs metās klāt un novilka kungam no pirksta zelta gredzenu.
Pārgājis mājās, viņš atdeva kungam gredzenu. Kungs vaicāja:
— Ko tad tētiņš darīja?
— Ko nu šis, nabags, darīs? Gulēja salmos un blusojās. Lūdza, lai jūs ar dēliem aizejot ciemos.
Kungs varen nopriecājās, ka redzēs tētiņu, kas viņam bija atstājis mantojumā pilnu mucu zelta. Viņš pasauca dēlus un sacīja:
— Posieties, brauksim pie vectēva ciemos.
Kungi piebāza kules ar visādiem labumiem, savilkās svētku drānās un iejūdza puskarietē četrus zirgus.
— Ņem grožus, jo tu zini ceļu, — kungs Timofijam pavēlēja.
Zirgi aizauļoja tā, ka putekļi vien nokūpēja. Pēc dienas vai divām Timofijs tos apturēja pie elles durvīm.
— E-ē-ei! — viņš uzsauca.
Alas tumsā nožvarkstēja atslēga, un ārā izlēca vairāki velni uzreiz.
— Ko tev vajag, Timofij?
— Kungi grib tikt pie jums, pieņemiet, būs jaunie un vecie kopā.
Velni aiz lieliem priekiem palēcās, uzmeta kungam un tā dēlam vilku ādas un iestiepa viņus ellē.
Kad atkal nožvarkstēja atslēga, Timofijs iesēdās puskarietē, uzplīkšķināja ar pātagu un kā vējš laidās mājup pie sievas, pēc kuras jau bija noilgojies. Viņi laimīgi dzīvoja daudzus gadus, gādāja par bērniem un nekad tos nepameta.
Kā kungs vecu celmu aprēja
Kādā ciemā dzīvoja kungs. Reiz viņš sacīja nabaga zemniekam:
— Tu esi gudrs vīrs. To nomanu jau pa gabalu.
— Mūsu pusē visi zemnieki ir gudri.
— Un kungi?
— Tā vien jau rādās, ka visi kungi ir prātiņu maizē apēduši, — zemnieks atteica.
Kungs padomāja, padomāja un tad jautāja atkaclass="underline"
— Bet vai es esmu gudrs?
— Ej nu sazini, kungs! Jāpaskatās, jāpaklausās. Tad tikai varēs pateikt, kas jūs par putnu.
— Nu labi, tad sēdīsimies ratos un pabraukāsim pa pasauli. Un tu paskaties…
— Lai notiek, — zemnieks bija ar mieru.
Kāpa nu abi ratos un devās ceļā. Kur tik viņi nepabija!
Reiz vēlu vakarā iebrauca abi mežā. Tik tumšs bija, ka vai acī durams! Zemnieks mudīgi salasīja sausus zarus un iekūra uguni. Abi ar kungu apsēdās pie ugunskura un ēda vakariņas. Bet, kad bija paēduši, zemnieks piepeši pielēca kājās un — žviks! — iespruka salmos, kas bija izklāti ratos. Kājas vien palika laukā. Kungs pieiet pie ratiem un vaicā:
— Vīrs, kas noticis?
— Kuš.. — Re, kur lācis, slēpieties.
Kundziņš atskatījās un arī spruka salmos iekšā, domādams krūmos redzam lāci.
Bet zemnieks saka:
— Vai die, bijis nu mums kaut viens suns!
— Kālabad? — kungs jautā.
— Lāči baidās no suņa rejām. Kam jūs, kungs, nepaņēmāt suni līdzi? Nu vēl ne par šo, ne par to dabūsiet galu lāča ķetnās.
Kungs vairs tikko velk elpu. Bet tad viņam ienāca prātā padoms.
— Tu, vīrs, parej pats.
— Es nevaru, kungs. Man nav tādas balss. Vajag smalku — tādu kā jūsējā.
Kungs brītiņu pagudroja un tad lūkoja:
— Vau-vau-vau! Vau-vau-vau!
— Eku labi! Ja jūs, kundziņ, šitā vaukšķēsiet līdz pašam rītam, tad lācis nenāks ne tuvumā.
— Vau-vau-vau! Vau-vau-vau! — kundziņš rēja rejamo. Zemnieks aizmiga, bet kundziņš aizsmaka tā, ka vairs tikai smilkstēja vien.
Kad uzlēca saulīte, nabaga vīrs pamodās un vaicāja:
— Ko jūs smilkstat?
— Aizsmacis esmu, uz lāci riedams.
— Uz kādu lāci?
— Uz to, kas tur krūmos.
— Iesim, apskatīsim jūsu lāci…
Iegāja abi krūmos un atrada tur — vecu celmu. Kungs apgāja tam apkārt un aiz dusmām nospļāvās.
— Nu, ko tad lai saku par jūsu prātu? — zemnieks pasmīnēja.
Kundziņš uzšāva zirgiem ar pātagu un aizlaida, ka putekļi vien nokūpēja.
Bet nabaga vīrs smējās no visas sirds.